Jauniešu bandas sākums un beigas 0
Gadus piecus Jūrmalu tiranizēja noziedznieku banda. Tā nebija tik spēcīga, lai pakļautu vietējo varu vai uzņēmumus, taču tās darbošanās principi un izdarīto noziegumu skaits – vismaz 50 – atbilda tam, ko parasti saprotam ar vārdiem “noziedzīgs grupējums”.
Noziegumu raksturs: sākot ar nozagtu bulciņu kioskā, izsistu vasarnīcas logu un beidzot ar izvarošanu grupā pagājušā gada augustā, piedraudot ar ieroci, un iespējams, ar vēlākiem slepkavības nodomiem. Policijai vajadzēja gadus, lai darītu galu šai bandas darbībai, kaut arī bandas locekļi tika piefiksēti jau ar pirmajiem noziegumiem. Iespējams, policija neizmantoja visus līdzekļus, lai tiktu galā ar šiem noziedzniekiem, taču jautājums ir arī par mūsu sodu sistēmu – kaut arī dažs no bandas ik pa laikam paviesojās cietumā, tiekot atkal brīvībā, apetīte uz noziegumiem tikai auga.
Bandas sastāvā, kas visu laiku mainījās, nebija nekādi noziedzības dižgari, bet gan cilvēki ar zemu izglītības līmeni, nepilngadīgie, pat bērni, klaiņotāji. Policija piefiksējusi septiņus daudzmaz pastāvīgus tās locekļus. Divi latvieši, tagad 20 un 18 gadus veci – kļūstot pieauguši – no bandas pagāja nost, acīmredzot, saprotot, uz cik slidenas takas nostājušies. Divus čigānzēnus, tagad 16 un 15 gadus vecus, vai nu pie prāta veda ģimenes, vai viņi savus noziedzīgos plānus kaļ atsevišķi. Bandas pamatu veidoja četri, no kuriem viens – 17 gadus vecs latvietis – šobrīd bēguļo no policijas, bet 18 un 16 gadus vecie latvieši, kā arī 14 gadus vecais krievu puisis šobrīd atrodas apcietinājumā un gaida tiesu. Par bandas darbošanās sākumu uzskatāms 2006. gads. Grupējumam nav bijis izteikta līdera – tie mainījušies, bet gandrīz visās epizodēs bija iesaistīts jaunākais – Aleksandrs (šeit un turpmāk iesaistīto vārdi mainīti).
Kopš bērna kājas
Kaugurietis Aleksandrs sācis klaiņot septiņu gadu vecumā. Viņa mātei tad bija un arī tagad atsākušās problēmas ar alkohola lietošanu, nestabila psihe. Tēvs vairākas reizes sēdējis cietumā, nedzīvojis kopā ar ģimeni, pagājušajā gadā miris. Klaiņojot vispirms Aleksandrs dažādus pārkāpumus – sīkākas zādzības veikalā un vasarnīcās – izdarījis divatā ar kādu, tad piebiedrojies vecākiem jauniešiem, ar kuriem jau astoņu gadu vecumā sācis smēķēt un lietot alkoholu. Pieredzējušākie biedri te sīko dzinuši projām, lai nemaisās pa kājām, te atkal speciāli savākuši un bīdījuši noziegumos pa priekšu, jo tādam sīkaļam policija neko nevar padarīt. Vienpadsmit gados Aleksandrs sācis lietot narkotikas un dzert – reiz sadzēries un ziemā uz ielas gandrīz nosalis. Policija par vairākiem pārkāpumiem, tai skaitā mantu zādzībām un laupīšanām, ierosinājusi krimināllietas, un tiesa pagājušā gadā piespriedusi Aleksandram dzīvošanu labošanas darbu iestādē. Lēmumu puiša māte pārsūdzējusi, un pa to laiku Aleksandrs kopā ar Kasparu (18) un Reini (16), piedraudot ar nazi, izvaroja ap 30 gadus vecu sievieti. Pēc tam bēguļoja un, iespējams, plānoja sievieti nogalināt, vadoties pēc principa: nav cilvēka, nav lietas.
Jāpiebilst gan, ka sieviete bija turpat no puišu paziņu loka. Ar puišiem kopīgi mīlēja pavadīt laiku arī viņu vienaudzes no tā sauktām labām ģimenēm, kas ar puišiem dzimumattiecībās stājās labprātīgi: kā vēlāk noskaidrojās, līdz ar baudu dabūjušas arī kašķi.
Nevienā no noziedzīgajiem nodarījumiem meitenes gan nav bijušas iesaistītas. Iespējams, bandas locekļi seksuālu vardarbību veica, jo pirms dažiem gadiem viņi bijuši tās upuri: puiši bija nokļuvusi kāda pedofila nagos, kas viņus filmēja un vismaz emocionāli izmantoja.
