Jauno koalīciju gaidot 70
Māris Antonevičs, Ināra Egle, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Politiskais piedāvājums 14. Saeimas vēlēšanām ir ļoti sadrumstalots, un sabiedriskās domas pētnieki iepriekš norādījuši, ka cerības pārvarēt piecu procentu barjeru un iekļūt parlamentā esot pat 12 politiskajiem spēkiem (pavisam vēlēšanām pieteikti 19 saraksti).
Neskatoties uz to, jaunās koalīcijas aprises šoreiz paredzēt šķiet pat vieglāk. Ir mazticams, piemēram, prokrieviskas un populistiskas koalīcijas variants, kāds varēja izveidoties pēc iepriekšējām Saeimas vēlēšanām, jo tolaik divas visvairāk balsu saņēmušās partijas izrādījās “Saskaņa” un “KPV LV”. Šoreiz drīzāk ir jautājums, kurā virzienā transformēsies pašreizējā koalīcija – vai tā kļūs konservatīvāka, liberālāka vai arī paliks tāds grūti nosakāmas garšas kokteilis.
Visi bariņā
“Jaunā Vienotība” + Nacionālā apvienība + “Attīstībai/Par” + “Progresīvie” + Apvienotais saraksts
Sabiedriskās domas aptaujas rāda, ka “Jaunā Vienotība” vēlēšanās var cerēt uz diezgan labu rezultātu, un, visticamāk, stabilu koalīciju bez tās līdzdalības izveidot nebūs iespējams. Bet, kas interesanti, arī politiski “JV” ir pietiekami elastīga, lai piemērotos dažādiem koalīcijas modeļiem. Līdzšinējais premjers Krišjānis Kariņš intervijās izteicies, ka visvieglāk viņam būtu sadarboties ar tagadējiem koalīcijas partneriem – Nacionālo apvienību, “Attīstībai/Par” un “Konservatīvajiem”. Pēc būtības viņš piedāvā neko nemainīt un “rullēt” tālāk, tomēr diez vai līdzīgi uzskatīs arī vēlētāji. Visticamāk, ne “Konservatīvie”, ne “Attīstībai/Par” nesaņems tik daudz balsu, kā bija iepriekš, jautājums pat ir, vai kāda no tām vispār nepaliks zem svītras.
Ja nākamajam valdības vadītājam – vai tas būs Kariņš vai kāds cits – galvenā vērtība būs pārliecinošs vairākums Saeimā, tad jārēķinās ar plašu koalīciju. Varbūt krīzes apstākļos šāda nostāja ir pamatota, taču tad mūs lielā mērā gaida tas pats vadības stils, kas līdz šim – premjers kā mediators mēģina salāgot dažādas, nereti pat pretrunīgas intereses. Brīžiem noiet ēnā un ļauj, lai viss rit savu gaitu, bet, ja konflikts kļūst pārāk redzams, uztaisa “kosmētisko remontu”. To visu pavada dažādu koalīcijas partiju atbalstītāju neapmierināta “burbuļošana” interneta sociālajos tīklos, bet vienlaikus pašiem politiķiem šāda konstrukcija ir labs attaisnojums – mēs jau gribētu, bet tik lielā koalīcijā grūti vienoties.
Vairāk liberāla
“Jaunā Vienotība” + “Progresīvie” + “Attīstībai/Par” + “Konservatīvie”
Ir vairāki ideoloģiski jautājumi, kurus liberāļi labprāt ātri nokārtotu, ja pa kājām nemaisītos citi, kas pret to iebilst. Piemēram, viendzimuma partnerattiecību tiesiskais regulējums, Stambulas konvencijas ratifikācija, dažādas ar Zaļo kursu saistītas iniciatīvas un tamlīdzīgi. “Jaunā Vienotība” un “Progresīvie” ļoti cieši sadarbojas Rīgas domē, un par to nesen atgādināja arī (pagaidām bezpartejiskais) Rīgas mērs Mārtiņš Staķis, publiski aicinot atdot balsis par kādu no šīm abām partijām arī Saeimas vēlēšanās. Iespējams, ja “Progresīvajiem” atkal izdosies negaidīts izrāviens, var sekot mudinājumi tādu pašu pieeju kā Rīgā izvēlēties arī pie nākamās valdības veidošanas. Savdabīgie galvaspilsētas “eksperimenti”, protams, ir viena lieta, bet valsts politika kaut kas cits. Turklāt “JV”, kas vienmēr augstu vērtējusi fiskālo disciplīnu un tamlīdzīgas lietas, var būt grūti pieņemt pagaidām nedaudz miglainās “Progresīvo” kreisās vīzijas. Tomēr arī “Progresīvie” nav vairs tikai kreisi noskaņotu jauniešu pulciņš, kas aģitē par balsstiesību piešķiršanu nepilsoņiem un iestājas par plašu krievu valodas lietošanu, kā tas bija vēl pavisam nesen. Turklāt, sajūtot potenciālu, tiem ir pievienojušies jauni spēlētāji, no kuriem daži gluži labi iederētos arī “Vienotības” sarakstā.
