“Īrijā nevarēju panākt garšu, kāda ēdienam ir Latvijā”. Lūšu ģimene atgriezās, bērniem sākot skolas gaitas 8
Eva un Ivars Lūši bija pavisam jauni, kad aizbrauca uz Īriju. Viņus turp nedzina parādi vai bezcerība, bet gan jaunībai raksturīgā vēlme iepazīt plašo pasauli.
Kad aptvēra, ka dēli varētu ar Īriju saaugt ciešāk nekā ar Latviju, sāka kravāt ceļasomas, lai atgrieztos dzimtajā zemē.
Īrija – šī skaistā, zaļā valsts – bija pirmā pieturas vieta, kurp devās daudzi viesstrādnieki no Latvijas. “Tur jau dzīvoja un strādāja vīramāte, kas mums bija tāds kā drošības spilvens, jo viņa bija iepazinusi vietējos apstākļus, palīdzēja man iekārtoties darbā,” stāsta Eva un piebilst, ka vīramāti uz Īriju aizvilinājušas draudzenes, kas jau tur bija iedzīvojušās un iestrādājušās.
“Ar Ivaru iepazinos, kad mācījos Kandavas tehnikumā, bet viņš – Laidzes tehnikumā. Abiem sākās rozā briļļu periods, tāpēc mācības pametām. Ivars no Mundigciema Talsu pusē pārcēlās pie manis uz Roju, kopā strādājām Rojas zivju cehā “Banga” un neklātienē mācījāmies, lai varētu iegūt vidējo izglītību.”
Zivju cehā darbs bijis grūts un monotons – Eva vērusi uz iesmiem zivis, bet Ivars savērtajām zivīm pēc kūpināšanas griezis nost galvas.
“Kad bijām kādus pāris gadus nostrādājuši, nolēmām, ka jābrauc uz Īriju. Ar zivju cehā nopelnīto iztikt varējām, bet tas nebija mūsu sapņu darbs,” Eva ir atklāta.
Uz Īriju jaunieši devās 2005. gadā – drīz pēc tam, kad Latvija iestājās Eiropas Savienībā. “Mums nevajadzēja domāt, kas pieskatīs mājokli mūsu prombūtnē, jo dzīvojām pie maniem vecākiem Rojā. Arī apprecējušies vēl nebijām, un bērni nebija piedzimuši, tāpēc vienīgais, par ko vajadzēja parūpēties, bija dokumentu noformēšana,” stāsta jaunā sieviete.
Tiem Latvijas pilsoņiem, kas grib strādāt Īrijā, nevajag izņemt darba atļauju, jo kā Eiropas Savienības pilsoņiem viņiem ir tiesības dzīvot un strādāt šajā valstī bez tās. Tomēr, ierodoties Īrijā ar nolūku atrast darbu, ir jāsaņem individuālais publisko pakalpojumu numurs jeb PPSN (Personal public service number – angļu val.).
Šo numuru nevar pieteikt pirms ierašanās Īrijā, to var saņemt, tikai ierodoties šajā valstī un ar dokumentiem apliecinot savu identitāti, ES pilsonību un norādot savu adresi Īrijā (tas var būt pagaidu miteklis).
“Ivars turp devās pirms manis, tāpēc jau bija noīrējis mitekli un arī atradis darbu – strādāja kāda lielveikala dārzeņu un augļu nodaļā. Viņa pienākums bija piepildīt stendus ar preci.”
Atrast darbu Evai palīdzējusi vīramāte – ierunājusi telpu uzkopšanas firmā, kur pati strādāja. Šī firma lielākoties apkalpo augstas klases viesnīcas, kurās ir pat prezidenta apartamenti, uzkopj arī privātmājas un jaunceltnes, kad tās nodotas ekspluatācijā. “Prasības pret tīrīšanas firmas darbiniekiem bija ļoti augstas, it īpaši strādājot pieczvaigžņu viesnīcās.
Mūsu darba kvalitāti pārbaudīja tieši tā, kā rāda filmās – supervaizere ar baltiem cimdiem rokās pārvilka galdiem, palodzēm un spoguļiem, lai konstatētu, vai pēc tīrīšanas nav palikuši putekļi.
Tāpat gultām vajadzēja būt nevainojami saklātām, dvieļiem noliktiem tā un ne citādi. Kad sāku strādāt, šo stingro prasību dēļ man ne reizi vien lija asaras un šķīda puņķi, jo šķita – es taču tik cītīgi berzu un pulēju, bet te kādam manis paveiktais nav pa prātam.”
Kaut nav strādājusi pavirši, Eva sapratusi – jāuzlabo darba kvalitāte. Drīz kļuvusi par vienu no labākajām tīrīšanas firmā, tāpēc uzticēti atbildīgākie uzdevumi, tajā skaitā prezidenta apartamentu uzkopšana.