Tagad Aleksandrs sēž cietumā un gaida tiesu – gan par izvarošanu, gan iepriekšējiem noziegumiem. Iespējams, mazā noziedznieka liktenis būtu pagriezies citādi, ja ne mātes uzvedība, kas līdz pēdējam aizstāvējusi savu bērnu, neatzīstot viņa nodarījumus, attaisnojot skolu neapmeklēšanu, skandalējusies policijā un kliegusi: “Kamēr esmu dzīva, mans bērns cietumā nesēdēs!” Aleksandrs juties savas mātes aizsargāts, izaicinoši izturējies pret policistiem, neatbildējis uz jautājumiem, bet, kad apcietināts, tad gan bijuši puņķi un asaras.
Pietrūka mīlestības
Kaugurietis Reinis par klaiņošanu policijas redzeslokā nokļuva 2007. gadā, kad viņam bija 12 gadu. Pēc gada jau viņš iesaistījās grupveida zādzībās, bet vēl pēc gada jau bija stabils bandas loceklis. Pirms tam samērā labi apmeklējis skolu un mācījies. Māte it kā centusies Reini izvilkt no noziedzības purva. Tomēr policijas darbiniekiem, kas strādājuši ar šo ģimeni, licies, ka puisim trūkst uzmanības no vecākiem. Tēvs nav zināms, bet ar patēvu labas attiecības nav izveidojušās, reiz paņēmis viņa automašīnu un sadauzījis. Tas bijis arī pēdējais piliens, kāpēc patēvs no ģimenes aizgājis, bet mātei ir nopietnas veselības problēmas ar nerviem un sirdi, lieto alkoholu.
Gan Reini, gan Aleksandru policija sūtījusi ārstēties no alkoholisma, taču abi no iestādes, kas nav slēgta tipa, atcilpojuši atpakaļ un turpinājuši zagt un laupīt. Reinis nāvei vairākkārt staigājis gar pašu degungalu: te aiz ziņkāres ielīdis elektrības transformatorā un apdedzis, te saņēmis no bandas līdzgaitnieka naža dūrienu divus centimetrus no sirds vai gandrīz nomiris no marihuānas sapīpēšanās.
Tagad sēž cietumā un gaida tiesu.
Sēdēja tēvs, sēž dēls
Kaspars, kurš nāk no Slokas, tagad cietumā sēž jau otro reizi. Pirmoreiz policijas redzeslokā nokļuvis pirms desmit gadiem, kad no vasarnīcas nozadzis produktus. Toreiz Kasparam vēl nebija pat desmit gadu. Sekoja vairākas citas sīkas zādzības, pa starpai pats ticis piekauts. Bandai pievienojies 2006. gadā, kad kopā ar citiem apzadzis savu skolu, 2008. gadā kopā ar vēl trijiem nočiepis bulciņas no kioska, velosipēdu no vasarnīcas, džinsus no veikala. 2009. un 2010. gadā notika vairāku iereibušu pilsoņu aplaupīšana pēc izkāpšanas tumsā no vilciena. Policijai ir aizdomas, ka tas ir Kaspara un viņa biedru darbs, jo, kad policija viņus par šiem gadījumiem sāka pratināt un turēt aizdomās, tie vairs nenotika.
Kaspars no bandas bija visgudrākais, ar loģisku domāšanu un tādu kā iedzimtu inteliģenci. Māte un vecmāmiņa strādājusi dažādu laikrakstu redakcijās par mašīnrakstītājām, tēvs, kas jaunībā sēdējis cietumā, strādā Jūrmalā par fotogrāfu un nodarbojas ar muzicēšanu.
Māte mīl iedzert. Nereti dzērusi kopā ar savu vienīgo dēlu, taču atšķirībā no citu bandas locekļu mātēm savas atvases nekad nav akli aizstāvējusi, vienīgi netic, ka Kaspars spējis izvarot padzīvojušu sievieti, jo viņam visapkārt spietojušas meitenes “kā konfektes”.
Kaspara māti satieku kādā Mellužu privātmājā, kur viņa kopj slimnieku. Laikā, kamēr sēžam virtuvē un runājamies, mātei no cietuma piezvana Kaspars un stāsta, ka viņam labi klājoties. Mātei nobirst pa asarai, un viņa sola nākamajā dienā nosūtīt vēstuli. Abi regulāri sarakstoties un mīlot viens otru. Tēvs no ģimenes aizgāja, kad Kasparam bija gadiņš. Kad puika pieaudzis, kontakts abiem atjaunojies. Sieviete nenoliedz, ka nav bijusi paraugmāte. Iedzērusi, daudz pa vakariem strādājusi, Kaspars bijis vai nu diennakts bērnudārzā, vai pie auklītes. Skolā labi mācījies, taču vilinājusi ielas dzīve. Kaspara māte uzskata, ka ģimenē pietrūcis tēva stingrās rokas, mēģinājusi veidot attiecības ar citiem vīriešiem, taču sapratusi, ka visiem interesē tikai viņa un gulta, nevis viņas vienīgais bērns. Ilva stāsta, ka pie viņas mājās Kaspars ar draugiem un draudzenēm nereti “tusējuši”: reizēm viņa to pieļāvusi, bet reizēm dzinusi arī projām. Dēla draugi viņu arī apzaguši. Māte domā, ka dēlā plosās slikti gēni: Kaspara tēva ģimenē visiem vīriešiem bijušas problēmas ar likumu.
