“Kārtīgs mednieks ir dabas draugs”. Jaunieši par izmaiņām Ieroču aprites likumā 3
Nekad mūžā nebūtu iedomājusies, ka pienāks laiks, kad lasīšu neskaitāmus likuma pantus bez mazākās vēlēšanās šo garlaicīgo burtu un ciparu jūkli pēc iespējas ātrāk sadedzināt, bet te nu tas ir pienācis, jo, gatavojoties februārī notikušajai Saeimas komisijas sēdei, pārlapoju gan Medību, gan Ieroču aprites, gan Jaunatnes likumu.
Tā kā bija nepieciešams izveidot Saeimas deputātiem adresētu vēstuli no mums, “psihiski nestabilajiem”, kā šur tur mēdz izskanēt, lūdzu atsaukties topošos, 12–17 gadus vecos medniekus, kas būtu ar mieru dalīties savā pieredzē un uzskatos. Saeimas Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisijas sēde, kas norisinājās šī gada 19. februārī, kopā pie viena galda pulcēja gan komisijas locekļus, gan medību jomas pārstāvjus, kā arī iesniegtā likumprojekta oponentus. Karstas diskusijas, nekorektas frāzes, ignorēti fakti un neiederīgi, emocionāli epiteti, kas atskanēja no viedokļa pretinieku puses, tā vien mudināja domāt nevis par vēlmi pasargāt šos morāli traumētos jauniešus, bet gan par protestu pret pašu medību procesu.
Arī manis iesniegtā vēstule, kuru atbalstīja vairāk nekā divdesmit jauniešu, tika ārkārtīgi veiksmīgi nobīdīta maliņā, tāpat kā liela daļa citu dokumentu, kas vēstīja medniekiem par labu, tajā pašā laikā nekaunīgi uzsverot diskusijas trūkumu sabiedrībā. Tomēr, neskatoties uz izskanējušo, komisija ar pārliecinošu vairākumu lēma par labu likumprojekta nosūtīšanai uz noslēdzošo lasījumu.
Paldies jaunajiem medniekiem, kas uz manu lūgumu tik naski atsaucās, jo, sev par lielu prieku, saņēmu ļoti jaukus, loģiskus un pamatotus viedokļus, kas tikai vēlreiz pierāda to, ka mednieku rindas nākotnē papildinās gudri, spriestspējīgi cilvēki ar savu viedokli, kas šādās un līdzīgās situācijās nepaliks malā.
Kalvis Koļcovs: “Pateicoties medībām, esmu iemācījies atpazīt dzīvnieku atstātās pēdas, pārvarēt dažādus šķēršļus, kas gadās mežā, saudzīgi izturēties pret dabu, jo bieži, ejot pa mežu, redzams, cik ļoti tas tomēr ir piemēslots. Tas vien nozīmē, ka cilvēkiem ir jāmācās vairāk novērtēt un saudzēt dabu, jo nav jau māksla izmest drazas un aizbraukt. Es pats atkritumus mežā nemetu un aizrādu citiem, ja viņi to dara.”
Harita Auziņa: “Ja vien tas vēl nav pagūts līdz šim, šie 16 gadi, manuprāt, ir pēdējais laiks, kad jauniešiem sākt interesēties un uzzināt, kur rodas kaut vai tik elementāra un ikdienišķa lieta kā ēdiens, šajā gadījumā – gaļa. Es eju dzinējmedībās par dzinēju un gaides medībās līdzi tēvam kopš 13 gadu vecuma un, kā redzams, esmu palikusi pie pilna saprāta, un uzskatu, ka šis process tevi kā cilvēku attīsta. Tā ir mācīšanās. Mācīšanās par to, kas notiek tev apkārt.”
Eleonora Laganovska: “Savas pirmās dzinējmedības piedzīvoju astoņu gadu vecumā. Biju sabijusies un nezināju, ko no tām gaidīt. Pēc pirmās reizes biju pārsalusi, bet priecīga un lepna par sevi, ka uzdrīkstējos un saņēmos. Manā skatījumā medību būtība ir dabas līdzsvarošana.”
