“Atbrauc paziņa un saka – jūs taču esat pilnīgi traki, šis taču būs līdz pensijai” – stāsti par dzīvi ārpus pilsētas 6
Ilze Pētersone, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”
Šoreiz starp mūsu seriāla varonēm ir izcilā valodnieka Jāņa Endzelīna dzimtās mājas “Mičkēni”, kur nepilnu pusgadu saimnieko Anna un Kaspars Urbāni. “Mājas Viesa” vienas dienas ceļojumā pa Valmieras novada Kauguru pagastu un Mazsalacas pusi – mazāk drāmu, vairāk cerību un prieka, ka lauku sētas izvēlas jauni, darbīgi ļaudis un atzīst tās par labu vietu dzīvošanai.
Neapdzīvotu, pamestu un pussagruvušu sētu netrūkst arī Valmieras novadā, taču pašvaldība tikai tagad pieķērusies šādu īpašumu apzināšanai un uzskaitei (skatīt 33. lpp. uzziņu). Vienīgi Burtnieku apvienības Ēveles pagasta saimniecības vadītājs Gusts Svarinskis pamēģinājis sekot Valkas novada piemēram, kas “Mājas Viesī” aprakstīts marta numurā, taču drīz vien uzņēmība apsīkusi, jo nav gūta cerētā atsaucība no neapdzīvoto māju īpašniekiem. Interese par laukiem pieaug, tāpēc ziņas, kurā novadā savu saimnieku gaida kāds pamests vai neapdzīvots nams, būtu noderīgas. To atzīst arī “Mičkēnu” jaunā saimniece Anna Urbāne, kad mājvietas meklējumos vairākām pašvaldībām lūgusi informāciju, taču atbildi saņēmusi tikai no Smiltenes domes, ka viņiem šādu ziņu nav. Patlaban izskatās, ka jau pieminētā Valkas novada pieredze, īpaši Kārķu un Ērģemes pagastā, kur pārvaldnieks Pēteris Pētersons gan veic neapdzīvoto sētu uzskaiti, gan pa-stāvīgi ievieto ziņas feisbuka lapā par tām, ko iespējams iegādāties, ir Latvijas mēroga izņēmums.
Netrūkst arī Valmieras pusē gadījumu, kad saimniecība tiek pilnībā iznīcināta, tā teikt, noslaucīta no zemes virsas. Kad marta numurā rakstījām par “Altum” Zemes fonda Brunavas pagasta “Nameju” īpašumu, ko bija piemeklējis tāds liktenis, “Mājas Viesa” feisbuka lapā tika ierakstīts komentārs par līdzīgu gadījumu Valmieras novada Burtnieku pagastā.
Šoreiz raksta varones nevar pieskaitīt pie pamestām vai aizmirstām bēdumāsām. Tiesa gan, mājas netika apdzīvotas visu gadu un bijušos saimniekus drīzāk varēja saukt par ciemiņiem, nevis pastāvīgajiem iedzīvotājiem. Par savu īpašumu tie rūpējušies, cik spējuši, tomēr pienācis brīdis, kad dzīve pagriezusi ilksis uz citu pusi. “Mičkēniem” pircēji meklēti ilgāku laiku, iespējams, tāpēc, ka tirgoti kopā ar simt hektāru zemes gabalu, spriež tagadējie īpašnieki. Turpat Kauguru pagastā netālos kaimiņos “Daudziešu” sētai jaunie saimnieki Agnese un Kārlis Slokas nāk no radu puses. Iepriekš viņi dzīvojuši dzīvoklī Siguldā. Skaņkalnes pagasta “Vačus” par savām mājām nolūkojuši bijušie rīdzinieki Danija un Ēriks Pudniki-Lindes.
Ar rozā brillēm
Pēc nepilna pusgada Kauguru pagasta “Mičkēnos” Anna Urbāne atzīst, ka viņai rozā brilles uz acīm vēl turas stingri. “Nezinu, cik ilgi tā būs. Pat ja atbrauc paziņa un, tikko izkāpusi no auto, saka – nu, jūs taču esat pilnīgi traki, šis taču būs līdz pensijai un kad jūs vispār atpūtīsieties! Klausos un domāju, ka man tas viss tiešām patīk. Varu iziet uz pusstundu ārā, pakašāt vecās lapas un tas jau nekas, ka vējš tās atkal izgaiņā pa pagalmu.”
