Latvijas basketbola jauniešiem sliktākā vasara 1
Ilmārs Stūriška, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Latvijas basketbola izlase šobrīd ir zirgā, taču saimniecībā kopumā lielam optimismam nav pamata – jaunatnes izlases aizvadījušas sliktāko vasaru šajā gadsimtā un vērojams izsīkums arī individuālo talantu ziņā, kas varētu papildināt valstsvienību nākotnē.
Varētu būt sešniekā
Latvijas puišu izlases Eiropas čempionātu augstākajā A divīzijā mainīgām sekmēm spēlēja līdz 2019. gadam, kad U-18 un U-20 izkrita līmeni zemāk. Šogad čempionāti atkal notika pēc kovida pandēmijas, bet par atgriešanos pacīnīties nesanāca – jaunieši 13. vietā no 24 komandām, junioriem sestā vieta no 19. Kadetiem A divīzijā desmitā vieta no 16 vienībām, lielāko uzvaru svinot pirmajā mačā cīņā par 9.–16. vietu pret Serbiju (78:76). Kopumā turnīrā divas uzvaras un pieci zaudējumi.
“Ja visa basketbola sabiedrība ieguldītu labāku darbu, rezultāti neizpaliktu. Pastrādājam par 30 procentiem kvalitatīvāk un katru gadu būsim sešniekā,” sarunā ar “Latvijas Avīzi” pauž U-16 izlases treneris, Latvijas Basketbola savienības (LBS) Treneru komisijas vadītājs Agris Galvanovskis. “Tagad ceram uz talantiem, ja tādu nav, tad cīnāmies par izdzīvošanu. Mazliet pietrūkst jaudas, mazliet – tehnikas. Jau no mazotnes jāmāca, nevis jācer, ka pats iemācīsies. Pietrūkst labu spēļu pirms Eiropas čempionāta, jaunatnes līgā katrā komandā spēlē četri pieci spēlētāji, pārējie tikai iznāk uz maiņu, lai atpūtinātu. 40 minūtes nav spējīgs segt, skriet ātrajos uzbrukumos, tāpēc arī lēni spēlējam. Eiropā visu spēli sedz, visu spēli jāskrien, iestājas kultūršoks.”
Galvanovskis izstrādājis vadlīnijas, pēc kurām būtu jāstrādā jaunatnes klubu treneriem, bet dzīvē darbs bieži notiek citādi, pa savam. Daudz ko ietekmējuši divi kovida pandēmijas gadi, bet uz to visu nevarot novelt. “Meitenēm ir atdzīvinātas reģionu izlases, tas pats jādara arī ar puišiem – sabrauc bērni, viņu treneri un LBS uzraudzībā notiek nodarbības, treneri skatās un mācās. Tas ir no U-14 līdz U-17 vecumam, jo pēc tam jau jāspēlē modernais basketbols,” norāda Galvanovskis.
Saslima ar kovidu
U-18 izlases pieticīgajam rezultātam ir objektīvs iemesls – īsu brīdi pirms turnīra liela daļa komandas izslimoja kovidu, kopīga iznāca viena treniņu diena, tādēļ pirmās trīs spēles ļoti vājas un zaudējumi, tālāk četras uzvaras piecās spēlēs un kopējā bilance 4-4. “Šajā vecumā jau ir fizisks basketbols, daudzas izlases spēlē kā vīrieši, mēs vēl neesam nobrieduši, attīstāmies lēnāk. Taktiski čaļi saprot, bet, kad ir spiediens, tad daudz kas nesanāk,” akcentē U-18 izlases galvenais treneris Juris Umbraško. “Domāju, ka pandēmijas laiks iesitis zināmu robu gatavībā – aizbrauc uz ārzemju turnīru un redzi, ka citi ir priekšā. Jaunatnes līgā komandu līderiem jāiemāca spēlēt abos galos, nevis saudzēt – ka viņš vairāk vajadzīgs uzbrukumā, tāpēc piever acis aizsardzībā.”
Traumas dēļ izlasei palīdzēt nevarēja viens no līderiem Dāvis Ozers, kurš 14 gadu vecumā aizbrauca uz Spānijas “Estudiantes” akadēmiju, bet iepriekšējās divas sezonas pavadīja “Ventspilī”.