To, vai šādai liberālai koalīcijai ir kādas izredzes, noteiks vēlēšanu matemātika. Kā partneri tajā, protams, varētu iesaistīties “Attīstībai/Par” un arī “Konservatīvie”, ja tiem izdotos pārvarēt piecu procentu barjeru. Lai gan Jāņa Bordāna vadītās partijas nosaukums it kā vedina domāt, ka viņiem šajā kompānija diez vai būtu vieta, pēdējā laikā “Konservatīvie” ir izpelnījušies daudz uzslavu tieši no liberāļiem. Pirmkārt, protams, saistībā ar Civilās savienības likumu, par kura pieņemšanu Saeimā notika asas debates, kuras noteikti turpināsies arī nākamajā sasaukumā neatkarīgi no tā sastāva.
Vairāk konservatīva
“Jaunā Vienotība” + Nacionālā apvienība + Apvienotais saraksts +…
Jau esam pieredzējuši, ka kara apstākļos konservatīvāki kļūst arī tie, kas iepriekš sevi par tādiem neatzina. Lai gan “Jaunā Vienotība” daudzos jautājumos pozicionējas kā centriski liberāla, šajā brīdī konservatīvie tai var būt pat ērtāki partneri, jo tie neizrāda tik agresīvu vēlmi pārņemt varu. Attiecībās ar “Attīstībai/Par” konflikts “JV” gruzd vēl no laika, kad Kariņš atlaida no amata veselības ministri Ilzi Viņķeli. Tagad viņa izmanto katru iespēju, lai nomelnotu pašreizējo valdības vadītāju. Tāpat par savas demisijas apstākļiem diez vai ir aizmirsusi bijusī iekšlietu ministre Marija Golubeva. Agrākajiem notikumiem varbūt nebūtu tik lielas nozīmes, taču arī visa “Attīstībai/Par” kampaņa lielā mērā bijusi balstīta uz Kariņa noniecināšanu, stāstot, ka daudz labāks premjers būtu viņu pašu kandidāts – pašreizējais aizsardzības ministrs Artis Pabriks. Kā saka – vēlēšanas paies, bet rūgtumiņš paliks…
Tādēļ nav izslēgts, ka izveidojas kaut kas līdzīgs Laimdotas Straujumas vadītajai valdībai (2014.–2015.), kurā darbojās “Vienotība”, Nacionālā apvienība un ZZS. Ar to atšķirību, ka ZZS pa šo laiku paguvusi sašķelties un uz tā bāzes izveidojušies jauni formējumi. Kā koalīcijas partneris, protams, parocīgāks ir “Apvienotais saraksts”, kuru veido Zaļā partija, Liepājas partija un Latvijas Reģionu apvienība un kuram ir atbalsts arī uzņēmēju aprindās. “Vecā” ZZS tikmēr priekšplānā izvirzījusi Aivaru Lembergu, kas varbūt palīdz piesaistīt vēlētāju balsis, taču attālina no līdzdalības valdībā. Tad paliek jautājums – vai trijatā pietiek balsu vai tomēr jāmeklē vēl kāds.
No nākamā valdības vadītāja gaida reformu programmu
“Ministru kabinetu sastāda persona, kuru uz to aicina Valsts prezidents,” nosaka Satversmes 56. pants. Tas ir laiks, kad Rīgas pilij pievērsta īpaša uzmanība – frakciju pārstāvji turp viens pēc otra dodas uz sarunām, žurnālisti dežūrē priekštelpā, gaidot, vai būs kāds paziņojums. Citā laikā Valsts prezidenta funkcijas tiek raksturotas vairāk kā “reprezentatīvas”, bet, izvēloties premjera kandidātu, viņš kļūst par aktīvu politiskā procesa dalībnieku. Protams, prezidents savā lēmumā nevar būt atrauts no politiskās realitātes, tas ir, Saeimas vēlēšanu iznākuma, tomēr savus kritērijus viņš var izvirzīt.
Nedaudz neparasti, ka Egilam Levitam tā būs tikai pirmā reize, kad jāveic šāds pienākums, lai gan viņš prezidenta amatā ir jau vairāk nekā trīs gadus. Atbildot uz “Latvijas Avīzes” jautājumiem, Valsts prezidents nosauc četrus galvenos punktus, kas noteiks viņa izvēli.
Šī būs pirmā reize, kad aicināsiet kādu politiķi veidot Ministru kabinetu. Kādi būs galvenie kritēriji, kurus vērtēsiet, pirms izdarīt šo izvēli, un vai būs kādas “sarkanās līnijas”?
Egils Levits: Uzskatu, ka valdību var vadīt tikai tādas partijas pārstāvis un koalīciju var veidot tikai tādas partijas, kas 14. Saeimā apņemas un ar savu līdzšinējo politiku pierādījušas, ka, pirmkārt, ir uzticīgas Satversmes dotajam uzdevumam – garantēt latviešu nācijas, latviešu valodas un latviešu kultūras pastāvēšanu un attīstību cauri gadsimtiem.