Ar mājām tāpat kā ļaužu mīlestību – ja iekrīt sirdī no pirmā skata, būs īstā. Tā ar “Mičkēniem” noticis Annai un Kasparam Urbāniem. Cik nav braukuši un skatījušies, sākot pat no 2010. gada, bet vai nu gadījies kāds šķērslis, vai nebija īstās patikšanas. Vienu brīdi pat atmetuši cerības un turpinājuši ierasto pilsētnieku dzīvi Valmieras centra plašajā dzīvoklī, bet brīvdienas un atvaļinājumus pavadījuši Annas vecātēva būvētajā vasarnīcā Saulkrastu novada Zvejniekciemā.
Šī atnākusi, braucot no Zvejniekciema, kad Anna ieskatījusies tīmekļa sludinājumu lapā. “Tūlīt ievēroju cenu, jo bildēs māja izskatījās labā stāvoklī, Valmiera tuvu, tāpēc Kaspars zvanīja, lai noskaidrotu, vai vēl dabūjama. Atbildēja mākleris un teica, lai mēs atslābstot, jo pieteikušies jau pāris gribētāju.” Taču viņa nemēdzot tik viegli atkāpties, sarunājusi īpašuma apskati, un abi ar vīru devušies uz “Mičkēniem”. Iebraucot pagalmā, tūlīt sajutuši, ka būs īstā vieta. “Uzrunāja lielie, vecie koki, vienu brīdi pat bijām apsvēruši domu pirkt zemes gabalu ar vecu mājvietu un kokiem un tur būvēt māju. Nevarējām iedomāties savu dzīvi gandrīz vai uz klaja lauka ar cerību, ka mūsu stādījumi izaugs, kad būsim pensijā,” spriež Urbāni. Kad saimniece izrādījusi iekštelpas, sajūsma pārņēmusi arī meitu Dārtu, kura turpat uz vietas sākusi prātot, kurš kurā istabā varētu dzīvot.
Saimniecības mērogi Urbānus nav nobiedējuši – uz 2,2 hektāriem zemes atrodas divu stāvu dzīvojamais nams četrsimt kvadrātmetru platībā, īres māja ar diviem dzīvokļiem, liela kūts, ratnīca un klētiņa –, un to visu tagad jaunā saimniece smejot sauc par muižiņu. Iepazinuši īpašuma iegādes juridiskos līkločus, paņēmuši bankā kredītu un par 128 700 eiro kļuvuši par “Mičkēnu” saimniekiem. Skaidrs, ka nebija labākais laiks aizņēmumam, taču tādas mājas no gaisa nekrīt, abi nolēmuši.
Pirmo reizi kā īpašnieki Urbāni šeit ienāca pagājušā gada 18. novembrī un uzvilka mastā sarkanbaltsarkano karogu. Drīz vien, kā saka Kaspars, sākuši šeptēties, lai pēc iespējas ātrāk pārceltos uz pastāvīgu dzīvi un nebūtu jāmaksā lielie apkures rēķini Valmieras dzīvoklī.
Trilleris ar skursteņslauķi
Uzsākot “Mičkēnos” pastāvīgu dzīvi rudens nogalē, svarīgākais bija nodrošināt siltumu. Pirmskara Latvijas laikā būvētā centrālapkure darbojās, tikai bijusi ļoti ēdelīga. Viesistabā iebūvējuši kamīnu, virtuvi varēts apsildīt ar pavardu, taču vispirms bija jāiztīra skursteņi. Ar skursteņslauķa darbu saskārušies pirmo reizi un ar sarūgtinājumu atzīst, ka piedzīvotais līdzinājies vietēja mēroga trillerim gan darba zemās kultūras, gan pārlieku augstās cenas dēļ. Anna rāda fotoattēlus, kādu baisu netīrību aiz sevis atstājis sertificētais meistars no Rīgas. Balti krāsotās sienas un grīdas bija tā noķēpātas ar sodrējiem, ka vajadzējis vairākas dienas, lai tās atkal dabūtu tīras. Toties meistari, kas izbūvējuši vannas istabu un ūdens sistēmu ar sūkņiem, filtriem un visu pārējo, strādājuši godam.
