Nav zināms, vai 2018. gadā krievu skolās pietiks latviski runājošu pedagogu 7
Izglītības un zinātnes ministrija (IZM) nepietiekami plāno jauno pedagogu sagatavošanu, tādējādi velti tiek iztērēti pat miljoni eiro. Arī gatavojoties 2018. gada pārejai uz plašāku latviešu valodas lietošanu izglītībā, ministrijai vēl nav plāna, kā sagatavot vairāk skolotāju tieši mazākumtautību skolām.
Cik skolotāju pietrūks?
Ja valdības koalīcijas līgumā ierakstītā pāreja uz izglītošanos latviešu valodā tiešām tiks īstenota, jau pēc četriem gadiem var būt vajadzīgi vairāk jauni pedagogi tieši nelatviešu skolās. IZM grasās apzināt nepieciešamo atbalstu skolām un skolotājiem, lai noskaidrotu, kāds metodiskais atbalsts un kādi mācību līdzekļi vajadzīgi. Tiks apzināts arī nepieciešamais papildfinansējums. Domāšot par pedagogu profesionālās kompetences paaugstināšanu, taču augstskolām nav dots uzdevums sagatavot skolotājus darbam tieši mazākumtautību skolās. Nav arī noteikti termiņi, cik ilgi ministrija grasās apzināt, kas tad skolām vajadzīgs, lai 2018. gadā veiksmīgi pilnveidotos.
Tikmēr skolu latviskošanas pretinieki jau uztraucas, ka pēc 2018. gada minoritāšu skolas varētu piemeklēt smags pedagogu trūkums. Darbu latviešu valodas neprasmes dēļ varētu zaudēt 70 – 80% šo skolu skolotāju, bet nebūs citu pedagogu, kas viņus varētu aizstāt. No IZM valsts sekretāra vietnieces Evijas Papules teiktā var saprast, ka tik lielām problēmām gan nevajadzētu būt. Mazākumtautību skolām bijis jāmainās jau pēdējos desmit gados, palielinot latviešu valodas īpatsvaru. Tāpēc tur pēdējos gados esot strauji atjaunots skolotāju kolektīvs, pieņemti darbā skolotāji, kuri prot latviešu valodu, lai var kvalitatīvi mācīt priekšmetus.
Taču IZM pašas sniegtā statistika liecina – kaut arī skolotāju vidējais vecums latviešu un krievu skolās būtiski neatšķiras, gados vecāku (pensijas vecuma) skolotāju nedaudz vairāk ir tā sauktajās mazākumtautību skolās. Piemēram, Rīgas 80. vidusskolā, tā sauktajā krievu skolā, kopš 2004. gada nomainījušies tikai aptuveni desmit procenti skolotāju. Taču lielākā daļa skolotāju regulāri mācījušies kursos, lai uzlabotu latviešu valodas prasmes vai iemācītos vadīt stundas bilingvāli.
Grūti spriest, cik lielā mērā pēdējos gados mainījies skolotāju nacionālais sastāvs, tomēr iespējams, ka pamazām sarūk skolotāju cittautiešu skaits. Piemēram, no pērn darbā pieņemtajiem trijiem Rīgas 80. vidusskolas skolotājiem divi bija latvieši un viena krieviete.
Jāsaka gan, ka augstskolās šobrīd nemaz nav studiju programmu, kurās gatavotu skolotājus tieši darbam mazākumtautību skolās. Visās studiju programmās jaunie skolotāji apgūstot prasmes, kas ļaus strādāt ar bērniem, kuru dzimtā valoda nav latviešu valoda.
Nedomā par jauniem kadriem
Cik un kādi skolotāji skolām vajadzīgi, to IZM nav plānojusi arī iepriekšējos gados, liecina Valsts kontroles nesenais revīzijas ziņojums par IZM darbību. Tā secinājusi, ka IZM neanalizē konkrētu priekšmetu pedagogu skaitu un pedagogu vakances valstī.
IZM arī regulāri nepieprasa, neapkopo un neanalizē informāciju par augstskolās pedagoģiju studējošajiem studentiem un viņu uzsāktajām darba gaitām izglītības iestādēs. Jau 2006. gadā, revidējot izglītības sistēmu, Valsts kontrole ieteica noteikt kārtību, kādā plānojama vispārējās izglītības pedagoģiskā personāla plānošana un analīze.