Otrkārt, turpina Latvijas ciešu integrāciju Eiropas Savienībā un NATO.
Treškārt, atbalsta finansējuma pieaugumu aizsardzībai 2,5% no IKP turpmākajos gados un valsts aizsardzības dienesta izveidi, tā stiprinot Latvijas drošību.
Ceturtkārt, ir atzinuši, ka Krievijas karš Ukrainā ir noziedzīgs un Krievija ir teroristiska valsts. Nostājai šajos četros punktos ir jābūt skaidrai un viennozīmīgai.
Tāpat es vērtēšu, vai Ministru prezidenta kandidātam un valdībai ir skaidra nepieciešamo reformu programma, kā arī pieredze un jauda tās īstenot.
Jaunajai Saeimai būs jābalso arī par nākamo Valsts prezidentu, un līdz šim laikam ir palicis mazāk nekā gads. Vai nebūtu godīgi pret vēlētājiem, ja partijas jau šobrīd nosauktu savu prezidenta kandidātu?
Tā ir partiju izvēle, kad un kā lemt par šo jautājumu.
Kad jūs pats plānojat paziņot savu lēmumu par atkārtotu kandidēšanu prezidenta vēlēšanās?
Savu lēmumu par to, vai kandidēšu uz vēl vienu Valsts prezidenta amata termiņu, paziņošu pavasarī.
Kādi ir jūsu ieteikumi cilvēkiem, kas 1. oktobrī dosies uz vēlēšanām? Kas šoreiz īpaši jāņem vērā?
Mēs dzīvojam sarežģītos laikos. Tāpēc mums ir nepieciešama Saeima un valdība, kas spēj droši vadīt Latviju cauri vētrainiem ūdeņiem. Tam nepieciešami pieredzējuši, tālredzīgi un uzticami politiķi. Tādi, kuri sevi ir pierādījuši darbos. Vismazāk krīzes laikos palīdz skaļi populistu solījumi un vienkāršoti – līdz ar to nederīgi – risinājumi. Atcerēsimies, ka reizēm pārdesmit balsis izšķir, kuras partijas veidos valdību un kurš kļūs par Ministru prezidentu. Tāpēc aicinu visus piedalīties vēlēšanās!
Desmit kandidāti
Desmit politisko spēku premjera kandidātus “Latvijas Avīze” aicināja atbildēt uz trīs jautājumiem, lai palīdzētu vēlētājiem novērtēt partiju pēcvēlēšanu nodomus. Tāpat kā pirms13. Saeimas vēlēšanām, visiem kandidātiem vaicājām – kāds būtu viņu vadītas koalīcijas nosaukums. Tagadējais premjers Krišjānis Kariņš (“Jaunā Vienotība”) 2018. gadā solīja veidot “Taisnīguma un izaugsmes koalīciju”. Par spīti visām grūtībām un iepriekš neparedzētām krīzēm, valdība ir centusies iet šajā virzienā, un tas būtu jāturpina, tagad teica K. Kariņš.
Daļa kandidātu izvairīgi atbildēja uz lūgumu nosaukt tuvākos partnerus, kurus pirmos aicinātu uz valdības veidošanas sarunām. Sniegtajās atbildēs visvairāk ir pieminēta Nacionālā apvienība. Taču tās domas uzzināt neizdevās, jo Nacionālās apvienības premjera kandidāts Uģis Mitrevics uz šo jautājumu neatbildēja pēc būtības. Tiesa, viņš nebija vienīgais.
Taču gandrīz visiem kandidātiem – gan no tagadējām varas partijām, gan no opozīcijas – bija ko teikt, kas būtu jāmaina valdības darba stilā un lēmumu pieņemšanā.
No amata pretendentu atbildēm izriet, ka vislielākā interese partijām ir uzņemties atbildību par Ekonomikas ministriju.
1. Kādu nosaukumu jūs dotu jūsu vadītajai koalīcijai? Nosauciet partijas, kuras vēlētos aicināt valdības kodolā? Vai ir kāds politiskais spēks, ar kuru jūsu partija noteikti nesadarbotos?
2. Par kurām ministrijām līdztekus Finanšu ministrijai, kuru parasti vada premjera partijas pārstāvis, jūsu partija vēl vēlētos uzņemties atbildību?
3. Kas būtu jāmaina līdzšinējās koalīcijas darba stilā un lēmumu pieņemšanā?
Krišjānis Kariņš, Ministru prezidents, “Jaunā Vienotība”
1. Jāredz, kādās proporcijās un kādi spēki būs ievēlēti Saeimā. Ja konkrēti, tad esošā koalīcija – “Konservatīvie”, Nacionālā apvienība, “Attīstībai/Par”. Nesadarbotos ar prokremliskiem spēkiem, kā arī ar Zaļo un zemnieku savienību, kas par savu premjera kandidātu ir nominējusi Aivaru Lembergu.
