Jaunie kumeļi, vecie kleperi. Kas notiek ar Nacionālo apvienību? 43
Vislatviešiem pirmo reizi piesakot sevi kā valsts lieluma politisko spēku un startējot Saeimas vēlēšanās, uzzīmēju “Visu Latvijai” pirmsvēlēšanu plakātu – jaunu kumeļu ar vēlēšanu numuru uz sāna un līdzās vecu, nodzītu kleperi. Vēlēšanu sauklis izteica domu, ka no jauna kumeļa var daudz ko sagaidīt, bet nodzīts kleperis jānoraksta. Manis zīmētais plakāts lieti noderētu arī nesen notikušajās pašvaldību vēlēšanās, vienīgi kumeļi jau citi – Bondars un Strīķe. Kas notiek ar Nacionālo apvienību? Vai agrāk tik cerīgais politiskais spēks sāk pārvērsties par vecu, rutīnas nomocītu kleperi?
Intervijā masu medijiem Raivis Dzintars apgalvoja, ka Rīgas mēra kandidāte Baiba Broka esot vienīgā, kura spējot sastādīt konkurenci Nilam Ušakovam. Kādu konkurenci cienījamā politiķe spēj sastādīt, mēs redzējām vēlēšanu dienā. Gribot negribot jāsecina, ka Nacionālās apvienības politiķi dzīvo vēlamo iedomu pasaulē. Par atrašanos vīziju varā liecina arī, manuprāt, neveiksmīgi izvēlētais vēlēšanu sauklis – par latvisku Rīgu! Ne tāpēc neveiksmīgs, ka būtu nepareizs, bet tā iemesla dēļ, ka nelaikā pateikts. Un nelaikā pateikts var nodarīt vairāk ļauna nekā laba. Runa nav par faktu, ka padomju okupācijas laikā galvaspilsētā ieplūdināti neskaitāmi tūkstoši sveštautiešu, tie tāpat nebalsos par NA. Problēma ir cita.
Pēc breksita Anglijā un Lepēnas panākumiem Francijā Eiropas iedzīvotāju vidū un arī mūsmājās vārdi “nacionāls”, “nacionālists” ir ieguvuši negatīvu nokrāsu, saistītu ar agresīvu populismu. Masu mediji nacionālismu jauc ar izolacionismu, norobežošanās kāri un neiecietību pret cittautiešiem. Ar šo greizi pasniegto niansi, patīk vai ne, šodien jārēķinās nacionālās ideoloģijas politiķiem. Jaunā situācija prasa jaunu pieeju. Pirms izvirzīt saukli, ilgstoši un visaptveroši jāstāsta – nacionālā ekonomika, cik vien iespējams, izmanto vietējo darbaspēku, bet ievestu vien tik ilgi, kamēr netiek sagatavoti vietējie, pašmāju speciālisti. Kur vien iespējams, preces ražo paši un no vietējām izejvielām, nevis ieved. Patēriņā priekšroku dod pašmāju pārtikai, tādējādi nodrošinot darbu vietējiem zemniekiem. Valsts pārvalde ar nodokļu un nodevu palīdzību veicina vietējo preču cenu pievilcību, nevis uztraucas par ārzemju investoru interesēm. It sevišķi grupās, kuras varam saražot paši.
Nacionālā izglītība nosaka, ka izglītība iegūstama valsts valodā, kas savukārt veicina vienotas pilsoņu kopības rašanos, un vienota nācija ir daudz stabilāka par divkopienu. Prasība pēc izglītības iegūšanas valsts valodā neliedz mazākumtautībām mācīties arī savu mātes valodu, bet viņi to dara papildus, parasti svētdienas skolās. Austrālijā – tipiskā imigrantu zemē – izglītība visiem iedzīvotājiem ir angļu valodā. Līdztekus Austrālijas valdība atbalsta svētdienas skolu pastāvēšanu un pat piešķir daļēju finansējumu šo mācību iestāžu uzturēšanai, ja vien svētdienas skola spēj savākt noteiktu daudzumu skolēnu. Tā ir gudra un toleranta politika, kas atbalsta imigrantu vēlmi zināt savu senču valodu, bet dara to atsevišķi no pamatizglītības. Latvijā mītošajiem krieviem, ja viņi vēlētos kopt savu kultūru un valodu, nebūtu grūti nokomplektēt svētdienas skolas. Savukārt nacionālā politika aizstāv latviešu tautas tiesības dzīvot saskaņā ar latvisko dzīvesziņu un nejusties apdraudētiem pašiem savās mājās. Cittautiešiem, ja viņi vēlas dzīvot Latvijā, šī loģiskā prasība jārespektē kaut vai tāpēc, ka latviešiem nav citas valsts, kur uzturēt latvietību.
Padomju laikā Tramvaju un trolejbusu pārvaldes priekšnieks bija Aleksandrs Zālītis. Kad darba apspriedē no Maskavas atsūtītais poļitruks uzstāja, ka jārunā krieviski, lai visi varot saprast, Zālīša kungs vēsā mierā atbildēja – kur tad latvieši runās latviski, ja savā dzimtenē viņi to nevar? – un turpināja vadīt apspriedi latviešu valodā. Lūk, nacionālās politikas piemērs valodu jautājumā! Vienīgi pēc tam, kad sabiedrībai izskaidroti nacionālās politikas noteikumi un visiem trīs reizes pārprasīts, vai pareizi sapratuši, tad plakātā var droši rakstīt – par latvisku Rīgu!
