Jaunieši grib lielāku skaidrību: Vai obligātajā militārajā dienestā zaudēsim tikai laiku? 266
Jēkabs Apfelbergs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Cik daudz jaunieši zina par plānoto valsts aizsardzības dienestu? Vai viņi ir tam gatavi? Vai visi jaunieši ir gatavi potenciāli riskēt ar savu dzīvību Latvijas valsts neatkarības nosargāšanai?
Valsts aizsardzības dienests (VAD) līdz šim ir raisījis asas diskusijas ne tikai valsts pārvaldes līmenī, bet arī pašu potenciāli iesaucamo starpā. Liela daļa neskaidrību un skepses rada tieši apjukums par iespējamiem dienesta veidiem un paša apmācību procesa jēgu un saturu. Aprunājos ar vairākiem jauniešiem, lai noskaidrotu viņu viedokli.
Mārcis (19 gadi), šogad sāks studēt arhitektūru, tāpēc ir noraizējies par turpmāko studiju procesu: “No vienas puses, aizsardzības dienests varētu būt vērtīga un raksturu stiprinoša pieredze, no otras puses, es nevēlos upurēt studijām atvēlēto laiku…
Ja obligātais aizsardzības dienests tiek ieviests ar pretimnākošu attieksmi pret attiecīgo vecumgrupu, ja tiek ļauts atvēlēt laiku karjeras izaugsmes vēlmēm un studijām vai arī tiek piedāvātas dažādas militārā dienesta izpildes programmas, piemēram, ilgtermiņā, tad, manuprāt, tā ir vērtīga pieredze. Dienests uzlabos pašdisciplīnu, attieksmi pret darbu un apkārtējiem.”
Astoņpadsmit gadus vecais Jānis no Dzelzavas (vārds mainīts) tikko beidzis vidusskolu un par dienestu izsakās skeptiskāk:
“Domāju, ka 9–11 mēneši nav pietiekami ilgs laiks, lai kārtīgi apmācītu vīriešus iespējamam karam, līdz ar to uzskatu, ka tas tiks izmantots, tikai lai sagatavotu “gaļas puišus”.
Liekas, ka tie būs zaudēti 9–11 mēneši no dzīves. Esmu pret obligāto kara dienestu.”
Arī 24 gadus vecais Linards no Kuldīgas par dienestu izsakās piesardzīgi. “Šobrīd studēju, strādāju un īrēju dzīvokli Rīgā. Pašlaik plānoju savu pirmo kredītsaistību sākšanu, lai spētu iegādāties savu mājokli, un paralēli šim visam es vēl meklēju tālākas izglītības iespējas, lai tālāk attīstītu savas zināšanas psiholoģijā.
Tāpēc šajā brīdī esmu kategoriski pret jebkāda veida iesaukšanu, jo beidzot kā jauns vīrietis esmu nostājies uz kājām un cenšos veidot savu karjeru un ģimenes dzīvi. Nekādi pa vidu visam šim neredzu ne laiku, ne vēlmi iesaistīties dienestā.”
Nikolajs no Daugavpils (22 gadi), kuram šis studiju gads ir pēdējais filozofijas studijās, spriež skeptiski, uzskatot, ka Latvijai vispirms būtu jāparūpējas par citām problēmām – ekonomiku, cilvēku labklājību. “Ņemot vērā, ka šobrīd mūsu valsts cieš Krievijas sankciju dēļ un pirms tam arī no demogrāfiskās un saimnieciskās krīzes,
mums vajadzētu vairāk pievērst uzmanību tam, lai mūsu jaunieši vispār paliktu dzimtenē, strādātu šeit un veicinātu pietiekami patstāvīgu, neatkarīgu ekonomiku ar pārpalikumu,
nevis deficītu valsts budžetā, ar kura palīdzību savukārt jau varētu tikt uzturēts tāds pasākums kā obligātais dienests.