Pašiem dzīvošanai pietiekot ar pirmo stāvu, turpat arī iekārtota Annas darbnīca adīšanas darbiem. Viesus arī kuplā skaitā var izmitināt otrajā, kur rindojas istaba aiz istabas. Pirmās svinības sarīkotas Jaungadā, un secinājums viens – cilvēkiem te patīk. Par saimnieku jauno mājvietu gan draugu viedokļi dalās, atzīst Anna. “Vieni saka, ka esam pilnīgu ķerti, kas daļēji atbilst patiesībai, otri solās braukt ciemos.”
Nupat Kaspars sarīkojis pirmo putnu būru gatavošanas darbnīcu. Visi vecie jau savu mūžu nokalpojuši, bet strazdi sasēduši lielajos kokos, sparīgi vītero un gaida mājvietas. Annai padomā vasarā piedalīties Mājas kafejnīcu dienās, jo viņai gan patīk, gan labi padodas gatavošana. Draugi jau pabrīdināti, vēl tikai jāsagaida, kad tiks izsludināti datumi. “Mums te jāpadzīvo un jāsajūt, varbūt atnāks vēl citas idejas. Varbūt taisīsim latviešu džindžu [pašdarīts degvīns],” spriež Kaspars un no iebūvētā skapja izceļ vairākas no ārvalstīm vestas ķiršu liķiera pudeles. Abi ir vienisprātis, ka vislabāk garšo Portugālē ražotais. Anna ievērojusi, ka pagrabs pilns ar ķiršu kompotu, tātad to šeit netrūkst, tad kāpēc viņi nevarētu no pašu ogām uzbrūvēt ko līdzīgu portugāļu džindžai?
Tomēr pats svarīgākais darbs, kas šovasar jāpaveic saimniecībā, ir 151 gadu senās klētiņas jumta atjaunošana. Pašvaldībā jau iesniegts projekts par vēsturiskā mantojuma saglabāšanu ar cerību sarīkot lubiņu jumta klāšanas meistarklasi.
Būsim atvērti
Senā klētiņa ir piedzīvojusi laiku, kad “Mičkēnos” savu bērnību un jaunības gadus pavadīja izcilais valodnieks Jānis Endzelīns, kuram 22. februārī apritēja 150 gadu. Viņa dzimšanas diena šogad iekļauta UNESCO svinamo dienu kalendārā. Piedzima viņš kā otrais dēls brāļu draudzes teicējtētiņa Mārča Endzeliņa otrajā laulībā ar Kristīni Grasmani. “Mičkēnus” viņa tēvs 19. gadsimta 60. gados bija izpircis no muižas par 6000 rubļiem. Par saimnieku kļuva vecākais brālis Hermanis Enzeliņš, jaunākais – Augusts Endzeliņš – izstudēja par inženieri.
Pērkot saimniecību, Urbāni vēl neapzinājās, kāda Latvijas vēstures krātuve nonākusi viņu rokās un cik izglītoti un prasmīgi ļaudis te dzīvojuši. Kad sākuši vairāk interesēties, vērtīga informācija nākusi gan no tīmekļa, īpaši Latvijas Nacionālās bibliotēkas periodikas krātuves, gan literatūras, tostarp arī paša H. Enzeliņa grāmatas par Valmieras apkārtnes vēsturi un apraksta par savām bērnības atmiņām un dzīvi dzimtajās mājās. “Kad palasu, ko tikai Hermanis Enzeliņš ir paspējis savā mūžā paveikt, šķiet, viņam bijušas nevis 24 stundas diennaktī, bet divreiz vairāk,” ir pārsteigta Anna. Līdzās plašās saimniecības vadīšanas darbiem dibinājis Kauguru bezmaksas bibliotēku, piedalījies Kauguru Lauksaimnieku biedrības dibināšanā, to pats arī vadīja, strādājis par redaktoru laikrakstos “Valmieras Lauksaimnieks”, “Zeme” un “Valmierietis”. 1925. gadā ievēlēts 2. Saeimā un par savu darbu apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni, Atzinības krustu un Tēvzemes balvu. Bijis labos draugos ar Valsts prezidentu Kārli Ulmani, kurš mēdzis te ciemoties. 1944. gadā H. Enzeliņš devies trimdā uz Vāciju, miris 1953. gadā, apglabāts Hamburgā.