Agresīvs mājas bērns
Ceturtais bandas loceklis kaugurnieks Roberts (17) nebija izvarotāju pulkā, jo tajā laikā jau bēguļoja no policijas – par jūlijā izdarītu kāda sava radinieka apzagšanu. Viņš bēguļo joprojām. Audzis trīs bērnu ģimenē ar patēvu. Kur ir īstais tēvs, nav zināms. Mācījies internātskolā, neliela garīga atpalicība, agresīvs, īpaši tad, kad iedzer. 2006. gadā nodedzinājis dārza būdiņu, pēc tam sitis mājām logus, 2008. gadā izdemolējis telefona būdiņu, kopā ar vēl diviem bandas locekļiem bieži staigājis pa Kauguriem, apzogot tirdzniecības vietas un dažādus neapsargātus objektus. Īpaši apkārt neklaiņoja, bija vairāk tāds mājas bērns. 2009. gadā vairāk sāka dzert un kļuva agresīvāks, lietoja marihuānu, uzbruka cilvēkiem, sasita policijas videokameru.
Likumpārkāpumi kā spēle
Neoficiāli man policijā skaidro, ka bērnus un jauniešus, kas jau izdarījuši vairākas zādzības un laupīšanas, klaiņo un nemācās, atgriezt normālu cilvēku dzīvē ir tikpat kā neiespējami, bet ielikt viņus cietumā traucējot mūsu liberālie likumi. Atliekot gaidīt, kamēr viņi pieaug un veic smagus noziegumus.
Kā paskaidroja Jūrmalas kārtības policijas pārstāve, kas nevēlējās minēt savu vārdu, visiem šiem bērniem viennozīmīgi bijis uzmanības deficīts no vecāku puses, bet atrastie draugi bija ar nosliecēm uz likumpārkāpumiem:
“Likumpārkāpumi jauniešiem kļuva par spēli – nebija svarīgs nozieguma mērķis, bet gan noziegumu skaits. Sākumā noziegumi bija nenozīmīgi un tika veikti nemākulīgi, bet ar gadiem tie kļuva arvien nopietnāki, tika pastrādāti atklāti un nežēlīgi. Ne skola, ne pulciņi šos cilvēkus nesaistīja, nebija saprotamas jauniešu intereses un dzīves mērķi.
Pēc pārrunām ar jauniešiem likās, ka bailes no cietuma viņiem ir reālas, tomēr pēc katra izdarītā nozieguma neviens no jauniešiem nemācēja pateikt – kāpēc tas tika izdarīts, kā vārdā viņi apzināti turpina bojāt savu dzīvi?”
Uzziņa Kas kopīgs bandas dalībniekiem Uzmanības trūkums no vecāku puses. Ģimenē nav tēva. Iedzimta nosliece uz noziedzību. Nav iespēju vai vēlmes izlādēt enerģiju pozitīvā veidā. Cietuši no fiziskas un emocionālas vardarbības. Atkarība no alkohola un narkotikām. Nav mērķu dzīvē. |
Viedoklis
Rīgas Stradiņa universitātes Juridiskās fakultātes dekāns profesors Andrejs Vilks: “Pētījumi dažādās valstīs liecina, ka 35 – 40% gadījumos noziedzniekiem varētu būt ģenētiski iedzimušas īpašības, kas veicinājušas nostāšanos uz noziedzības ceļa, jo iedzimt var ne tikai fiziskas, bet arī psihiskas īpašības. Nav atklāts vai speciālisti nav vienojušies, ka eksistē kāds speciāls “kriminogēnais gēns”, taču visi ir vienisprātis, ka tiek pārmantotas īpašības, kas veicina noziegumu izdarīšanu, piemēram, agresivitāte, vardarbība, atriebība, mantkārība, skaudība. Lai arī cik labvēlīga ir vide, tā nespēj pilnībā šo slikto ģenētisko mantojumu izskaust, bet tas nenozīmē, ka nav jādara viss iespējamais, lai ar to cīnītos. Sākot jau ar bērnudārzu, kur ir bērni, kas plēš, kaujas, ārdās, atņem. Likumi nav vainojami, ka izaug noziedznieki. Sabiedrībai – un ne tikai policijai – vairāk jāiesaistās jaunās paaudzes audzināšanā, jāsamazina apkārtējās vides kaitīgā ietekme (piemēram, filmas un datorspēles ar vardarbību), tad arī cilvēki ar sliktiem gēniem var izaug par lieliskiem cilvēkiem. Diemžēl notiek arī otrādi, jo dzīve ir pretrunu pilna. Pār cilvēku valda instinkti. Noziedznieki un likumpārkāpēji būs vienmēr.”