Edgars Dēvits: “Pie mums kolektīvā gadā reizi notiek kolektīva treniņu šaušana, kurā esmu piedalījies instruktora pavadībā un pierādījis savas prasmes šaušanā. Man medībās galvenais ir labi pavadīt laiku ģimenes lokā un atpūsties. Nākotnē plānoju nolikt mednieku eksāmenu, iegūt mednieka apliecību un iestāties kādā no medību klubiem.”
Līga Podniece: “Šogad jau trešo gadu piedalīšos jauno mednieku nometnē Vanaga acs. Piedalos arī šaušanas treniņos un sacensībās, lai labāk iemācītos šaut un nākotnē savās mednieces gaitās mazāk riskētu savainot dzīvniekus. Es neuzskatu, ka jauniešu piedalīšanās medībās varētu slikti ietekmēt vai izraisīt agresiju, tieši otrādi – uzskatu, ka tas palīdzēs jauniešiem iemācīties ko jaunu un izjust atbildību.”
Andrejs Eduards Jonušs: “Manuprāt, medību process audzina cilvēka raksturu, un īpaši nozīmīgi tas ir mana vecuma jauniešiem, kas ir raduši pie iekštelpām un šauras komforta zonas. Es pilnībā atbalstu jauno likumprojektu, jo tas tikai uzliks papildu atbildību gan jauniešiem, gan vecākiem, kuriem nu likuma ietvaros nāksies savas atvases vairāk uzmanīt, jo par pārkāpumiem draudēs bargs sods.”
Elza Puriņa: “Manu klasesbiedru un draugu priekšstati par medībām ir ļoti dažādi, dažkārt aplami un nepatiesi, tāpēc es vienmēr cenšos paskaidrot, ka medības uztveru kā lielisku iespēju, lai pabūtu tuvāk dabai, to iepazītu un uzturētu sevi labā fiziskajā formā, pastaigājoties pa mežu un elpojot svaigu gaisu. Paskaidroju, ka kārtīgs mednieks ir dabas draugs un necenšas to sagraut, bet gan aizsargāt, lai mežā labi justos ne tikai augi, bet arī dzīvnieki.”
Adele Vīnerte: “Es šobrīd gan neesmu gatava pati ko nomedīt, bet droši varu palīdzēt medījumu apstrādāt. Nākotnē vēlos kļūt par veterinārārsti, jo tā ir lieliska iespēja mācīties lietas, kas var noderēt arī medību procesā.”
Mārtiņš Lukševics: “Interese par medībām man radās jau piecu gadu vecumā, tētis gan teica, ka esmu vēl par mazu, lai izturētu garos dzinējmedību mastus, taču, kopš man apritēja septiņi gadi, dodos līdzi un līdz šim brīdim neesmu izlaidis nevienas medības. Lai uzlabotu savas šaušanas prasmes, esmu piedalījies arī Mežirbes šautuves rīkotajās sacensībās un pieaugušo konkurencē izcīnījis trešo vietu.”
Kārlis Zvirgzdiņš: “Sāku iet tēvam līdzi medībās jau sešu gadu vecumā. Pats gribēju iet jau agrāk, bet tēvs mani centās atrunāt, teikdams, ka esmu par mazu, bet es raudādams prasījos līdzi. Dzinēj-medībās stāvēju tētim blakus uz masta un vienmēr uzdevu viņam daudz jautājumu par medību procesu. Drošu apiešanos ar ieroci iemācījos, braukādams līdzi tēvam uz šaušanas sacensībām. Sākotnēji ieroci man, protams, nedeva, tāpēc, ieplecojis kociņu kā īstu plinti, vilku līdzi visiem šautuves mērķiem. Pēcāk tēvs apjautājās, vai es varot noķert mērķi, es, protams, atbildēju apstiprinoši. Un tā septiņu gadu vecumā jau piedalījos šaušanas sacensībās.”