Par “Mičkēnu” likteni padomju okupācijas laikā jaunajiem saimniekiem pilnīga priekšstata vēl nav, taču ik pa laikam satiekot kādu valmierieti, kas padalās atmiņās par ballēm vai koncertiem, kas tur rīkoti. Plašajā kūtsaugšā esot spēlējuši “Iļģi”. Deviņdesmitajos gados īpašumu atguvusi H. Enzeliņa dēla Oļģerta mazmeita Olita un paveikusi milzu darbu, to atjaunojot un apsaimniekojot kopā ar dzīvesbiedru Žani.
“Vēsture “Mičkēniem” ir ļoti interesanta – jo vairāk rok, jo vairāk rodas, tāpēc mūsu doma nav šo māju turēt slēgtu, bet dalīties ar vērtībām,” atzīst saimnieki un piebilst, ka pats svarīgākais, ka ģimene te jūtas labi un tad arī darbi veiksies.
Kā ieraudzīju, tūlīt iemīlējos
Tā sanācis profesionāliem pavāriem Danijai un Ērikam Pudnikiem-Lindēm, kas 2016. gadā izsolē no bankas par 8900 eiro Valmieras novada Skaņkalnes pagastā nopirka kādreizējo mežsarga māju “Vači”. Īpašums atrodas astoņus kilometrus no Mazsalacas skaistā vietā, meža vidū. Māja bijusi puslīdz uzturēta, apdzīvojama, bet ar savām “ekstrām” – āra ķemertiņu un ūdeni akā. Kādu laiku izbaudījuši lauku romantiku, līdz ievilkuši ūdensvadu un izbūvējuši dušas telpu un labierīcības. “Māja bija tīri laba, tikai noplēsām veco rīģipsi, noslīpējām baļķus un ielikām jaunas durvis. Vēl jāatjauno koka grīdas, kas noklātas krāsu kārtām,” saimnieki stāsta par darāmajiem darbiem, no kuriem daudzus viņi paveikuši pašu spēkiem. Ērikam lieti noder remontdarbu prasmes, ko savulaik iemācījis tēvs. Ar viņa palīdzību apgūta flīzēšana un špahtelēšana. Algoti meistari “Vaču” atjaunošanai vēl nebija pa kabatai, taču tagad prieks, ka spēj daudz ko paveikt savām rokām un rezultāts ir tik labs, ka namu var saukt par skaistu. Ne velti tur nosvinētas jau divas kāzas.
Paši uz dzīvošanu iekārtojušies bijušajā kūtiņā, kas pēc apjoma trīs cilvēku ģimenei ir piemērotāka. Dzīvojamajā mājā viena daļa atvēlēta sava uzņēmuma “Ēdiendaris” virtuvei, kur top ēdieni izbraukuma tirdzniecībai, dažādiem saietiem un kafejnīcai “Būda” Mazsalacā. Otrajā daļā ierīkota viesu māja, kas klientiem tiek atvērta siltā laikā.
Kad par lēmumu pārcelties uz dzīvi laukos paziņojuši vecākiem, spriedums bijis skarbs – jūs neko nesaprotat! Danijas mammai savulaik bijusi slikta pieredze ar lauku māju bez elektrības, un viņai šķitis, ka arī meitai draud līdzīgs pārbaudījums. Jauno izvēle pierādīja, ka laukos var dzīvot, strādāt un justies labi.
Uz galvaspilsētu, kur abi satikušies un nostiprinājuši pavārmākslas prasmes ASV latvieša Kārļa Roberta Celma ēdināšanas uzņēmumā, vairs nevelk. “Rīgā viss šķiet bezpersonisks, rodas sajūta, ka pamazām pazūdi, toties šeit, Mazsalacā, uztaisi kafejnīcu, kas jau ir notikums,” spriež Danija.