Ministrija gan Valsts kontrolei norādījusi, ka, slēdzot līgumus ar augstskolām par valsts apmaksātajām studiju vietām, tā analizē skolu sniegto informāciju par vakancēm un apspriežas ar augstskolām. Taču IZM, dalot valsts apmaksātas vietas pedagoģijas studijām, neņem vērā, cik cienījamā vecumā ir katra mācību priekšmeta skolotāji, tātad nenoskaidro, kuru jomu skolotājus nākotnē vairāk vajadzēs nomainīt.
Taču esošo skolotāju vecumam vajadzētu būt svarīgam faktoram, domājot par jaunajiem kadriem. Ja paraugās uz pedagogu sadalījumu pa vecuma grupām, var redzēt, ka Latvijā visvairāk ir pedagogu pirmspensijas vecumā – 41% Latvijas skolotāju ir vismaz 50 gadi. Gandrīz desmitā daļa skolotāju ir vecāki par 60 gadiem. Gados visvecākie skolotāji ir krievu valodas skolotāji mazākumtautību skolās. Viņu vidējais vecums ir 51,38 gadi. Valsts kontroli pārsteidzis – kaut arī ir acīmredzams, ka šajā pedagogu grupā visakūtāk būs nepieciešama pedagogu nomaiņa, tomēr laikā no 2011. līdz 2013. gadam par valsts budžeta līdzekļiem sagatavoti tikai astoņi šīs specialitātes pedagogi. Nākamie gados cienījamākie skolotāji māca fiziku un ķīmiju – attiecīgi vidēji 50,6 gadus un 50,41 gadu veci. Tieši fizikas un matemātikas skolotāju skolās trūkstot visbiežāk.
Plāno vai neplāno
Latvijas Universitātes (LU) studiju prorektors, bijušais LU Pedagoģijas, psiholoģijas un mākslu fakultātes rektors Andris Kangro piebilst: IZM arī nepēta, kuros reģionos kuru mācību priekšmetu skolotāji būs vajadzīgi, taču arī tam vajadzētu būt svarīgam faktoram, dalot budžeta vietas augstskolām skolotāju sagatavošanai. IZM Augstākās izglītības, zinātnes un inovāciju departamenta vecākais referents Reinis Lasmanis gan apgalvo, ka, dalot budžeta vietas topošajiem pedagogiem, tomēr tiek prognozēts, cik un kādi skolotāji tuvākajos gados skolām būs vajadzīgi.
VK dati liecina, ka ik gadu par valsts budžeta līdzekļiem sagatavojamo skolotāju skaits būtiski nemainās. Piemēram, 2011. gadā pamatstudijās bija jāsagatavo 400 pedagogi, 2012. gadā – 472, bet 2013. gadā – 428 pedagogi. Visvairāk pēdējo triju gadu laikā sagatavoti pirmsskolas un sākumskolas skolotāji. Tas nozīmē, ka vismaz daļēji skolotāju sagatavošana tomēr atbilst reālajai situācijai izglītībā: pēdējos gados visvairāk audzis tieši bērnudārznieku un pirmklasnieku skaits. Nākamie biežāk gatavotie ir pamatizglītības un mūzikas skolotāji. Katrā profesiju grupā sagatavoti pa 92 skolotājiem. Vismazāk – tikai 14 – tiek skoloti ģeogrāfijas un sociālo zinību skolotāji.
R. Lasmanis norāda, ka daļēji budžeta vieta sadalījumu ietekmē arī tas, pēc kurām pedagoģijas studiju programmām ir lielāks pieprasījums potenciālo studentu vidū.
2,1 miljons – vējā?
Revīzijā konstatēts, ka IZM neapkopo informāciju par to, kur pēc augstskolas absolvēšanas jaunie skolotāji uzsāk darba gaitas. 2013. gadā pēc VK kontroles ierosinājuma ministrija šos datus tomēr apkopoja un secināja, ka darbu izglītības iestādēs uzsākuši 165 jaunie pedagogi – 123 skolās, bet 39 – bērnudārzos.
