Jaunkaledonijā būs neatkarības referendums: vai paliks Francijas sastāvā? 0
Jaunkaledonijā, nelielajā Francijas aizjūras teritorijā Klusajā okeānā, svētdien notiek referendums par šīs salu grupas neatkarību.
Pastāv bažas, ka referendums var atkal uzkurināt sen pastāvošo spriedzi starp iedzimtajiem kanakiem un eiropiešu ieceļotāju pēctečiem.
Jaunkaledonija pazīstama ar savām balto smilšu pludmalēm, kuras apskalo tirkīzzili ūdeņi, un tā glabā ceturtdaļu no zināmajām pasaules niķeļa iegulām, kas ir neaizstājama izejviela elektronikas rūpniecībā. Tā ir viena no nedaudzajām pasaulē izkaisītajām teritorijām, ko Francija pasargājusi no savas 19.gadsimtā iekarotās koloniālās impērijas, un tā joprojām saglabājusi savu stratēģisko nozīmi.
Referendums parādīs, vai kārdinājums palikt Francijas sastāvā, kas nodrošina bagātīgas subsīdijas no pasaules otrā malā esošās metropoles, joprojām spēj pārsvērt nepatiku pret Parīzi, ko izjūt daudzi iedzimtie, kas jūtas pamesti novārtā.
Neapmierinātība ar dzīves līmeni un ar šķietamo metropoles nevērību pērn izvērtusies nemieros gan Dienvidamerikā esošajā Franču Gviānā, gan Indijas okeānā esošajā Parīzes valdījumā Majotā.
Tomēr nav daudz tādu, kas uzskata, ka jaunkaledonieši nobalsos par neatkarību no Francijas, kuras valdījumā šī salu grupa atrodas kopš 1853.gada.
Iedzimtie sastāda mazāk nekā pusi no 269 000 lielā Jaunkaledonijas iedzīvotāju kopskaita, un arī no viņiem nebūt ne visi vēlas saraut attiecības ar metropoli, kas atrodas 18 000 kilometru attālumā.
“Ar Franciju mums ir viss, kas nepieciešams – skolas, slimnīcas,” atzīst vienā no Numeas priekšpilsētām mītošā mājsaimniece Marselīna Bolo, kas uzsver, ka “lepojas būt par francūzieti”.
Aptaujas liecina, ka 60 līdz 69% balsstiesīgo referendumā, ar kuru noslēdzas divas desmitgades ilgušais vietējo varasiestāžu pilnvaru paplašināšanas process, grasās balsot pret atdalīšanos no Francijas.
Ceturtdien, skanot kanaku mūzikai un plīvojot kopienas karogiem, Numeā uz pēdējo pirmsreferenduma mītiņu pulcējās simtiem separātistu.
Cenšoties pārspēt pūļa radīto troksni, separātistu alianses UC-FLNKS (Kaledonijas Savienība-Kanaku Sociālistiskā nacionālās atbrīvošanās fronte) līderis Roks Vamitans aicināja kanakus uz pašnoteikšanos un atbrīvošanos no “koloniālās” Francijas, kas mēģina turēties pie “pēdējām savas impērijas skrandām”.
Tikmēr “Nē” kampaņas atbalstītāji norāda, ka Jaunkaledonija ik gadu no metropoles saņem 1,3 miljardus eiro, un pauž bažas par salu grupas ekonomikas dzīvotspēju bez Francijas atbalsta.
Tikmēr citi pauž bažas, ka Jaunkaledonijas neatkarību savas ietekmes nostiprināšanai Klusajā okeānā var izmantot Ķīna, kas jau veikusi lielus ieguldījumus Vanuatu, kura neatkarību no Francijas ieguva 1980.gadā.
Jau šobrīd daudzās jomās Jaunkaledonija pati var pieņemt lēmumus, un Parīze savā kontrolē saglabājusi tikai ārpolitiku, aizsardzību un augstāko izglītību.
“Mēs jau esam daļēji neatkarīga valsts,” norāda par separātistu atbalsta punktu uzskatītās Ziemeļu provinces prezidents Pols Neauitins, piebilstot, ka balsojums par neatkarību nebūtu nekāds “lēciens nezināmajā”.
Taču citi uzskata, ka tieši šo iemeslu dēļ nav nekādas vajadzības atdalīties no Francijas.
“Es patiesībā nesaprotu, kādēļ mums vajadzīgs šāds balsojums,” atzīst pensionētais ārsts Renē Ganolē, kas kategoriski iestājas pret Jaunkaledonijas neatkarību.
Viņš prognozē, ka referendums tikai vairos naidīgumu pret baltajiem.
Tikmēr dalītas jūtas ir viņa galdabiedram un bijušajam pacientam Sosefo Taofifenua, kas ieceļojis no citas Francijas Klusā okeāna aizjūras teritorijas – Volisas un Futunas, kuras iedzimtie tagad Jaunkaledonijā veido visai daudzskaitlīgu minoritāti.
“Ar sirdi es balsoju ar kanakiem, bet mana galva mani mudina palikt Francijā,” atzīst 72 gadus vecais vīrietis, kurš vēl nebija izšķīries, kā svētdien balsot.
Spriedze, kas desmitgadēm valdījusi starp eiropiešiem un iedzimtajiem, kuri savulaik zaudējuši tagad kolonistu aizņemtos desmitus tūkstošus hektāru zemes, pagājušā gadsimta astoņdesmitajos gados pārauga vardarbībā, kas prasīja vairāk nekā 70 dzīvību.
Nemieri noslēdzās ar 1998.gada Numeas līgumu, kas paredzēja pašpārvaldes tiesību piešķiršanu Jaunkaledonijai un ekonomiskā līdzsvara izmainīšanu starp etniskajām kopienām.
Tomēr salās saglabājusies liela nevienlīdzība, un bijušais Republikas augstākais komisārs Jaunkaledonijā Alēns Kristnahts, kas bija viens no 1998.gada vienošanās autoriem, bažījas, ka referendums var atkal atmodināt senos aizvainojumus.
“Kanaki strādā par uzņēmumu vadītājiem, ārstiem, inženieriem, lidsabiedrību pilotiem. Sabiedrība tālu pavirzījusies uz priekšu,” uzsver Kristnahts. “Taču kanaki arī ir satraukti, ka imigrācijas dēļ viņu īpatsvars starp iedzīvotājiem, līdzīgi maoriem Jaunzēlandē un aborigēniem Austrālijā, saruks līdz 20 vai 10%,” atzīst bijušais Republikas komisārs. “Šeit tiek veidota kopīga sabiedrība, taču tā ir trausla.”
Saskaņā ar 1998.gada līgumu gadījumā, ja svētdien vēlētāji teiks “nē” neatkarībai, līdz 2022.gadam iespējams sarīkot vēl divus referendumus.
