Skatītājas piezīmes. Anda Buševica vērtē iestudējumu “Jaunie latviešu stāsti” Jaunajā Rīgas teātrī 0
Anda Buševica, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Jaunā Rīgas teātra jaunākās izrādes “Jaunie latviešu stāsti” teātra vēsturiskais konteksts ir smagāks par tapušo izrādi. 2004. gadā, kad režisoram Alvim Hermanim dzima ideja dokumentēt laikabiedrus uz teātra skatuves, Jaunais Rīgas teātris bija guvis pirmos starptautiskos panākumus ar “Revidentu”, režisora skaļais un atmiņā paliekošais izteikums, kas vistkopes dzīvesstāstu atzina par līdzvērtīgu Šekspīra lugām, iezīmēja jaunu teātra attīstības posmu.
Metode, kurā aktieri līdzdarbojas izrādes tapšanā kā dramaturgi, paši meklējot stāstu prototipus, ierakstot, filmējot, lai – reizēm līdz dokumentalitātei precīzi, reizēm integrējot lielāka vēstījuma koncepcijā – atveidotu uz skatuves, teātrī bija jauna.
Šādi tapa ne tikai “Latviešu stāsti”, bet arī “Latviešu mīlestība”, “Melnais piens”, “Zilākalna Marta”, “Kapusvētki”. Alvja Hermaņa un Viļa Daudziņa “Vectēvs” šai plejādē ieņēma īpašu vietu, ļoti personiskais vēstījums un rakņāšanās savas dzimtas vēsturē sasaucās ar daudzu skatītāju apjukumu nesenās vēstures pretrunu priekšā, uzdrošināšanās uz skatuves risināt sabiedrībai aktuālas tēmas joprojām ir daļa no JRT zīmola.
Izrādei “Jaunie latviešu stāsti” aktieris Vilis Daudziņš tagad ir režisors, pirms izrādes intervijās gan viņš sevi sauc par pedagogu, kurš uzņēmies nodot uzkrāto pieredzi JRT studijas topošajiem aktieriem.
Šī noteikti nav recenzija par “Jaunajiem latviešu stāstiem”. Līdzīgi kā pirms 17 gadiem, arī jaunie stāsti tapuši kā izrāžu sērija, esmu redzējusi vien 3. vakara izrādi, pie kam ģenerālmēģinājumu, un nevaru vērtēt ieceri kopumā.
Biļetes uz “Jaunajiem latviešu stāstiem” ir izpirktas, tā ka šī raksta ietvaros esmu ne vairāk kā skatītāja, kas tur īkšķi par jaunajiem un gatava dalīties pieredzētajā.
Izrādes programmiņā Vilis Daudziņš atklāj viņa laikā aktieriem dotā uzdevuma sarežģītību. Kā veidojas tālākās attiecības ar cilvēku, kura dzīvi esi publiskojis? Kā atrast piemērotu personāžu?
“Latviešu stāstu” prototipu dzīve ir šķietami pārāk nenozīmīga, lai varētu cerēt, ka viņi varētu būt apguvuši paņēmienus, kā vēstīt par sevi, kā tas ir ar publiski atpazīstamām personām. Kā stundām garā sarunā atrast mērķtiecīgu vēstījumu, kas būtu interesants arī citiem?
Visi seši “Jauno latviešu stāstu” 3. vakarā uzklausītie stāsti bija atrasti spoži, un ar to vien jau būtu pieticis veiksmīgai izrādei. Kas tad ir šo laiku latviešu stāstu varoņi?
Gerda Lapoškas atveidotais veikala apsarga stāsts precīziem griezieniem atklāj šā laika sociālo realitāti bez morāla nosodījuma vai pretenzijām uz secinājumu.
Aktierim nenoliedzami piemīt talants strādāt ar tekstu, stāsts izdreijāts līdz gludenumam, taču tieši tas arī atgrūž. Veikala apsargs pīpē pārāk inteliģenti, bez kāres pēc dūma, un arī citādi gan viņa stāsts, gan viņš pats ir brīvs no cilvēciskas neveiklības.
Pārāk spēcīgs paštēls iznīcina arī Elvitas Ragovskas stāstu. Viņas prototips ir skatuves māksliniece Maija, kura uzstāšanās reizē kādā klubiņā vai krodziņā mudina skatītājus atraisīt drošības jostas un mesties dzīvē, apšaubāmas kvalitātes dzejā pausto stiprinot ar pašas dzīves pieredzes stāstu.
Konstatēju, ka man daudz interesantāk ir vērot mūziķi, kurš it kā pieaicināts vakaru kuplināt ar ģitārspēli. Ritvars Logins ir starmeša ēnā un reaģē ar sāju smaidu un dramatiski piesātinātu klusēšanu brīžos, kad pret savu gribu tiek ievilkts Maijas stāstā.
“Kaimiņam Harim” ir pašam savs stāsts, pēc brīža viņš uz skatuves iznāks vēlreiz, jau kā televīzijas raidījuma “Labvakar!” operators Haralds, un tas ir vēl viens no veidiem, kā šī izrāde var kļūt interesanta – ja izdodas atpazīt konkrēto prototipu un leģendārā raidījuma operatora vārds mums ir zināms.
Haralda Apoga stāsts ir viens no garākajiem izrādē, taču publika klausās atzinīgi, pārliecinot par dzīvesstāsta pašpietiekamu vērtību. Tiesa, arī dzīvesstāstu stāstīšanā ir sava mode un tendences, pēc Lienes Lindas lieliskās filmas “Klātbūtne” šobrīd aktualizēti “nepareizie” bērniņa gaidību stāsti, vienu tādu izstāsta Lolita Stūrmane.
Divi no izrādes stāstiem skatāmi uz ekrāna. Jāņa Grūtupa lidmašīnas pilota stāsts ir labs, taču tieši mājas video vai ZOOM formāts sagādā man vilšanos. Šobrīd apmeklēt teātri nozīmē riskēt ar veselību, taču balva – aktiera klātiene – un viņa spēles nianses šai gadījumā izpaliek.
Citādi tas ir Toma Harjo atveidotajā slimnīcas sanitāra stāstā, kas arī ir filmēts, taču kameras iesaistīšana izmaina skatītāja skatpunktu, ko uz skatuves panākt nav iespējams. Kamera filmē guloša slimnieka acu līmeni, bet sanitārs ikreiz ar platu smaidu bikli ielien nekustīgi gulošā redzes leņķī.
Toma Harjo radītais stāsts ir arī dramaturģiski labi uzbūvēts, pārsteidz, cik spilgts cilvēkstāsts var atklāties tajā īsajā laika nogrieznī, kurā sanitārs ved bezpalīdzīgo slimnieku uz procedūru, mēģinot izlādēt slimnīcas nomācošo gaisotni ar pļāpīgu monologu.
Izrādē “Jaunie latviešu stāsti” kā skatītāji turpinām sekot JRT studijas mācību procesam, jaunie aktieri pedagoga vadībā iet pa drošu, jau apgūtu, pārredzamu lauku.
“Jaunie latviešu stāsti” tikusi gatavota kā viena no JRT studijas diplomdarba izrādēm, par to liecina arī izrādes programmiņa, kas portretē topošos aktierus. Iespējams, pandēmija sajaukusi iecerēto kārtību, bet manā skatītājas pieredzē daudz spilgtāki jauno aktieru portreti pa šo laiku ir tapuši Pētera Krilova režisētajos “Dubliniešos”.