Kafejnīcu “Būda” patiesi nevar nepamanīt, jo tā iekārtota pie tilta pašā Salacas krastā. Nelielā, bet omulīgā ēstuvē pārtapusi bijusī sūkņu māja, kas stāvēja tukša un neizmantota 20 gadus. Kad Danija un Ēriks izteikuši vēlmi to iegādāties, pašvaldība rīkojusi izsoli ar nomas tiesībām uz 10 gadiem. Mazsalacieši sprieduši, ka vajadzēs divus vai trīs gadus, līdz tur varēs uzņemt viesus. Tomēr Danija un Ēriks to dabūjuši gatavu tajā pašā vasarā, palīdzējis arī vietējās pašvaldības finansiāls atbalsts 3000 eiro apjomā. Siltā laikā “Būdā” atvērta plaša terase ar skatu uz Salacu, kur ik pa laikam savas laivas ielaiž upē ūdens tūristi.
Āža krogu gaida atmoda
Sešas dienas nedēļā, kad Danijai un Ērikam no savas meža mājas jāved kastes ar sagatavotajiem ēdieniem uz Mazsalacas kafejnīcu, grambainais lauku ceļš īpaši pavasaros un rudeņos kļūst par pārbaudījumu. Reizēm par bedru bedrēm un dubļu vannām apskrienoties dūša, bet darba ir tik daudz, ka ilgi kreņķēties nav laika. Turklāt rasts risinājums, kas, ja viss veiksies, kā cerēts, no nākamās ziemas atbrīvos viņus no apgrūtinošās pārtikas vadāšanas.
Otrpus ielai ieprietim “Būdai” atrodas vēl viena ilgstoši neizmantota ēka, ko mazsalacieši sauc gan par Prāmja, gan Āža krogu. Danijai un Ērikam tur padomā ierīkot plašu virtuvi, kā arī ēstuvi gada aukstajā laikā. Vasarās joprojām darbosies āra terase, tāpēc kroga virtuvē sagatavoto ēdienu atliks tikai aiznest ielas otrā pusē uz kafejnīcu.
Kroga vēsture un tā vārdu izcelsme ir sena un interesanta. Prāmja nosaukums saglabājies no 17. gadsimta, kad pāri Salacai darbojās pārceltuve un te atradies no koka celts krogs, kuru 1795. gadā zīmējumā iemūžinājis Johans Kristofers Broce. Ap 1900. gadu ēka nodegusi, bet tad pārbūvēta un 1902. gadā tur atvērta tējnīca un viesnīca. Nosaukumā āža vārda izcelsme saistīta ar diviem ļaužu pieņēmumiem. Vieni apgalvo, ka sienu aiz kroga letes rotājis iespaidīgs āža attēls, citi – ka pie vainas krodzinieka īpatnējā, smailā bārdiņa. Ēriks dzirdējis stāstu, ka bārdainais krodzinieks bijis bēdīgi slavenā Augusta Kirhenšteina tēvs.
Krogu Danija un Ēriks paņēmuši nomā kopā ar vietējās keramikas darbnīcas “Vidusmeži” keramiķiem, bijušajiem rīdziniekiem Lindu un Rinaldu Zeltiem, kuri jaunajās telpās ierīkos darbnīcu un veikalu. Ar laiku izremontēs un atvērs arī viesnīcu. Atkal nācies uzklausīt daža laba prātojumus, ka lielā būve būs mūža darbs, kurā vajadzēs ieguldīt miljonus. “Ja apstākļi spiež, tas ļoti motivē visu paveikt pēc iespējas ātrāk,” atzīst Ēriks, tāpēc darbi Āža krogā jau ir sākušies. “Logi un durvis ir sataisīti – kurus varējām, atjaunojām, ja – nē, taisījām jaunus.” Virtuves iekārtu iegādei iesnieguši projektu Valmieras novada Attīstības aģentūras atbalsta programmai “Zīle” par finansiālu atbalstu 80% apmērā.
