Ilmārs Stūriška: Jaunie laiki Hokeja federācijā kā smalkā restorānā 4
15. janvārī aprit 100 dienas, kopš Latvijas Hokeja federāciju (LHF) vada Aigars Kalvītis un Viesturs Koziols. Un nevada Kirovs Lipmans. Jaunie laiki ir par 180 grādiem citādi, nekā bija ierasts redzēt iepriekš.
Trīs mēneši ar astīti pat ne tuvu nav pietiekams laiks, lai vērtētu (ne)paveikto un prasītu rezultātus, taču jaunās vadības opozicionāri apaļo dienu gaidīja pietiekami cītīgi, lai paskatītos, kas ir paveikts un cik daudz melnumu aiz naga. Mūsdienās bieži vien nav tik svarīgi, ko tu dari, bet kā to pasniedz apkārtējiem jeb, moderni sakot, nozīmīgs ir sabiedrisko attiecību faktors. LHF jaunā vadība jau startā uzspēlēja uz jūtām – Latvijas izlases hokejisti ziedos naudu bērnu un jaunatnes čempionātam. Ideja spēlētājiem tika pasviesta, taču mērķis cēls un apsveicams. Arī tālāk medus – sieviešu izlase gandarīta, saņemot sen neredzētas rūpes no federācijas, U-20 izlase ļoti laicīgi devās uz pasaules čempionātu Kanādā un darbs bijis organizētāks nekā iepriekš, Rīgā pirmdien notiks seminārs vārtsargu treneriem, kuru vadīs Zviedrijas U-16 izlases vārtsargu treneris.
Un pāri visam, protams, Boba Hārtlija nolīgšana par Latvijas izlases galveno treneri. Tā ir fantastika. Jā, vēl gandrīz mēnesi nevarēs teikt hop (līdz 5. februārim kanādietis var pieņemt piedāvājumus NHL), tomēr šobrīd viņu var uzskatīt par valstsvienības vadītāju. Cilvēks ar tādu CV Latvijas sportā nekad nav strādājis, viņš ir sasniedzis visaugstāko līmeni. Ja paskatās, kādi vadītāji bijuši Baltkrievijas hokeja izlasei, Vācijai, Slovākijai, Dānijai, Norvēģijai, arī Šveicei – tie ne tuvu nav tādas kategorijas uzvārdi. Līdz ar to Aigaram Kalvītim un faktiskajam darbu veicējam LHF ģenerālsekretāram Viesturam Koziolam var tikai uzsist uz pleca. Ļoti iespējams, ka Hārtlija precības ar Latvijas hokeju būs īstermiņa projekts, tomēr tāda ir realitāte, jāapzinās, kas mēs esam uz pasaules fona un cik interesanti esam tādiem dūžiem. Koziols jau sākumā deklarēja, ka jātiecas uz visaugstākajiem mērķiem un pats pierādīja, ka nav tikai runātājs, bet arī darītājs. Par ko varēsim pārliecināties arī tuvākajās dienās, kad gaidāma vēl viena “rezultatīva piespēle”.
Federācijai tuvu stāvoši cilvēki vēsta, ka Kirovs Lipmans 18 gados bija sastrādājis dažus visai lielus nedarbus, ka tas viss drīz nāks gaismā un nemaz neizskatīsies labi. 100 dienu laikā tas nav noticis. Laikam vēl jāpaciešas.
Ko noteikti varēja un vajadzēja izdarīt – noorganizēt balsojumu par Latvijas gada hokejistu. Futbolā, basketbolā, arī handbolā un pat riteņbraukšanā tas notiek, bet hokejs pagaidām snauž. Tas ir salīdzinoši viegls darbs, kas neprasa pat nekādas izmaksas. Bet visādi citādi – cerīgs sākums. Atceroties, kā darbs tika organizēts Lipmana laikā un kā tas viss izskatījās uz āru, šermuļi pārskrien pār muguru. Piemēru ir pat ne desmitiem, bet simtiem. Lai gan žurnālistiem Kirovs bija pateicīgs materiāls, jo gandrīz vienmēr izmeta kaut ko “pārdodamu”. Tiesa, tas bija kā ātrās ēdināšanas restorānā – it kā jau var paēst, bet, jo biežāk mēģina, jo šķērmīgāk paliek ap dūšu. Tagad, šķiet, esam ievesti augstas klases restorānā. Jā, nenoliedzami – tas vienmēr maksā, tāpēc raudzīsim, kā pildīsies federācijas maks, lai to visu nosegtu. Jaunie šefpavāri gandrīz simtprocentīgi saglabājuši iepriekšējo darbinieku brigādi, taču prasībās un idejās mēdzot arī nežēlot piparus. Galvenais – saglabāt mēra sajūtu.