2. Ja vēlētāji dotu tādu mandātu, tad “Jaunā Vienotība” varētu sastādīt visu Ministru kabinetu.
3. Mums būtu jāmaina Ministru kabineta iekārtas likums, lai padarītu valdības uzbūvi elastīgāku, kādu departamentu pēc vajadzības nodalot un izveidojot jaunu ministriju. Tāda, piemēram, varētu būt Klimata un enerģētikas ministrija. Tagad atbildību par šiem jautājumiem dala Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija un Ekonomikas ministrija. Tad valdība varētu pēc nepieciešamības atrisināt mezglu jautājumus.
Kaspars Briškens, ekonomikas attīstības pētnieks,”Progresīvie”
1. “Investīciju koalīcija”. Valdības uzdevums investēt cilvēkos, mājokļu pieejamībā, ekonomikas konkurētspējā. Tuvākie partneri – tie, ar kuriem sadarbojamies Rīgas domē – “Jaunā Vienotība”, “Attīstībai/Par”, Latvijas Reģionu apvienība, kā arī “Konservatīvie” un Nacionālā apvienība, kas gan ideoloģiski ir vistālāk no mums. Nesadarbotos ar tiem, kas ilgstoši atspoguļo Kremlim izdevīgu politiku, – Latvijas Krievu savienību, “Stabilitātei” un diemžēl arī “Saskaņu”. Nesadarbosimies arī ar tiem, kas pārstāv oligarhu intereses – “Latvija pirmajā vietā” un Zaļo un zemnieku savienība –, kā arī ar populistiskiem spēkiem, kas izsaka antizinātniskus spriedumus.
2. Mēs esam nosaukuši kandidātus visiem amatiem valdībā. Mūsu prioritātes – sociāli atbildīga krīzes pārvarēšana un ekonomikas konkurētspēja, investīciju bloks.
3. To darbības stilu, ko “Progresīvie” īsteno Rīgas domē, vēlamies ienest arī nacionālā līmeņa politikā – demokrātiska, caurspīdīga un prognozējama politika, aiz kuras nestāv nekādas slēptas intereses un ietekmes.
Uldis Pīlēns, uzņēmējs (Saeimas vēlēšanās nekandidē), Apvienotais saraksts – Latvijas Zaļā partija, Latvijas Reģionu apvienība, Liepājas partija
1. Nedomāju, ka ir vajadzīgs īpašs nosaukums. Ja nu tomēr, tad tā būtu krīzes laika koalīcija. Pirmo uz koalīcijas sarunām aicinātu Nacionālo apvienību. Iepriekš šķita, ka otrā būtu “Jaunā Vienotība”, bet premjera Krišjāņa Kariņa uzvedība, nepiedaloties diskusijās, mani mulsina. Arī Jāņa Reira darbošanās Finanšu ministrijā uzņēmējiem saceļ matus stāvus. Nesadarbosimies ar partijām, kurām ir neskaidrs viedoklis par Krievijas iebrukumu Ukrainā – “Stabilitātei,” “Saskaņu”. Grūtības būtu arī ar Zaļo un zemnieku savienību, jo tur ir Lemberga faktors – viņš ir tajās pašās kurpēs, kurās bija agrāk.
2. Finanšu un arī Ekonomikas ministrija kā premjera partijai jābūt vienā komplektā, lai īstenotu krīzes laika menedžmentu. Ir jāaizmirst par feodālām saimniecībām.
3. Tas arī ir pirmais, kas jāmaina valdības darbībā, – jāatsakās no ministriju sadales pēc partiju vēlmēm, kas ir novecojusi metode. Premjeram ir jāaicina ministri, kas ir nevis politiski rūdītākie, bet gan profesionālākie. Jāvienojas par krīzes laika stratēģiju, premjeram ir savs krīzes štābs, notiek cieša sadarbība ar Saeimas Budžeta un finanšu komisiju, lai izvērtētu katra eiro ieguldījumu.
Aivars Lembergs, Ventspils domes deputāts (vēlēšanās nekandidē), Zaļo un zemnieku savienība
1. Latvija atbilstoši Satversmei ir parlamentāra republika, un visus politiski izšķirošus lēmumus pieņem parlaments, nevis atsevišķas amatpersonas. To, kādas politiskās partijas vai apvienības deputāti būs pārstāvēti parlamentā, noteiks vēlētāji.
2. Valdība, būdama vienota, atbildību dalīs vienoti, neatkarīgi no partijiskās piederības.
3. Valdība strādās vienoti Latvijas valsts un tautas labklājības interesēs, un tās darbs būs orientēts radīt Latviju par Eiropas modernāko sabiedrību, kuru veido laimīgi cilvēki.