Pa šo laiku abiem pamainījies priekšstats par dzīvi laukos. “Ir cilvēki, kas sūdzas, ka laukos viss slikti, nekas nenotiek utt., bet patiesībā mēs veidojam savu vidi. Ne jau valsts nāks un tavā vietā kaut ko darīs, pašiem vien jāstrādā un tad arī šeit dzīve būs laba.”
Kā ieraudzīju, tūlīt iemīlējos
Kur vēl piemērotāka dzīvošana sešu bērnu ģimenei kā Kauguru pagasta “Daudziešu” māja, kurā jaunie saimnieki Agnese un Kārlis Slokas gādājuši, lai nekas netraucētu plašumam un gaismai! Ciemošanās dienā vēl spīguļo zelta krāsas rotājums pie apvienotās virtuves un ēdamzāles griestiem no dzimšanas dienas ballītes dēlam un meitām, kurām nupat apritējis gadiņš. “Kad uzrodas dvīņi, nekas vairs nenotiek stabili. Tā nav nekāda pastaiga parkā,” nosaka mamma, kamēr tētis, nosēdies meitiņām pa vidu, ar abām veikli iežonglē pusdienu maltīti. Uz “Daudziešiem” viņi pārcēlās no dzīvokļa Siguldā, kas tolaik vēl ar trīs bērniem bija kļuvis par šauru. Kopš 2017. gada Jāņiem te ir viņu jaunā dzīvesvieta.
No bērnu dienām Agnese bija radusi pie savas mājas, kādā dzīvoja Madonā kopā ar vecākiem. Kārļa dzīve ritēja dzīvoklī Siguldā, taču tīri labi patika arī lauki. Pie domas par māju paša ģimenei viņam vajadzējis pierast, gribējies, lai apkārt ir augsts žogs, taču, pirmo reizi šeit ierodoties, šķēršļi pazuda kā nebijuši. Izplēnējušas arī Agneses šaubas, ka tikai vieta nav pārāk tuvu mežam. “Kā ieraudzīju “Daudziešus”, tūlīt iemīlējos,” viņa smaidot nosaka.
Veiksmīgi sagadījies, ka iepriekšējie īpašnieki bija attāli radinieki, kuri pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas saimniecību bija atguvuši un izglābuši no iznīcības, jo dzīvojamās ēkas jumts vietām jau bija pamatīgi bojāts. Padomju okupācijas laikā te viens pēc otra tika mainījušies iemītnieki, taču sava mitekļa uzturēšana nevienam īsti nerūpēja.
“Kad šeit ienācām, māja bija apdzīvojama un izskatījās simpātiski,” stāsta saimnieki. Radi gan pabrīdinājuši, ka ēka nav siltuma noturīga, jo paši “Daudziešos” mita vasarā, tāpēc viņiem vairāk rūpēja, lai gada aukstajā un mitrajā laikā tajā būtu pietiekami laba gaisa apmaiņa. Pirmā ziema izrādījās pārbaudījums – siltumu turējusi tikai viena krāsns un pavards un ģimene vairāk uzturējusies vienā mazā istabiņā. Bija skaidrs, ka krāsnis jāpārmūrē un sienas jāsiltina. Vienas krāsns kurtuve pielāgota arī maizes cepšanai, taču kopš dvīņu ienākšanas ģimenē Agnesei par šādu nodarbi pat domāt nav laika. Ierīkota arī kopējā apkures sistēma ar granulām kurināmu krāsni, kas novietota saimniecības ēkā.
Vēl viens pārbaudījums izrādījās piebraucamais ceļš, kurš sākotnēji līdzinājies iebrauktai pļavai tāpēc, ka, visticamāk, garajos padomju varas gados neviens nebija parūpējies par notekgrāvjiem. Agnese atceras, ka reiz, kad no Valmieras ar bērniem devusies mājās, viņas auto uzsēdies uz ciņa tā, ka ne uz priekšu, ne atpakaļ. No kaimiņiem uz kādu laiku aizlienējuši “bobiku” ar augsto šasiju, citādi no sētas ārā netikt. Lai gan ceļš ir krietni uzlabots, rudens lietavās un pavasara atkusnī par labu to vēl nenosaukt. Tomēr Agnese un Kārlis nekreņķējas, jo jāpaciešas vien dažas nedēļas.