Pērnā gada 428 absolventu izglītošanai valsts bija piešķīrusi vismaz 834 546 latus. Valsts kontrole lēš: tā kā vidējais studiju ilgums ir četri gadi, viņu izglītošanai tērēts aptuveni 3,4 miljoni latu. Taču darbu izglītības iestādē uzsākuši tikai 165 pedagogi. Tāpēc VK aprēķinājusi, ka vismaz 2,1 miljons latu jauno pedagogu izglītošanai iztērēti neefektīvi.
Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības akadēmijas rektore Dace Markus ir pārliecināta, ka RPIVAS studentu izglītošanai nauda nav tērēta neefektīvi. Absolventu aptaujas liecinot, ka 99 procenti “strādā specialitātē”.
A. Kangro pieļauj, ka VK aprēķini varētu būt gana spekulatīvi. Viņam ir aizdomas – kā darbu pēc studijām skolā uzsākušie tiek skaitīti tikai tie jaunie skolotāji, kuri darbu skolā nav uzsākuši jau studiju laikā. “Lai precīzāk uzskaitītu, cik jauno pedagogu strādā skolās, būtu nepieciešama augstskolu un IZM sadarbība,” stāsta A. Kangro. “Saliekot kopā ministrijas un augstskolu ziņas par absolventiem, dati būtu precīzāki. Tad būtu iespējams arī noskaidrot, cik jauno skolotāju aiziet uz mazākumtautību skolām. Piedāvājām IZM šos datus tādā veidā apkopot, bet pat nesaņēmām atbildi.”
Jaunie no darba skolā nebaidās
Bet ko saka paši topošie skolotāji? Vai viņi vēlas strādāt skolā un vai būtu gatavi iet arī uz mazākumtautību skolu?
Tikos ar LU pedagoģijas studentiem. Lielākā daļa no viņiem teic, ka šobrīd vairāk noskaņoti pēc studijām tiešām strādāt skolā, taču nevar apsolīt, vai studiju un prakses laikā viņu domas nemainīsies. Jaunieši norāda, ka skolotāja izglītība ir tik daudzpusīga, ka viegli atrast darbu arī ārpus skolas. Iespējams, tāpēc liela daļa absolventu dodas skolai garām. No darba skolā, pēc jauniešu domām, visvairāk atbaida mazās algas. Turklāt tikai studiju laikā rodas sapratne, cik daudz patiesībā skolotājam jāstrādā.
Topošie skolotāji nav vienis prātis par to, vai valstij vajadzētu noteikt, ka par budžeta līdzekļiem studējušajiem jāuzliek pienākums kaut dažus gadus nostrādāt skolā. No vienas puses, valsts ieguldījums it kā jāatstrādā, bet, no otras puses, arī ārpus skolas strādājot, jaunietis taču maksās nodokļus.
Daži mani sarunu biedri gan ir pilnīgi pārliecināti, ka viņu ceļš vedīs uz skolu. “Jau vidusskolā mācoties, zināju, ka gribu būt skolotājs. Tieši tāpēc nācu šurp studēt,” saka topošais angļu valodas skolotājs Raitis Breijers.
Līdzīgi runā nākamā sākumskolas, pirmskolas un vizuālās mākslas skolotāja Līga Zīverte: “Es pat nevaru iedomāties, ko gan citu dzīvē varētu darīt. Skolotāja darbs ir vienīgais, ko gribu darīt. Un man ir pilnīgi vienalga, vai strādāt ar latviešu, krievu vai indiešu bērniem.”
Runājot par darbu mazākumtautību skolās, vienīgais iemesls, kas topošos pedagogus atturētu no darba šajās izglītības iestādēs, būtu bažas par to, ka nepietiekami prot krievu valodu. Ja mazākumtautību skolā varētu stundās runāt tikai latviski, tad arī krievu valodas nepratējiem nebūtu problēmu doties uz mazākumtautību skolu. “Ja man būtu iespēja izvēlēties, es noteikti ietu strādāt uz latviešu skolu,” saka Solvita Maija Sarkane, kura grasās kļūt par sākumskolas skolotāju. “Taču vienīgais iemesls šādai izvēlei būtu tas, ka ne sevišķi labi protu krievu valodu.”