Ivars Zariņš, partijas “Saskaņa” konsultants, bijušais 13. Saeimas deputāts, “Saskaņa”
1. “Saskaņas” koalīcijas kodolu veidos tie, kuri apzinās, kādu nozīmīgu izaicinājumu priekšā stāv Latvija, un būs tiem gatavi saliedētā komandā, nevis veidojot katrs sev izdevīgus politiskos projektus. Jāapzinās, ka citas iespējas Latvijai vairs nebūs. Nesadarbosies ar tiem, kas īsteno Kremļa politiku Latvijā “skaldi un valdi” – piemēram, Nacionālā apvienība.
2. Ekonomikas ministrija – enerģētika, inovācijas.
3. Pamatprincips – jāpadara vara atbildīga sabiedrības priekšā. To var panākt tikai caur varas nomaiņas iespējamību – tas ir, ka var nomainīt varu, ja tā nespēj pildīt dotos solījumus, nespēj vai nevēlas veidot tādu politisko darba kārtību, kas atbilst sabiedrības interesēm. Tas ir fundamentāli svarīgs mehānisms, kas padara demokrātiju par efektīvu valsts pārvaldes formu. Bez tā vara degradē un izvirst, tāpat kā autoritārā režīmā. Un esošā vara Latvijā tam ir uzskatāms piemērs.
Artis Pabriks, aizsardzības ministrs, Ministru prezidenta biedrs , “Attīstībai/Par”
1. Koalīcijas nosaukums “Droši kopā”. Mēs nesadarbosimies ar spēkiem, kas strādā pretvalstiski.
2. Finanšu ministrija, Izglītības un zinātnes ministrija, Aizsardzības ministrija.
3. Premjeram ir jābūt vadītājam, kas spēj profesionāli virzīties cauri vēl līdz šim nepieredzētai enerģētiskai krīzei, ļoti labi orientējas pašreizējos drošības izaicinājumos Latvijai un pasaulei, kā arī spēj strādāt koleģiāli, nevis visas uzvaras pieraksta sev, bet visu atbildību un kļūdas – kolēģiem.
Jānis Bordāns, Tieslietu ministrs, Ministru prezidenta biedrs, “Konservatīve”
1. Tā varētu būt “Sadarbības un rīcības” koalīcija. Tuvākie sabiedrotie – “Jaunā Vienotība” un Nacionālā apvienība nosauktajā secībā. Nesadarbotos ar prokremliskiem spēkiem un tiem, kur aizmugurē ir oligarhu intereses.
2. Iekšlietu ministrija, Ekonomikas ministrija un Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija. Neuzskatu, ka premjera partijai automātiski būtu jāvada arī Finanšu ministrija.
3. Nākamajā valdībā Finanšu ministriju varētu piedāvāt arī citai partijai. Koalīcijā līdz šim bija jārunā no spēka pozīcijām, lai nonāktu pie rezultāta. Tas bija uzspiests stils. Vajadzētu pāriet uz sadarbības un koleģiālas komunikācijas stilu, bet tad par to ir jāvienojas visiem partneriem. Valdības pieņemtajiem lēmumiem ir jābūt loģiskiem, lai tos varētu sabiedrībai izskaidrot, lai nerastos iespaids, ka tiem apakšā ir korupcija.
Ainārs Šlesers, partijas “Latvija pirmajā vietā” valdes priekšsēdētājs, “Latvija pirmajā vietā”
1. Koalīcijas nosaukums nav svarīgs, svarīgi ir darbi. Mēs esam koalīcijā ar tautu, un mūsu mērķis ir gāzt Kariņa valdību. Kad 14. Saeimas deputāti saņems tautas uzticības mandātu, tad izlemsim, ar kuriem varam sadarboties.
2. Mēs jau pirms vēlēšanām nosaucām savu alternatīvās valdības sastāvu, kurā visi ministri ir nozaru profesionāļi, nevis tikai politiķi. Mana valdība pilnā sastāvā ir gatava ķerties pie darba jau šodien.
3. Šī koalīcija ir jānomaina pilnībā. Lai Latvija beidzot sāktu pelnīt, nevis turpinātu aizņemties un slīgt parādos; lai tauta tiktu apvienota, nevis šķelta un šķirota; lai valsts iestātos par dabisku ģimeni un atbalstītu daudzbērnu ģimenes.
Aldis Gobzems, 13. Saeimas deputāts, “Katram un katrai”
1. Koalīcijas nosaukums būtu “Katram un katrai”. Nevajag lāčādu dalīt, kamēr lācis vēl nav nomedīts. Kādus politiskos spēkus aicināšu koalīcijā, pateikšu 2. oktobrī.
2. Es kā premjerministrs uzņemšos atbildību par visām ministrijām. Par visu valsti, par Latviju.
3. Viss ir jāmaina esošās koalīcijas darbā, stilā, komunikācijā, lēmumu pieņemšanā. Sākot ar Kariņu, cietumā.
Uģis Mitrevics, Siguldas novada domes priekšsēdētājs, Nacionālā apvienība “Tēvzemei un Brīvībai/LNNK”
1. Ja esošo valdību varētu saukt par kompromisu valdību, tad nākamajai jābūt attīstības valdībai. Koalīciju esam gatavi veidot ar partijām, kas spēj runāt ar mums vienā valodā par latvisku Latviju un latviešu tautas labklājību. NA vienmēr ir principiāli iestājusies par valdību bez prokrieviskajiem spēkiem, kas laipo valstiski svarīgos jautājumos. Neredzam iespēju būt koalīcijā ar “Saskaņu”, Latvijas Krievu savienību, “Stabilitātei”.
