“Jaunie indieši” beidzot apgūst ceļotprieku. Jura Lorenca vēstules no Indijas 3
Pēdējos desmit gados Indijā parādījusies jauna iezīme – arī paši indieši ir sākuši ceļot. Svētdienās dažās līdz šim vienīgi rietumnieku iecienītās atpūtas vietā, kā Kovalamas pludmale Keralas štatā, viņu skaits pat krietni pārsniedz “baltos” eiropiešus.
Nevar teikt, ka viņi nebūtu ceļojuši arī agrāk. Taču tad šai rīcībai bija kāds noteikts mērķis. Piemēram – svētceļojums uz Gangu. Vai arī kārtīga piedzeršanās. Indijā ir vietas, kur alkoholu vispār neapliek ar nodokļiem, bet 55 miljonus lielajā Gudžaratas štatā valda “sausais likums”.
Tomēr vēl līdz šim neesmu varējis atbildēt uz jautājumu – kāpēc viņi sākuši ceļot “tāpat vien”? Jo gandrīz nekas no tā, kas svarīgs mums, eiropiešiem, viņus neinteresē.
Vispirms jau viņi vairās no saules. Sauļošanās mūsu izpratnē viņiem šķiet nevajadzīga (tumšās ādas krāsas dēļ!) un nesaprotama. Zemē, kur skaista un pievilcīga šķiet gaiša āda, lielveikalu plaukti vai lūzt no neskaitāmu ādu balinošo krēmu piedāvājuma.
Indieši nepeldas. Pirmkārt, arī tas nav viņu tradīcijā. Otrkārt, lielākā daļa nemaz neprot peldēt. Keralas pašos dienvidos, Pūarā es vēroju indiešu tūristu grupu, ko pie nemierīga okeāna pielaida tikai ar virvēm un sarkaniem karodziņiem norobežotā vietā – lai nejaušs vilni kādu neaiznestu okeānā.
Viņi neeksperimentē ar jaunām, nepazīstamām garšām un gandrīz nekad neēd ielas vai pludmales restorānos, bet gan tajā pat viesnīcā, kurā apmetušies. Es to nevaru izskaidrot citādi kā vien ar hindu ticīgo bailēm no reliģiskas “aptraipīšanās” (vietējā angļu valodā – “pollution”) kādā nepazīstamā ēstuvē, kur, kas zin, pavārs varbūt nāk no nepieskaramo kastas, bet katlā kādreiz tikusi vārīta gaļa… Iepriekš pasūtītā viesnīca to var garantēt.
Tad ko viņi parasti dara? Visiecienītākais laika kavēklis ir iešana promenādē, tātad garāka pastaiga. Tās laikā ģimenes turas cieši kopā, nereti burtiski spiežoties citam pie cita. Saprotams, nemitīgie selfiji par tēmu “es pie tempļa”, “es un zilonis”, “jūra, kokosrieksts un es pats!” Indieši ir šokēti uzzinot, ka man nav sava “Facebook” profila.
Viņi ir turīgi – to var redzēt pēc drēbēm, jaunākās paaudzes “aifoniem”, masīvajām zelta rotām sieviešu kaklos, rubīna un smaragda gredzeniem vīriešu pirkstos.
Indijas jaunā vidusšķira sākusi ceļot tāpēc, ka tas kļuvis moderni. Ka tā dara “visi”, pirmām kārtām jau amerikāņi un eiropieši. Ceļošana kļuvusi par statusa simbolu, vēl vienu veidu, kā demonstratīvi tērēt naudu – pēc tam, kad nopirkts dzīvoklis Bombejas debesskrāpī un garāžā ieripināts vēl viens luksusa klases auto. Bet viņi vēl neprot gūt no ceļošanas fizisku un garīgu baudu, ko tik lieliski iemācījušies eiropieši. Tā vien šķiet – lai saprastu, ko darīt ar jauno naudu, Indijā būs vajadzīga vēl ne viena vien paaudze.
Viens no pasaules bagātākajiem cilvēkiem, indiešu industriālists Ratans Tata kādā intervijā uz jautājumu – vai jums patīk ceļot, atbildēja: “Jā, dažkārt mēs ar suni sēžamies manā lidmašīnā un lidojam uz kādu vientulīgu pludmali Francijā vai Itālijā. Kas tā par laimi – vienkārši staigāt gar krastu, mētāt kokus sunim un izjust baudu, ko sniedz apziņa – neviens mani šeit nepazīst.”
Nu ko, katram sava izpratne par luksusu.
