Recenzija par iestudējumu „Pelēka vasara, saulaina ziema” Jaunajā Rīgas teātrī 0
Armands Kalniņš, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Izrādi “Pelēka vasara, saulaina ziema” Jaunajā Rīgas teātrī inscenējis Gerds Lapoška (tā ir viņa debija šajā profesijā), bet lugas autori ir iestudējuma režisors sadarbībā ar aktieri Matīsu Ozolu. Jāatzīmē, ka nu jau vairāki JRT jaunie aktieri paplašina savas iespējas mākslā, pievēršoties kino, dramaturģijai, foto u. c., kas ir cerīgi.
Tapis spēcīgs un intriģējošs pieteikums formas un satura ziņā savdabīgam ceļam mākslā. Visbūtiskākais šķiet izrādes vēstījums. Katrs, kurš piedzīvojis nepieciešamību pieņemt lēmumus sarežģītu dzīves situāciju gadījumos pat tad, ja šādu izšķiršanos uzskata par pareizu, apzinās, ka ir bijuši arī zaudējumi. Varbūt izrāde uzjundī ko piemirstu, bet būtisku, savulaik sāpīgu, bet nepieciešamu?
Ļoti svarīgs ir iestudējuma ideju konteksts, tā kultūrsaknes. Francijas kino “jauno vilni” (“La nouvelle vague”) īsi raksturot nav viegli, varbūt iestudējuma ziņā vērts uzsvērt autora lomu mākslas darba radīšanā vai tēlus, kuri “izkāpj” no savas lomas (komentē, paskaidro utt.). Tā ietekme izrādē tieši un precīzi jūtama. Visticamāk, skatītājiem “jaunais vilnis” vistiešāk saistās ar Žana Lika Godāra un Fransuā Trifo darbiem, taču tā noskaņās tapušas arī sižeta un vēstījuma ziņā visai atšķirīgas citu autoru – Alēna Renē, muzikālo kinodarbu veidotāja Žaka Demī u. c. režisoru – filmas (kino pētnieki atzīmē būtiskas atšķirības virziena ietvaros). Šai ziņā kā īpašs piemērs jāmin scenārista Alēna Roba-Grijē (franču literatūras virziena – “jaunā romāna” – pārstāvja) un režisora Alēna Renē “Pērn Marienbādē” (“L’Année dernière à Marienbad”, 1961), kuru uzskatu par visnozīmīgāko, iespējams, mīklaināko darbu kino vēsturē. Iestudējuma programmiņā minēts, ka Gunas Zariņas tēlotās balerīnas Matildes kino izlasē ietilpst tieši šī filma, tas ļoti priecē. Būtiski, ka “jauno vilni” izveidoja kinokritiķi, kuri strādāja žurnālā “Les Cahiers du cinéma” un bija ļoti neapmierināti ar tā laika tradicionālo franču kino (lūk, labs piemērs jebkuram vērtētājam: ja kas šķiet nepieņemams, jāķeras pie mākslas darba radīšanas!).
Tomēr pārāk ieviļņoties šajā kino virzienā nav produktīvi, jo izrādē ir jūtami arī daudzi citi iedvesmas avoti, noteikti tā ir nemierīgo dzīves ceļu meklētāju vaduguns – Džeroma Deivida Selindžera “Uz kraujas rudzu laukā”. Zīmīgi, ka jauniestudējuma režisors atsaucas arī uz Johana Volfganga fon Gētes ietekmi, iespējams, romānu “Jaunā Vertera ciešanas” (pašnāvība kā aiziešana no sarežģījumiem?). VDR laikos rakstnieks Ulrihs Plencdorfs šo Gētes nozīmīgo veikumu bija pārradījis darbā “Jaunā Vertera jaunās ciešanas” (filmas nosaukumā Verters bija kļuvis vispārinātāks, norādot tikai saīsinājumu “W”.), uzsverot galvenā tēla dumpinieciskumu, kas ir svētīgs mākslas temats visos laikos, turklāt ne tikai autoritārās sabiedrībās. Taču dumpīgums, nenoskārsti un varbūt līdz galam neapjausti neapmierinātības iemesli var izpausties dažādi, bieži vien citiem nesaprotamās izpausmēs.
Nevarētu apgalvot, ka izrādē tās galvenais tēls – rakstnieks Klements –, kuru ļoti precīzi tēlo Matīss Ozols, ir principiāls dumpinieks kā vairāku “jaunā viļņa” filmu varoņi (piemēram, “Līdz pēdējam elpas vilcienam” (1960) vai “Trakais Pjero” (1965)). Arī vizuāli (pat būtībā) viņš atšķiras no Žana Pola Belmondo zināmā mērā trauslajiem, ārēji asajiem varoņiem, jo ir spēcīgāks, pamatīgāks, kas darbību padara saistošāku. Tas liek domāt, ka pat tad, ja neesam “bandīti” vai “bālie zēni”, mums var pienākt brīdis, kurā izvēles ir sarežģītas, tādas, kurās kaut kas būtisks ir jāzaudē. Arī šoreiz galvenajam tēlam pilnvērtīgai dzīvei nepieciešams gan sirdsdarbs, kas sniedz piepildījumu, gan labas attiecības/mīlestība. Likumsakarīgi, ka pienāk brīdis, kurā kaut kas svarīgs cieš, un no tā nav iespējams izvairīties. Tas ir vai nu darbs (nīkuļot profesijā nozīmē saindēt/iztukšot arī attiecības ar citiem), vai mīlestība (dzīvot trūkumā, “no svaiga gaisa un jūtām”, cik ilgi?). Citi šādas izvēles nepieciešamību var nesaprast, un to izskaidrot nav vienkārši. Jo, “kā tev trūkst”, “dzīvo tik nost”!