Umbraško vairās saukt spēlētājus, kuriem būtu potenciāls reiz iekļūt lielajā izlasē. Iespējams, garā gala basketbolistiem – Frederikam Meinartam, Pēterim Pinnim (abiem 2,13 m), arī Fransuā Nkojam-Īlem (2,06 m) – ir labas fiziskās dotības. Rihards Berkolds noslēdzis līgumu ar “VEF Rīga”. Treneris nenoraksta arī pārējos, jo viss atkarīgs no ieguldītā darba un attieksmes.
Tēva pēdās
U-20 izlase sešās spēlēs izcīnīja trīs uzvaras, ceturtdaļfinālā sīvā mačā zaudējums Serbijai (76:79) – jā, arī serbi bija B divīzijā un kļuva par čempioniem, izcīnot ceļazīmi uz eliti, ko ieguva arī Islande un Igaunija. “Mūsu mērķis, protams, bija iekļūšana A divīzijā. Iegrieza pirmā spēle pret Bulgāriju, kas bija ļoti svarīga un izvērtās neveiksmīgi, bijām pasīvi, neagresīvi. Turnīra gaitā progresējām un spēlējām daudz labāk, bet izlieto ūdeni nesasmelsi. Pret serbiem bija ļoti laba spēle, taču tur mūsu mērķis arī palika,” atzīst U-20 izlases galvenais treneris Dāvis Čoders.
Viņš norāda, ka no augšas uz tādām valstīm kā Igaunija, Bulgārija, Somija mēs varējām skatīties pirms gadiem desmit, tagad tās ir mūsu līmenī, tādējādi rezultāts ir likumsakarīgs. “Nezinu, vai mēs kaut ko darām nepareizi – grūti pateikt. Domāju, ka citas valstis pievilkušās klāt. Daudzi Latvijas jaunie spēlētāji brauc uz ārzemēm, kas samazina konkurenci vietējā čempionātā, un noteikti ne lielākā daļa no viņiem atgriežas labāki.”
Čoders pozitīvā ziņā izceļ Krišu Helmani, kādreizējā Latvijas izlases spēlētāja Uvja Helmaņa dēlu. 20 gadi, augums 2,12 m, savulaik izvēlējās iet Spānijas ceļu, aizvadītajā sezonā spēlēja otrajā līgā, bet daudz trenējās ar ACB līgas komandu Badalonas “Joventut”. Komandas rezultatīvākais spēlētājs čempionātā ar vidēji spēlē gūtiem 13,8 punktiem bija sezonu Igaunijā pieaugušo līmenī aizvadījušais Ričards Vanags. Labas dotības uzbrukumā, bet aizsardzībā krietni jāprogresē.
U-20 izlasei nevarēja palīdzēt vairāki nozīmīgi spēlētāji – Noa Viljamsonam bija jāpaliek universitātē ASV, Spānijas “ACB” vienībā nedaudz uzspēlējušais Rodijs Mačoha bija traumēts, nevarēja spēlēt arī Freds Bagatskis, kurš daudz cīnījies ar veselības likstām un attīstības temps sarucis. Viņš ir gadu jaunāks (2003.), tagad ticis prestižā universitātē ASV.
Cik mūsējo ārzemēs?
Daudz dzirdēts, ka Latvijas basketbolisti jau agrīnā vecumā izvēlas doties uz ārzemēm un galvenokārt šāds solis neattaisnojas. Cik īsti mūsu jauniešu ir ārzemēs, uzskaites nav, atzīst Agris Galvanovskis. No trim puišu izlasēm ārzemēs iepriekšējā sezonā spēlēja astoņi. No U-16 izlases – vien Krišjānis Pētersons Spānijā. “Viņš pats uz ģimenes rēķina aizbrauca, trenējas un dzīvo. Tā dara daudzi bērni – nevis tā, ka uzaicina, bet paši meklē kaut ko labāku. Vai tas ir pareizi, grūti pateikt,” īsto recepti Galvanovskis nezina. “Ja latvieti uzaicina ārzemēs, tad redz perspektīvu un strādās, rūpēsies. Ja aizbrauc pats, samaksā naudu, tad ir lielajā katlā. Ja redz, ka nav super talants, tad trenējies, maksā, bet neviens uzmanību nepievērsīs. Ja vietējais būs labāks, tad nespēlēsi. Manuprāt, jābrauc tad, ja tevi uzaicina, nevis uz savu galvu – kā būs, tā būs. Daudzi vecāki mēģina, beigās bērns ir pie sasistas siles. Varbūt arī nav slikti, ka jāizdzīvo, ka neesi siltumnīcas apstākļos. Daudziem vēlāk, izejot ārpus komforta zonas, ir grūti. Pluss ir tas, ka, nospēlējot četrus piecus gadus, ja izsitīsies līdz zināmam līmenim, varēsi tajā valstī spēlēt kā vietējais. Spānijas trešajā līgā ir augstāks līmenis nekā Latvijā, kādu naudiņu var nopelnīt. Ir iespēja izsisties arī uz augstāku līgu, ja neaizņem ārzemnieka kvotu.”