Tomass Līcītis: “Runājot par jauno likuma ierosinājumu, protams, viss ir jaunieša vecāku rokās – ja jaunietis jau kopš bērnības ir informēts par to, ka medības nav vienkārša izklaide, ka vienmēr jābūt piesardzīgam, jāievēro drošības noteikumi, tad viņš noteikti neuztvers medības kā spēlīti, bet gan kā nopietnu lietu. Savukārt, ja jaunietis nav par to informēts, tad, visticamāk, arī neuztvers nopietni, un ar tādu attieksmi pie ieroča ķerties gan nevajadzētu.”
Miks Vīnerts: “No savām pirmajām medībām es atceros, ka bija skaidra un silta diena. Mēs medību tornī bijām ap četriem pēcpusdienā. Mēs tur sēdējām apmēram divas stundas un, kad saule jau sāka nosēsties aiz koku galotnēm, domājām doties prom, taču pēkšņi no meža iznāca skaists stirnāzis. Mēs gaidījām, kamēr tas pienāks tuvāk, centāmies to piesaukt, bet, kad tas bija pienācis šāviena attālumā, aiz sajūsmas un emociju pārbagātības sapratu, ka man dreb rokas un kājas. Šīs kolosālās sajūtas, esot tik tuvu dabai, nav aprakstāmas cilvēkam, kas to nekad nav pieredzējis.”
Anete Irbe: “Medības jauniešu vidū kļūst arvien izplatītākas, un, manuprāt, tas skaistais visā šajā nozarē ir tieši kolektīvs. Tā ir tava otrā ģimene, kas atbalsta un nekad nepamet nelaimē, kā nereti notiek apkārtējā sabiedrībā. Man ir daudz draugu, kas paši piedalās medībās un tāpat kā es šo nodarbi redz pozitīvā gaismā. Vispār mūsdienās jautājums par dzīvnieku medīšanu ir ļoti strīdīgs un sabiedrībā pastāv ļoti daudz viedokļu, vegānu un veģetāriešu skaitam pieaugot. Taču es nesaprotu, kāpēc ir jānosoda cilvēki par to, ka viņi savā uzturā izvēlas lietot dzīvnieku valsts produktus, ja mēs esam spējīgi respektēt tos, kas izvēlas gaļu tomēr neēst, bet tas jau ir cits jautājums.”
Laura Reide: “Pirms trīs mēnešiem nokārtoju eksāmenu un kļuvu par mednieci. Uzskatu, ka medības nav tikai nogalināšana, jo mēs veidojam arī barotavas, sargājam zemnieku laukus no postījumiem. Domāju, ka jaunieši, kas kļūst par medniekiem, ir daudz mācījušies un spēj atbildēt par savu rīcību.”
Niks Timermanis: “Mana māsa, kas arī ir medniece, man iemācīja pareizi dzīt, rīkoties ar kompasu, orientēties un neapmaldīties mežā, tāpēc tagad varu iet mežā bez bailēm, vienmēr atceros vietas, kur esmu gājis, un, pat ja mazliet apmaldīšos, zinu, ka nekas slikts nenotiks. Es arī piedalos šaušanas sacensībās, kur jau esmu iemācījies pareizi apieties ar ieroci un izvērtēt situāciju, jo veikt šāvienu nav tik viegli, kā tas varētu izskatīties no malas. Ir jāapzinās sekas un jāveic šāviens ar simts procentu pārliecību.”
Uldis Zirnītis: “Tā kā šobrīd vēl nevaru doties medībās ar ieroci, nokārtoju mednieka apliecību un mājas tuvumā palīdzu apkarot postījumus radošos bebrus, bet tālākā nākotnē man ļoti gribētos nomedīt grizilāci.”
Vairāk lasiet žurnāla Medības aprīļa numurā