Klementam ir sirsnīgas attiecības ar mammu Matildi, Guna Zariņa šo lomu tēlo lieliski, viņa vienlaikus ir egocentriska (māksla pāri visam) un dēlu mīloša. Kaut kādā ziņā viņai varbūt ir izdevies sabalansēt dzīvi “bez liekas paškritikas” attiecībā uz savu devumu, kā Matilde paziņo sarunā ar dēla draudzeni un savu konkurenti Bellu (viņa ironiskā kārtā ir tikai zēnu kora diriģente, ne soliste). Varbūt “baleta prīmas” īstais dzīves aicinājums ir dēls? Taču šajā ziņā ir nenovēršami riski: viņa var kļūt nevajadzīga gan baletam, gan dēlam, kuram jābūt savai jūtu dzīvei (Klements aiziet, “pazūd” mātei nezināmā dzīves vietā, gan turpinot pieņemt atbalstu).
Savukārt Bella, kuru tēlo Agate Krista, ārēji ir visai maiga, kaut vēlas Klementu iegūt sev pēc iespējas vairāk. Vai viņa sapratīs, ka tas ilglaicīgi nav iespējams? Šī tēla pretspars attālināšanās procesam ir klusinātāks, salīdzinot ar līdzīgām situācijām citos darbos. Bellas gadījumā droši vien atkal radīsies jautājums: “kā tad ar meitenēm”? “Jaunais vilnis” daudzreiz uzsvēra “puišu problēmas”, tātad šī tradīcija ievērota, turklāt vienā darbā visu vajadzīgo nevar iekļaut. Cerams, šīs sezonas viena no dominantēm – ko domā un dara jauni (un briedumu gūstoši?) vīrieši – kādā citā izrādē atbalsosies kā sieviešu skatījums un izvēles.
Būtiska nozīme Klementa dzīvē ir draugiem – redaktoram Žakam, kuru tēlo Jānis Grūtups (gandrīz neatpazīstams), un fotogrāfam Gregorijam, šajā lomā – Dāvids Pētersons. Viņi ir “stilīgi”, gluži kā ieradušies no pagājušā gadsimta 60. gadiem, “jaunā viļņa” ziedu laikiem. Taču viņi nav tikai komiski, bet būtiskāk – citas dzīves pozīcijas pārstāvoši, savā ziņā – saprātīgāki (tiesa gan, ka ar laiku tādas draudzības var izirt, jo kopējais mazinās). Iespējams, šādi var dzīvot harmoniskāk. Vai labāk, gandarītāk? Varbūt kļūdīties, bet tomēr meklēt savu ceļu (kā to dara Klements)? Zināms, ka nav nemaldīgi pareizas receptes iespējami laimīgai dzīvei (kas vienam der, citam skādē). Izrāde necenšas sniegt konsekventas un viennozīmīgas atbildes, bet tajā atainotās norises rosina domāt par pašu dzīves risinājumiem.
Lielisks, trāpīgs ir izrādes “skaņas dizains” (mūzika) grupas “Alejas” izpildījumā. Tā smagākās situācijas padara gaišākas, rada “franču vieglumu”. Tikpat atzinīgi vērtējami Daces Ignatovas veidotie kostīmi.
Kopumā izrāde piesaista ar “jaunajam vilnim” atbilstošas gaisotnes radīšanu. Pirmizrādē aplausi skanēja ilgi (un, jādomā, laimīgi). Šķiet, ka Latvijas teātros ienāk “jauni gadalaiki”, kas tiek atsaucīgi uztverti.
UZZIŅA
“Pelēka vasara, saulaina ziema”, iestudējums Jaunajā Rīgas teātrī
* Lugas autori: Gerds Lapoška, Matīss Ozols.
* Režisors: Gerds Lapoška, scenogrāfe, kostīmu un video māksliniece – Dace Ignatova, kustību konsultante – Ramona Galkina, gaismu mākslinieks – Lauris Johansons, skaņas dizains, mūzika – grupa “Alejas” (Reinis Žodžiks, Spāre Vītola, Kirils Ēcis).
* Lomās: Matīss Ozols, Agate Krista, Guna Zariņa, Dāvids Pētersons, Jānis Grūtups.
* Nākamā izrāde: 13. septembrī.
