Jaunie politikā – bukletu un pildspalvu dalītāji? Kā nodrošināt paaudžu maiņu 4
Kas jums saistās ar vārdu “politika”? – sociālo zinību stundā 9. klašu audzēkņiem lūdzis uzrakstīt skolotājs. Ar baltu krītu lielāko tāfeles daļu noklājuši vārdi – zagļi, krāpšana, melošana… Aptauju cipari rāda jaunu ļaužu zemo līdzdalību politikā, partiju rezervistu soliņi uz atbildīgākajiem amatiem kļūst arvien īsāki vai pat tukši. Kā paši jaunie politiķi vērtē paaudžu maiņu politiskajā laukā, “Mājas Viesis” jautāja lielāko Latvijas partiju gados jaunākajiem līderiem.
Interneta portālos pie rakstiem par jauniešu mazaktīvo piedalīšanos politikā lielākoties parādās kritiski komentāri – viņus vairāk izmanto palīgdarbos par bukletu, karodziņu un pildspalvu dalītājiem, ietekmēt “augšas” ir grūti vai pat neiespējami, partijas nespēj ieinteresēt, jo trūkst spēcīgas ideoloģijas, tās vairāk līdzinās biznesa projektiem utt. Šāda aina jaunos nevilina, tāpēc esot kūtri vēlēšanās, nemaz nerunājot par darbošanos partijās. Ja pavērtē 12. Saeimas deputātu vecumu, redzams, ka sasaukumā patlaban nav neviena jaunieša. Tas ir fakts, jo saskaņā ar Jaunatnes likumu par jaunieti uzskata personu vecumā no 13 līdz 25 gadiem. Dažā partijā, piemēram, Nacionālās apvienības (NA) Saeimas deputāts Edgars Kols, gan spurojas, ka citur Eiropā pie jaunajiem pieskaita līdz 30 gadu vecumam un mūsējie šā iemesla dēļ zaudē ne mazums Eiropas Savienības piedāvāto iespēju.
Netiek galā ar paaudžu maiņu
Atjaunotās Latvijas visu sasaukumu jaunākais deputāts tika ievēlēts 2010. gadā 10. Saeimā – Jānis Dombrava 22 gadu vecumā. Viņš joprojām skaitās gados jaunākais mūsu parlamentā. Dombrava ienāca reizē ar Nacionālās apvienības veiksmīgo startu, apvienojoties “Visu Latvijai!” un “Tēvzemei un brīvībai/LNNK”, kad gan nacionālais spārns, gan Saeima guva ievērojamu jaunu un patriotiski noskaņotu politiķu pieplūdumu.
“Labs piemērs, kā jauni politiķi var ienākt Saeimā, taču, lai kaut kas tāds notiktu, vecajiem jānonāk neizbēgamības pozīcijā. Ja nenotiktu šī apvienošanās, viennozīmīgi var teikt, ka “TB”/LNNK pazustu no zemes virsas, jo viņiem bija vajadzīga jauna vitalitāte, lai saglabātu sevi parlamentā,” spriež politologs Filips Rajevskis.
Izvērtējot jaunu politiķu pieplūdumu ilgākā laikā periodā, Rajevskis secina, ka neviena no lielajām partijām nav normāli pārdzīvojusi paaudžu maiņu. Šī problēma sākusies jau ar “Latvijas ceļu” un turpinājusies ar vēlāko Tautas partiju, tagad tas pats esot vērojams “Vienotībā” – viņš nosauc piemērus, kas parādot, ka trūkst jaunu politiķu, kas pārņem varu partijas iekšienē un spēj to noturēt. “Kā tas notiek vecās demokrātijas valstīs Eiropā, kur Lielbritānijā savā laikā Džons Meidžors zaudēja Konservatīvās partijas vēlēšanās, taču tas nenozīmēja, ka partija izzuda, pēc kāda laika tā parādījās ar Deividu Kameronu,” skaidro politologs.
Kā liecina pieredze, varas maiņa lielākoties nenotiek ar “baltiem cimdiem”. Vācijā savulaik ietekmīgo līderi Helmūtu Kolu diezgan brutāli pabīdījusi pie malas paša politiskā audzēkne Angela Merkele. Tam jānotiek kā dabiskam procesam, ka savu vietu politiķis izkaro un vecos noliek pie vietas, norāda Rajevskis. Tiesa, ir gadījumi, kad to ir grūti izdarīt, un Rajevskis nosauc “Vienotību”, kuras līdere Solvita Āboltiņa jau agrīnajā stadijā darījusi visu, lai iznīcinātu jebkuru, kurš varētu ar viņu pacīnīties par amatu. “Var jau būt, ka vainīgi nav tikai partiju līderi, iespējams, ka paši konkurenti bijuši švaki,” piebilst politologs.