Grūtības arī pārbauda
Lauku dzīves grūtības ik pa laikam parādās un pārbauda, cik stipra ir mājinieku mīlestība pret saviem “Daudziešiem”. Vienlaikus tās liek savākt spēkus un meklēt risinājumu, atzīst saimnieki. Piemēram, ko darīt, ja istabā lien zalktis vai jumtā iemetušies irši?
Šā gada lielais uzdevums ir nomainīt veco lubiņu jumtu, kas nokalpojis 35 gadus, noaudzis ar sūnām un vietām laiž cauri ūdeni. Kārlis, kura maizes darbs ir projektēšana, spriež, ka vecais segums jānomaina ar materiālu uz ilgāku laiku.
Abās dzīvojamā nama pusēs saimnieki būvēs verandas – viena būs stiklota, taču nesiltināta, otra – apsildāma. Savu kārtu gaida vēl viena liela iekštelpa, kurā jānosiltina, jāieliek grīdas un jāveic apdare. Siltināšana notiek iekšējām sienām, lai no ārpuses saglabātu neskartas koka sienas.
Līdz šim naudas ietilpīgākais bijis abu stāvu vannas istabu un virtuves remonts, ko sadārdzinājusi santehnika, sadzīves tehnika un citas ierīces. Guļamistabām izbūvēts otrais stāvs, no kura balkona var pārredzēt pirmā stāva viesistabu ar klavierēm un lielo kamīnu, ko mūrējis pats saimnieks.
Plašums valda arī “Daudziešu” pagalmā un apkārtnē, kur nozīmīgu vietu ieņēmis ap 800 gadu vecais ozols. Dižajam kokam ir radusies plaisa, kas aizdarīta un nosegta ar lubiņu klājumu. Ar lubiņu segumu un latvju rakstu zīmēm uz ārsienām var lepoties pirtiņa, kurai blakus spoguļojas dīķis.
Pie mājas plešas dārzs ar seno šķirņu ābelēm, kas atstātas pašu kopšanai, bet 79 hektāru lauki iznomāti zemniekam, kurš jau otro gadu izmanto tikai bioloģiskās saimniekošanas paņēmienus.
Kad ciemos atbrauc draugi, vieni “Daudziešu” saimniecības un apkārtnes skaistumu uzlūko kā vērtību, citi rausta plecus un pavaicā, ko jūs darāt ziemā? Ja kādam prāts nesas uz dzīvi laukos, Agnese un Kārlis tikai piemeldē, ka allaž būs ko darīt. Jāpļauj zāle, jāgrābj lapas, jālasa āboli, jātīra sniegs… Taču kas par gandarījumu, kad to uzlūko un padomā – šī ir mana māja.
Uzziņa
Valmieras novads vētī savus īpašumus
Valmieras novada pašvaldībā, kur administratīvi teritoriālās reformas rezultātā apvienojušās astoņas pašvaldības, notiek īpašumu apzināšana, lai izvērtētu, kāds ir to tehniskais stāvoklis, kādi ieguldījumi nepieciešami uzturēšanai, vai katrs īpašums nepieciešams pašvaldības funkciju īstenošanai, vai nododams nomas vai atsavināšanas izsolēm.
Viena no pašvaldības prioritātēm – apzināt degradētās ēkas un būves novadā, ko veic Vidi degradējošo ēku un būvju apzināšanas komisija. No šobrīd 76 apsekotajiem objektiem 21 īpašnieks ir pašvaldība. Ja komisijas atzinumā ir norāde par nojaukšanu, tad pašvaldība to veiks un zemi piedāvā nomas vai atsavināšanas izsolē bez apgrūtinājuma.
Ja ir norāde par iespējamu atjaunošanu, tad pašvaldības konkrētā Apvienības pārvalde, kuras teritorijā atrodas objekts, un Attīstības pārvalde gatavo atzinumu, vai tā nepieciešama pašvaldības funkcijas un kādas īstenošanai. Ja funkcijas īstenošanai nav nepieciešama, ir pamats uzsākt atsavināšanas procesu.
Avots: Valmieras novada pašvaldības informācija