Es nedomāju, ka subsīdijas un pārlieku lielās sociālās izmaksas pozitīvi ietekmē to, lai mums vispār pietiktu līdzekļu, ar kuriem varētu iegādāties sev pat patronas, lai cīnītos. Ja nu vienīgi mūsu politiķu plānos nav karot ar nūjām vai zobeniem.”
Toties 22 gadus vecais Klāvs no Rīgas, kas pēc augstskolas beigšanas sācis strādāt banku sektorā, atbalsta dienestu: “Obligātais dienests ir laba lieta, bet par to domāt vajadzēja daudz agrāk. Citās mūsu reģiona valstīs (Igaunija, Lietuva, Zviedrija) dienests ir iestrādāta prakse, bet šobrīd mūsu galā šis viss mazliet izklausās pēc tāda kā panikā pieņemta lēmuma. Šo visu valdība pieņem dēļ Krievijas iebrukuma Ukrainā, tāpēc daudzi Latvijas jaunieši, kuriem šis dienests draud, saprotami ir aizdomās, ka tiks gatavota “lielgabalu gaļa”.
Tāpēc uzskatu, ka ir vajadzīga laba PR kampaņa, kur jauniešiem skaidri tiktu norādīti ieguvumi, ko sniedz dienests. Citādi šobrīd vairāk redzamas jauniešu bailes, nevis ieguvumi.
Ko darīt, ja esmu paņēmis kredītu un jāiet dienēt? Kā izpaužas iespējamie dienesta veidi? Ko tieši dienesta laikā apgūšu? Uz visiem šiem jautājumiem vajadzīgas skaidras atbildes.”
Toties 25 gadus vecais Roberts (vārds mainīts) jau septiņus gadus dienē Nacionālajos bruņotajos spēkos (NBS), un viņa attieksme par dienestu ir pozitīva: “Esmu Latvijas valsts patriots, un, ņemot vērā, ka par aizsardzības jautājumiem domāju diendienā jau pēdējos septiņus gadus, tas ir veicinājis plašāku izpratni šajā jomā, tāpēc atšķirībā no saviem vienaudžiem vai nedaudz jaunākiem jauniešiem, kam šī ziņa par VAD izveidi liek justies kā ar aukstu ūdeni aplietiem, uztveru to mierīgāk nekā vairākums.
Diemžēl pēdējos gados NBS neizdodas izpildīt savas rekrutēšanas kvotas, tāpēc nespējam līdz galam nokomplektēt vienības. Ja nevēlamies 2–3 reizes paaugstināt karavīru algas, lai labāk konkurētu ar privāto sektoru (tas man personīgi ļoti patiktu), tad šī ir labākā alternatīva valsts aizsardzības stiprināšanai.”
Par pašu dienesta kvalitāti Roberts arī izsakās atzinīgi: “Jauniem cilvēkiem iesaku nebaidīties un droši stāties VAD. Zinu, ka ir daudz aizspriedumu, bailes un nezināmā par armiju, jo esam diezgan noslēgta sabiedrības daļa. Man arī bija bail, piemēram, domāju, ka pirmajā dienā seržanti mani aplaupīs un atņems jaunās zeķes, bet tā nav un nebūs.
Esam mūsdienīga armija. Šo gadu laikā esmu iepazinies ar kolosāliem biedriem, izveidojis draudzību, kas ilgs uz mūžu, nostiprinājis darba kultūru, pašdisciplīnu, kā arī smējies līdz asarām un pārvarējis sevi dažādās grūtībās.”
Iespējams, līdz pirmajam iesaukumam, palikuši vien četri mēneši. Bet īstas skaidrības, kā šis process norisināsies, lielākajai daļai jauniešu nav.
Arī Roberts atzīst, ka galvenokārt tieši komunikācija ir klupšanas akmens: “Komunikāciju noteikti vajadzētu uzlabot, jo, piemēram, ideju par VAD publiski izsludināja gandrīz pirms diviem mēnešiem, taču vēl joprojām trūkst informācijas par alternatīvo dienestu. Kā mēs sakām: vispirms izdomā teikumu un tikai tad nospied tangensu (poga, lai rācija sāktu raidīt).”
