Inovatori un dzirksteles aizšķīlēji! Kā reemigranti pamana iespējas Latvijas laukos 24
Sandra Dieziņa, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Uz laukiem pārceļas arvien vairāk – gan pilsētnieki, gan ārzemēs dzīvojošie. 2018. gadā Latgalē atgriezās 38 ģimenes, bet 2020. gadā jau 100 ģimenes un pērn – vēl 90 ģimenes. Jaunpienācēji vietējai kopienai piešķir jaunu vilkmi, saskatot iespējas, ko vietējie iedzīvotāji ikdienas pieradumā nav spējuši ieraudzīt, secina Latvijas lauku foruma pārstāve Kristīne Rolle.
Kas tad ir jaunienācēji laukos? Kopā ar pašiem jaunienācējiem, laukos dzīvojošajiem, migrācijas ekspertiem un pētniekiem pirmdien tiešsaistē notika diskusija par jaunienācējiem laukos, ko rīkoja Latvijas Lauku forums.
Diskusijā secināts, ka jaunienācēji ir konkrētās vietas sociālās, kultūras un ekonomiskās dzīves inovatori un dzirksteles aizšķīlēji. Tie ir vecāki, kuri vēlas audzināt bērnus tīrā vidē, tuvu dabai un kopienas sajūtā.
Jaunienācēji laukos ir brīvības un neatkarības alku pilni romantiķi, kuri saredz iespēju laukos atvērt sava radošuma lādes, kā arī cilvēki, kuri tiecas pēc īstuma. Tie ir stipri ļaudis, kuri var droši paļauties uz saviem spēkiem. Faktiski viņus var nosaukt par maratonistiem, nevis sprinteriem. Daļa no viņiem uz laukiem pārcēlušies apzināti un izsvērti, bet citi savukārt tieši otrādi – spontāni, kā iemīloties no pirmā acu skata, un to apliecina vairāki pieredzes stāsti.
Pilsētnieki nāk līdzi ar savu pieredzi, iemaņām un kontaktiem, kas lieti noder vietējās kopienas stiprināšanā un attīstībā. Jauni nodarbinātības un dzīvesveida modeļi arī maina izpratni par laukiem, secina Latvijas lauku foruma pārstāve Kristīne Rolle.
Ierasts, ka lielākoties laukos nodarbojas ar lauksaimniecību, mežsaimniecību vai lopkopību, taču, pilsētniekiem, sākot dzīvi laukos, šī ierastā prakse mainās.
Attīstās dažādu pakalpojumu sniegšana – grāmatvedības, dizaina un citu. Pētniekiem lielākais pārsteigums – cilvēki uz laukiem dodas ar izpratni par darāmo un visbiežāk “viņi nāk ar to darbu, ko līdz šim veikuši, un jaunas prasmes, kas būtu nepieciešamas ienākumu gūšanai vai nodarbinātībai, nav nepieciešamas”. Drīzāk jaunas prasmes nāk ar jauno dzīvesveidu un tā organizēšanu.
Govs un dārziņš vairs neesot jaunienācēju jaunais komplekts, bez tā varot iztikt. Joprojām arī darbojas modelis “ar vienu kāju vēl”, kas raksturo cilvēku nedrošības sajūtu. Proti, jaunienācēji nepaļaujas uz vienu ienākumu avotu, bet joprojām paliek ar vienu kāju pilsētā, kur turpina darboties līdzšinējā darbavietā.
Tiesa, jaunienācējiem jāsaskaras arī ar vairākām problēmām, to skaitā mājokļu pieejamību, un šis jautājums pašvaldībām jānotur uzmanības fokusā. Pētnieki gan min vairākus veiksmīgus piemērus – Kārķu pagasta aktivitātes māju jauno saimnieku meklēšanā, Smiltenes pašvaldības rīcībā, publicējot pieejamos mājokļus.
Problēmu sagādā arī kredītu pieejamība mājokļu iegādei, bet bankas jau sākot izprast iedzīvotāju vilkmi uz laukiem un vēlmi labiekārtot mājokļus. Jaunienācēji dažkārt kā problemātisku redz iespējas pielāgoties jaunajiem apstākļiem laukos. Lai to izdarītu, jāmaina domāšana un uztvere un jāsaprot, ka ērto lietu pieejamība izmainās. Ļoti svarīga ir sakārtota infrastruktūra un pakalpojumu pieejamība.