2. Nacionālā apvienība vēlas turpināt iesāktos darbus kultūras, zemkopības un ekonomikas nozarēs. Esam gatavi vadīt arī citas ministrijas, kurās mūsu izvirzītos mērķus būtu grūti sasniegt bez NA uzstājības.
3. Nepieciešama drosmīgāka politika attiecībā uz investīcijām izglītībā, zinātnē un valsts attīstībā kopumā, arī uzņēmējdarbības, produktivitātes un eksporta veicināšanā. Vajadzīgs lielāks atbalsts demogrāfijai un nevienlīdzības mazināšanai, aktīvāka nozares pārstāvošo sociālo partneru iesaiste, kā arī plānveidīgāka iekšējā komunikācija koalīcijas partiju vidū, lai apspriestu ne tikai tuvākos izaicinājumus, bet vairāk runātu par stratēģiskiem ilgtermiņa mērķiem un plāniem.
Kuram izredzes vadīt valdību?
Katra sevi cienoša partija pirms Saeimas vēlēšanām nominē premjera kandidātu. Vieniem tā ir patiesa apņemšanās vadīt valdību, otriem iespēja iepazīstināt ar jauniem līderiem, bet vēl citiem – populāra cilvēka izlikšana priekšplānā, lai piesaistītu vēlētājus. “Latvijas Avīze” izvaicāja desmit politisko spēku premjera kandidātus, no kuriem daļai lūdza izvērtēt arī savas izredzes vadīt nākamo valdību. Nopietnas ambīcijas un pārliecība par iespēju ieņemt premjera amatu varētu būt tikai dažiem no nominētajiem.
Krišjānis Kariņš (“Jaunā Vienotība”), Artis Pabriks (“Attīstībai/Par”), Jānis Bordāns (“Konservatīvie”), kā arī Aldis Gobzems (toreiz “KPV LV”, tagad – “Katram un katrai”) arī pirms 13. Saeimas vēlēšanām bija premjera kandidāti. Zaļo un zemnieku savienības (ZZS) nominētais Aivars Lembergs un “Apvienotā saraksta – Latvijas Zaļā partija, Latvijas Reģionu apvienība un Liepājas partija” līderis Uldis Pīlēns 14. Saeimas vēlēšanās nekandidē.
Vairāki pretendenti ir no partijām, kurām aptaujas sola labus rezultātus vēlēšanās, bet viņi iepriekš nav bijuši ne valdībā, ne Saeimā – Siguldas novada priekšsēdis Uģis Mitrevics (Nacionālā apvienība), ekonomikas attīstības pētnieks Kaspars Briškens (“Progresīvie”) un U. Pīlēns.
Vēsture liecina, ka ne vienmēr nominētais premjera kandidāts šo amatu ieņem pat tad, ja partija veido valdību. To var ietekmēt gan Valsts prezidents, gan koalīcijas sarunas. Tā par ZZS premjeru 12. Saeimā kļuva Māris Kučinskis (tagad pārstāv “Apvienoto sarakstu”), kurš iepriekš nebija nosaukts.
Savukārt 2013. gada nogalē “Vienotības” izvirzītajam A. Pabrikam (tagad “AP”) prezidents Andris Bērziņš negribēja uzticēt valdības veidošanu, aicinot “Vienotību” izvirzīt citu premjeru. Šogad pirms 14. Saeimas vēlēšanām “AP” nosauca divus premjera kandidātus – A. Pabriku un bijušo iekšlietu ministri Mariju Golubevu, iespējams, tieši minēto iemeslu dēļ. Bet tagad viss uzsvars kampaņā ir pārlikts uz “izlēmīgo premjeru Pabriku”, M. Golubevu vairs nepieminot un ēnā atstājot arī vēlēšanu saukli “Droši kopā”.
“Saskaņa” apzinās, ka nevadīs valdību
“Saskaņas” premjera kandidāts Ivars Zariņš un “Latvija pirmajā vietā” līderis Ainārs Šlesers ir ar lielu politisko pieredzi. Taču maz ticams, ka Valsts prezidents Egils Levits viņiem varētu uzticēt valdības veidošanu. Uzaicinājumu diez vai saņems arī A. Lembergs, kurš ir notiesāts pirmās instances tiesā par smagiem noziegumiem, un A. Gobzems, kuram 2018. gada nogalē neizdevās izveidot valdību, bet galvenais – bija arī šaubas, vai A. Gobzems saņemtu pielaidi valsts noslēpumam. “KPV LV” latvisko partiju vidū bija ieguvusi vislielāko vēlētāju atbalstu, ar ko Valsts prezidents Raimonds Vējonis pamatoja A. Gobzema nominēšanu.