Gulbenietis Adrians Andževs (15) šovasar noslēdza līgumu ar Madrides “Real”. Viņš bija gaidīts kadetu izlasē, taču uzskatīja, ka primārais ir Spānija. Kad izlase trenējās, piedalījies strītbola mačos. Potenciāls kā saspēles vadītājam esot liels, būtu labs palīgs izlasei, tomēr izvēlējies nespēlēt.
No U-18 izlases 12 spēlētājiem ārzemēs spēlēja divi – Rūdolfs Rudmiezis ir akadēmijā Čehijā, bet izlases jaunākais spēlētājs – 16 gadus vecais Fransuā Nkojs-Īls – nāk no Īrijas – viņa mamma ir latviete, tēvs francūzis. Šovasar viņi pārcēlušies uz Latviju un dzīvos Liepājā.
Pieci U-20 izlases basketbolisti rūdījumu gūst ārzemēs. “Aizbraucot daudzi pazūd, beidz spēlēt. Svarīgi, kāda sistēma aicina un vai viņi tevi grib. Kā Kristaps Porziņģis, Artūrs Žagars – tad par tevi rūpēsies. Man no basketbola klases uz Itāliju aizbrauca 14 gadus vecs puisis, domāju, ka tas ir par ātru. Līdz U-16 jāpaliek Latvijā, pēc pirmās izlases var braukt,” spriež Galvanovskis. Viņš arī atzīst, ka Latvijā trūkst klubu, uz kuru piramīdas virsotni jauniešiem tiekties, fārmklubu, kas strādātu kvalitatīvi.
Pret serbiem 3:1
Kaspars Cipruss, LBS ģenerālsekretārs: “Veselības ministrija radīja apstākļus, lai mums Eiropā būtu visgrūtāk trenēties – lokdauna ierobežojumus izjutām visvairāk. Tādēļ labi, ka neesam spēruši soli atpakaļ. Paldies treneriem, kam strādāt attālināti bija ļoti izaicinoši. Blakus esošās valstīs varēja trenēties zālē, mēs tikmēr skrējām ārā ar cepurēm un cimdiem. Arī U-18 izlases puišu vecākiem paldies, ka ļāva braukt uz čempionātu – sešiem spēlētājiem bija kovids, trim diezgan nopietnā formā. Komanda pilnvērtīgi notrenējās vienu dienu. Pirmās trīs spēles bija katastrofa, bet no slimības gultas piecelties un spēlēt trīs dienas pēc kārtas… Mums ir spēlētāji ar augstu potenciālu, bet jāpadomā par dažām izvēlēm – jāstrādā nopietnāk. U-20 izlasei visu izšķīra spēle pret Serbiju. Šogad pret serbiem Latvijas basketbolam bilance ir 3-1. Ja kāds pirms laika to teiktu, neviens neticētu. Šis vienīgais zaudējums bija U-20, kas liedza cīnīties par iekļūšanu A divīzijā. Mūsuprāt, Latvijā ir ļoti labs tīkls – visā valstī spēlē basketbolu. Jādomā, ko izdarīt, lai labākajiem spēlētājiem ir lielākas iespējas, jāsaprot, kā viņiem nodrošināt labākus apstākļus.”
Meitenēm mazāka konkurence
Visas Latvijas meiteņu izlases šovasar spēlēja A divīzijā, U-16 un U-18 izcīnot devīto vietu, bet U-20 desmitā pozīcija. “Meitenēm Eiropā nav tik jaudīgs kopējais līmenis, tāpēc viņas turas virs ūdens. Jāuzteic treneru ieguldījums. BS “Rīga” ir divas komandas, kas piedalās sieviešu līgā – U-16 un U-18, līdz ar to visas sezonas garumā ir labas spēles un Eiropas čempionātā nav tāds pārsteigums. Puišiem arī vajadzētu nacionālajā līgā izveidot U-16 un U-18 izlasi, bet tas ir finanšu jautājums,” saka Agris Galvanovskis.