Tie, kuri krievu valodu pārvalda labi, izraugoties nākamo darba vietu, vadītos pēc citiem kritērijiem, ne pēc skolēnu dzimtās valodas. “Man svarīgākais būtu alga, kādu skola piedāvās. Vēl raudzītos, kāda skolā ir bērnu uzvedība. Ar huligāniem strādāt ir ļoti grūti,” spriež topošais angļu valodas skolotājs Pāvels Kulakovs.
Jana Kolbina, kura būs sākumskolas un latviešu valodas skolotāja, nāk no krievu ģimenes. Viņa gatava strādāt gan latviešu, gan krievu skolā. Svarīgs būtu darbavietas tuvums dzīvesvietai un atmosfēra skolā.
Nākamā vācu valodas skolotāja Madara Skaistkalne teic, ka viņai galvenais kritērijs, izvēloties darbavietu, būtu, cik lielas skolā ir klases. Meitene vēlētos strādāt ar nelielu skolēnu skaitu, lai labāk varētu sekot katra bērna attīstībai. Viņa krievu valodu neprot un uzskata, ka tas apgrūtinātu svešvalodas mācīšanu krievu bērniem, jo nevarētu paskaidrot, kā atšķiras vācu un krievu valodas konstrukcijas.
Pedagoģijas studenti atzīst, ka krievu skolu bērniem varētu būt citāda mentalitāte nekā latviešu skolēniem, taču būtu gatavi pārvarēt saprašanās grūtības, ja tādas rastos. Topošā sākumskolas un latviešu valodas skolotāja Lauma Sniķere saka: “Darbs mazākumtautību skolā man būtu diezgan liels izaicinājums, bet, ja būtu iespēja, es to izmēģinātu. Latviešu valodu mācīt, ja tā nav dzimtā, būtu grūtāk.”
Topošā pirmsskolas skolotāja Katrīna Aplociņa jau šobrīd strādā bērnudārzā un, kaut arī krieviski nerunā visai labi, ar mazuļiem no nelatviešu ģimenēm dažkārt cenšas runāt krieviski, jo šie bērni sākumā latviski nesaprot. “Rīgā bez krievu valodas zināšanām skolotājam ir grūti iztikt,” secina Katrīna.
Viedoklis
Vai IZM būtu jāgādā par skolotāju sagatavošanu tieši mazākumtautību skolām?
Anna Vladova, Rīgas 80. (ar krievu mācību valodu) vidusskolas direktore, IZM Mazākumtautību konsultatīvās padome priekšsēdētāja vietniece: “Sāksim ar to, ka neatbalstu iecerēto 2018. gada reformu mazākumtautību skolās. Neredzu jēgu reformēt bilingvālo izglītību, ja tās rezultāti nav slikti. Ja runājam par pedagogu izglītību un tālākizglītību, jautājums ir ļoti nopietns, jo jaunu pedagogu, ko pieņemt darbā, tikpat kā nav. Jaunie cilvēki, kuri beidz pedagoģijas studijas, nenāk uz skolu, jo pedagoga tēls ir pilnīgi iznīcināts. Un es pat nerunāju par algām, bet par attieksmi pret pedagoga darbu. Jaunus skolotājus nav kur ņemt ne tikai krievu un citu mazākumtautību, bet arī latviešu skolām. Sevišķi liels skolotāju trūkums būs pēc pieciem gadiem.
Piekrītu, ka krievu skolās ir skolotāji, kuriem ir problēmas ar latviešu valodas prasmi. Taču tādu skolotāju nav daudz; tie pārsvarā ir gados vecāki skolotāji. Piemēram, ir brīnišķīgs matemātiķis, kurš latviski runā tik daudz, lai varētu strādāt, bet tikai latviski viņš stundas nevarēs vadīt. Ja reformas dēļ šāds skolotājs būs jāatlaiž, bet jaunu skolotāju nebūs kur ņemt, radīsies problēma.
Jaunajiem skolotājiem, kuri pēc izcelsmes nav krievi, nav tik lielu problēmu ar krievu valodas prasmi, lai viņi nevarētu strādāt mazākumtautību skolā. Problēma gan ir, ka viņi vispār ir slikti sagatavoti darbam skolā. Manuprāt, īpaša studiju programma skolotājiem, kas strādā mazākumtautību skolās, gan nav vajadzīga.”