“Latvijas Avīze” lūdza šiem kandidātiem vērtēt savas izredzes veidot valdību. A. Gobzems rakstiski atbildēja, ka “Katram un katrai” ir par tautas vēlētu Valsts prezidentu, lai “beidzot īstenotu latviešu tautas vēlmi – pašiem vēlēt savu prezidentu, nevis atstāt izvēli Saeimas intrigotāju rokās”. Taču jāpiebilst, ka nākamo premjeru neizvēlēsies tautas vēlēts prezidents, bet pašreizējais prezidents E. Levits.
A. Šlesers teica: “Ja mēs uzvarēsim vēlēšanās, Egilam Levitam nāksies mani nominēt, jo tautas griba ir jārespektē.” Valsts prezidents gan varētu ņemt vērā arī citus kritērijus – kandidāta reputāciju un piemērotību amatam, spēju izveidot vairākuma valdību. Par to A. Šlesers teica: “Mēs izteiksim priekšlikumu, no kura prezidentam būs grūti atteikties.” Vēlētāju aptaujas pašlaik gan neuzrāda, ka “LPV” varētu uzvarēt vēlēšanās.
A. Lembergs intervijā Latvijas Radio “Krustpunktā”, atbildot uz vaicāto, vai tiesvedības netraucētu viņam veidot valdību, atbildēja, ka tiesvedība tam netraucēšot, jo tiesāšanās process jau ejot uz beigām. Taču viņš atzina – ja vēlreiz nāktos doties uz cietumu, tad pienākumus būtu grūtāk pildīt.
Bet, kamēr cilvēks nav notiesāts, viņš esot nevainīgs. (Atgādināsim, ka koruptīvos noziegumos apsūdzētajam A. Lembergam Rīgas apgabaltiesa 2021. gada 22. februārī piesprieda piecu gadu cietumsodu, mantas konfiskāciju un 20 000 eiro sodu. Pēc apcietinājumā pavadīta gada Lembergs veselības stāvokļa dēļ tika atbrīvots pret 100 000 eiro drošības naudu.
Š. g. 1. februārī Rīgas apgabaltiesa Lemberga krimināllietu sāka skatīt apelācijas kārtībā. Patlaban tiesvedība ir šādā stadijā – 30. augustā tika pabeigta tiesas izmeklēšana un tika nolemts pāriet pie debatēm, nākamā tiesas sēde noteikta 30. novembrī. – Red.)
Vienīgi I. Zariņš atzina, ka viņš nevadīs Ministru kabinetu. “Pirmo koalīciju pēc 14. Saeimas vēlēšanām Valsts prezidents Levits uzticēs veidot kādai no esošajām varas partijām, lai nodrošinātu iespēju pašam tikt pārvēlētam. “Saskaņas” premjera kandidāts kļūs aktuāls tikai tad, kad Latvija būs novesta tik lielās ziepēs, ka stāvēs eksistenciālu izaicinājumu priekšā,” uzskata I. Zariņš. Viņaprāt, tad “Saskaņa” būšot tilts, kas visus saliedēšot, un tikai tad būšot rīcībspējīga valdība, kad Latvijas politikā būs nojauktas sarkanās līnijas.
Vēlētāju atbalsts ir, pieredzes – nav
Trīs kandidāti ir bez pieredzes lielajā politikā – K. Briškens, U. Mitrevics un U. Pīlēns. Nacionālā apvienība nekad nav izrādījusi ambīcijas vadīt valdību. Pēc 13. Saeimas vēlēšanām Roberts Zīle atteicās, atsaucoties uz nepietiekamo mandātu skaitu Saeimā (13 deputāti). Arī tagad NA līderis Raivis Dzintars intervijā “Delfi” uz vaicāto par NA interesi kļūt par premjera partiju atbildēja: “Tas brīdis pienāks, kad pie laba vēlēšanu rezultāta Nacionālā apvienība vadīs valdību.” U. Mitrevica nominēšana, visticamāk, ir vēlme parādīt jaunus līderus, izvēloties personas, kuru reputāciju kampaņas laikā nebūtu pamata apšaubīt.
K. Briškens apgalvoja, ka jūtoties profesionāli un arī pieredzes ziņā labi sagatavojies premjera amatam, jo ilgi ir strādājis dažādos amatos Satiksmes ministrijā un nozarē. Viņaprāt, ka tā esot kandidāta priekšrocība, ja viņš nāk ar svaigu skatu “bez konjunktūras uzslāņojuma”. Taču te jāteic, ka nebūtu viegli nokomplektēt vairākumu no partijai “Progresīvie” tuviem ideoloģiskiem partneriem. Tas mazina varbūtību, ka “Progresīvie” kļūs par premjera partiju.