Ienācējus pieņem pakāpeniski
Daļa cilvēku atgriezušies no ārzemēm vai devušies uz otru Latvijas malu – kā viņiem klājas, ar kādiem lieliem un maziem izaicinājumiem viņi saskaras? Vairāki diskusijas dalībnieki atzina, ka ir jāprot pieņemt vietējās kopienas iedibinātās tradīcijas un nedrīkst būt “visgudri” un ieviest savu kārtību. Iedzīvošanās un jaunienācēju pieņemšana notiek pakāpeniski. Ne vienmēr vietējie saprot ļoti aktīvus jaunienācējus, tas prasa lielāku komunikāciju un izpratni.
Zane Zaiceva uz Raunu pārcēlās no Rīgas, un tieši mazie bērni bija pamudinājums dzīvesvietas maiņai: “Izbraukājām daudzas vietas, bet, iebraucot Raunā, sapratām, ka šī ir tā vieta, kur gribas būt, kur dvēsele dzied.” Bijušas problēmas ar kredītu pieejamību, bet nejaušs gadījums novedis pie īpašuma ar izpirkšanas tiesībām.
Tagad Zaicevi dzīvo blakus Raunas dzirnavgravai, kur, īstenojot LEADER projektu, jau atjaunotas kāpnes un notiek vēl citas aktivitātes, tostarp vietējā kopiena rīko saliedējošas aktivitātes. “Ienācēji ir drošāki un redz, ko vajag. Kopumā cilvēki sapratuši, ka ir labi, ka notiek izmaiņas. Esam optimistiski. Laukos var un vajag dzīvot un bez Rīgas var iztikt,” dalās Zane.
Uz Sēliju pārcēlies Andžejs Reiters, kurš neslēpj – pašvaldība jau sākumā palīdzējusi salabot ceļu, un tas bija ļoti svarīgs faktors. Viņa darbs saistās ar aktivitātēm dabā, izdzīvošanas skolas organizēšanu, ceļošanu un dzīve laukos tam ir piemērota. Tiesa, svarīgs ir dialogs ar kaimiņiem, lai abu pušu starpā valdītu izpratne par tūrisma specifiku.
Reemigranti Latgalē atklāj nišas
Reemigrācijas koordinatore Latgalē Astrīda Leščinska atklāj, ka vairākas pašvaldības sniedz atbalstu tiem, kas atgriežas uz dzīvi novadā, un tas ir ļoti svarīgi. Redzams, ka tendence atgriezties uz dzīvi laukos vēršas plašumā, un to parāda fakti. 2018. gadā Latgalē atgriezās 38 ģimenes, bet 2020. gadā jau 100 ģimenes un pērn – vēl 90 ģimenes. Joprojām ir liela interese par atgriešanos, un 2022. gadā šī tendence turpināsies. Visbiežāk cilvēki atgriežas no Lielbritānijas, Īrijas, ASV, Krievijas, arī no Skandināvijas valstīm.
Atbraucot uz Latgali, reemigranti jau saredz tās brīvās nišas, kādus pakalpojumus varētu ieviest vai piedāvāt preces. Tūrisma pakalpojumu ieviešana ir viens virziens, kurā strādā reemigranti. Tāpat tiek sakārtotas teritorijas un senču mājas, sākta mājražošana, tiek veidoti jauni zīmoli un blogi.
No ārzemēm atgriezies Juris Šadurskis, kurš kopā ar Ritu Kočmarjovu Augšdaugavas novadā jau izveidojis vienu no populārākajiem minizoodārziem. Smēlusies pieredzi Amerikā, uzņēmēja Santa Šmite dzimtajā novadā izveidojusi unikālu tūrisma pakalpojumu.
Lita un Māris Maļinas vēl nesen dzīvoja Islandē un, meklējot savu vietu, kur atgriezties, sapratuši, ka nav labākas miera ostas par dzimto pusi Latgalē, un tagad Feimaņu ezera krastā attīsta ūdens tūrisma pakalpojumus. Savukārt Agnese Čakša pēc atgriešanās no ārzemēm mērķtiecīgi sāka sava sapņa realizēšanu un tagad Rudzātos keramikas darbnīcā top māla trauki.
Jāmin nu jau labi zināmā kaņepju saimniecība “Obelisk Farm”, kuras saimnieks Andris Višņevskis ar ģimeni pameta Londonu un pārcēlās uz Dekšāres pagastu ar sauju kaņepju sēklu un idejām un tagad attīstījis visu veidu kaņepju saimniecību Latgalē.
Vai lauki pēc 50 vai simt gadiem būs apdzīvotāki, to rādīs laiks, bet fakts, ka pēdējos gados jaunienācēju devums lauku kopienās ir ļoti jūtams, nav noliedzams, secina pētnieki.