“Apvienotais saraksts” kā centrisks spēks ir labākā situācijā. U. Pīlēns arī ir gatavs kļūt par premjeru, bet neatklāj, vai piekristu strādāt citas partijas vadītā vadībā kā ministrs, jo “ir jāredz viss laukums un kuri cilvēki ir ievēlēti Saeimā”. Liepājnieks Jānis Lagzdiņš, kurš pazīst U. Pīlēnu, kopš laika, kad abi bija Tautas partijā, intervijā “Latvijas Avīzē” iepriekš teica: “Uldis Pīlēns ir viens no Latvijā augstāk vērtētajiem uzņēmējiem, turklāt ar kultūras, humanitāro ievirzi un būtu labs valsts vadībā.
Taču aiz viņa nestāvētu vienota partija, bet dažādu spēku bloks, un viņam nav starptautiskās pieredzes. Spriedzes situācijā, kad Ukrainu plosa karš, Latvijai kā mazai valstij kategoriski nepieciešams starptautiski respektēts premjerministrs. Es neaģitēju ne par Kariņu, ne Pabriku, ne jebkuru citu, kuru pazīst ārpus Latvijas. Vien norādu uz vitāli nepieciešamām mazas valsts līdera īpašībām.”
Pabriks pret Kariņu
Minētajiem kritērijam atbilst gan K. Kariņš, gan A. Pabriks un J. Bordāns. Taču “Attīstībai/Par” un “Konservatīvie” aptaujās atpaliek no “JV”. J. Bordānam un A. Pabrikam bija iespēja veidot valdību arī pēc 13. Saeimas vēlēšanām, par ko iesaistītajiem tagad ir dažādas versijas. J. Bordāns bija pirmais, kuram Valsts prezidents R. Vējonis pirms četriem gadiem uzticēja valdības veidošanu, kas viņam neizdevās. Nekas nesanāca arī A. Gobzemam. R. Zīle atteicās, nesagaidot nomināciju. Līdzīgi rīkojās arī A. Pabriks.
Tagad J. Bordāns atzina: “Manuprāt, prezidents mani izvēlējās ar nolūku nepieļaut, ka es kļūstu par premjeru. Taču atšķirībā no Roberta Zīles es nenobijos, jo nevarēju to atļauties – mums bija liela tautas uzticība.”
A. Pabriks tagad skaidroja: “Valsts prezidents viņam vien zināmu apsvērumu dēļ uzticēja valdības veidošanu populistam Gobzemam. Mums tas nebija pieņemami, un tāpēc viņš (kopā ar JKP sarkanajām līnijām) nobloķēja manu iespēju veidot valdību. Lai neiestātos politiska krīze, mēs piedāvājām kompromisa premjeru Krišjāni Kariņu.”
Neoficiāla informācija toreiz bija dažāda. Vieni teica, ka R. Vējonis nemaz neesot vēlējies nominēt A. Pabriku. Citi apgalvoja, ka “AP” pati negribēja vadīt pirmo koalīciju, cerot, ka drīz K. Kariņa valdība kritīs un “AP” virzītu nevis A. Pabriku, bet kādu citu. Vairāku partiju politiķiem arī bija zināms, ka pēc trešā neveiksmīgā valdības veidošanas mēģinājuma R. Vējonis plānojis nosaukt ar partijām nesaistītu premjera kandidātu vai pat rosināt Saeimas atlaišanu.
Taču K. Kariņa vadībā pirmo reizi valdība būs nostrādājusi četrus gadus. A. Pabriks šogad kampaņā stāstīja, ka Kariņš ir neizlēmīgs premjers un ka “AP” uzrunātie cilvēki, vairs negribot redzēt tādu valdības vadītāju. Uz “Latvijas Avīzes” jautājumu, vai A. Pabriks varētu strādāt K. Kariņa vadītā valdībā pēc vēlēšanām, ja tāda būs politiskā situācija, viņš atbildēja: “Mēs izvērtēsim visus iespējamos premjera kandidātus, bet uzsveram, ka nepieciešams izlēmīgs premjers, kurš spēj pieņemt atbildīgus lēmumus. Mēs joprojām esam stabils koalīcijas partneris, bet ir jārīkojas izlēmīgāk, nedrīkst turpināt bremzēt valsti vēl četrus gadus.”
K. Kariņš “Latvijas Avīzei” atzina, ka 20 gadus ilgajā politiskajā pieredzē iepriekš nebija piedzīvojis, ka partneris krīzes laikā tik personīgi vēršas pret sabiedroto. Viņš arī teica, ka vairākkārt esot redzējis, ka kritiskos brīžos A. Pabriks pats nespēj uzņemties atbildību, kā tas bijis arī tad, kad “AP” lūgusi K. Kariņu kļūt par premjeru. “Taču tāda ir politika. Beigās mēs spējām vienoties par daudzām lielām lietām un īstenot reformas. Mums visiem kopā daudz izdevās izdarīt,” uzsvēra K. Kariņš.
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikācijas saturu atbild “Latvijas Avīze”.