“No astoņiem rītā līdz četriem pēcpusdienā bija jāiztīra aptuveni 15 viesnīcas numuri, un, kā jau minēju, tiem vajadzēja būt ideāli tīriem un nevainojamā kārtībā. Bija jāraujas vaiga sviedros, jo numuri ir lieli, prezidenta apartamenti pat dzīvokļa lielumā.”
Darba devēju attieksme pret darbiniekiem bijusi laba. Jā, prasības augstas, taču nav skopojušies ar uzslavām, ja tās bijušas pelnītas. Izdzirdot, ka esi malacīte, darba spars pieaudzis.
“Jūties novērtēta. Bija arī prēmijas un darba ballītes. Saka, nevajagot salīdzināt cilvēkus, tomēr teikšu, ka Īrijā cilvēki ir gaišāki, atvērtāki, optimistiskāki. Viņu prieks nav samākslots un liekulīgs, bet patiess. Viņi nav skaudīgi. Nežēlo komplimentus, tos izsaka pat sveši cilvēki. Tas ir patīkami, kaut, sākot dzīvot Īrijā, tas šķita neierasti.”
Kārtīga mājsaimniece
Kad tīrīšanas firmā bija nostrādāts gads, Evai mainījušās dzīves prioritātes. “Mums pieteicās bērniņš,” ar smaidu sejā viņa atceras šo skaisto brīdi. “Pēc dēla piedzimšanas vairs neatgriezos darbā, auklēju atvasīti. Īrijā sociālā sistēma ir sakārtota tik labi, ka ģimenes ar bērniem var nesatraukties, vai vīrs viens pats spēs uzturēt ģimeni, kamēr sieva ir bērna kopšanas atvaļinājumā.”
Komunālie maksājumi tur esot lielāki nekā Latvijā, toties apģērbs, apavi, arī vairāki pārtikas produkti lētāki.
Centus nevajadzēja skaitīt, Eva vērtējoši nosaka. “Īrējām māju, jo izmaksas gandrīz tādas pašas kā dzīvoklim, turklāt ir savs pagalmiņš mājas priekšā, kur bērniem rotaļāties. Tas mums šķita svarīgi, jo trīs gadus pēc pirmdzimtā nākšanas pasaulē pieteicās otrs dēliņš – Markuss.”
Eva bijusi pilna laika mamma un mājsaimniece. Ja būtu vecmāmiņa, kas dēlus pieskata, varbūt atsāktu darba gaitas, taču Lūši nav vēlējušies savas atvases uzticēt auklītei, svešam cilvēkam.
“Tagad, ar laika distanci novērtējot to laiku, saprotu, cik tomēr labi, ka varēju dēliem veltīt daudz uzmanības, kad bērna attīstībai tas īpaši svarīgi.”
Kad jautāju, kā īri izturējušies pret viesstrādniekiem, vai kaimiņi bijuši draudzīgi, Eva atbild, ka neviens neesot uz viņiem skatījies kā uz svešiniekiem. Kad piedzimuši dēli, Ivars ticis sveikts savā darbavietā.
“To, kāda veidosies attieksme pret mums, lielā mērā nosakām paši. Mans vīrs ir draudzīgs un strādīgs, tāpēc pret viņu izturējās draudzīgi. Līdz pat šai dienai viņš uztur kontaktus ar kādreizējiem darbabiedriem Īrijā, kaut piecus gadus jau esam prom no turienes,” stāsta Eva.
Lai varētu pilnvērtīgi kontaktēties ar īriem, bez angļu valodas zināšanām neiztikt.
Sākumā Lūšiem tās bijušas visai vājas, tāpēc Ivars pieteicies kursos, lai svešvalodu apgūtu pamatīgāk. Eva nav bijusi tik čakla, paļāvusies uz ikdienas saskarsmi ar angļu valodā runājošajiem, jo arī tā iespējams vairot svešvalodas zināšanas. “Ivars visus desmit Īrijā pavadītos gadus nostrādāja vienā darbavietā – lielveikala dārzeņu un augļu nodaļā. Tas nav mazsvarīgi, jo šādiem darbiniekiem tiek pielikts pie algas par lojalitāti.”
Ar latviešu kopienu mazpilsētā Tralī kontaktus īpaši nav meklējuši, jo tam trūcis laika, bijis jāaudzina divi mazuļi, kā arī Ivaram sirsnīgi jāstrādā, lai apgādātu ģimeni.
“Mēs sadraudzējāmies ar kādu latviešu pāri, kam tāpat kā mums bija mazs bērniņš. Vispirms devāmies kopīgās pastaigās, zīdaiņus stumjot ratiņos, pēc tam mūsu kontakts kļuva ciešāks – viesojāmies viens pie otra mājās.”
Kad vecākais dēls sācis iet skolā (Īrijā tas notiek agrāk nekā Latvijā), Lūši apjautuši – atkal pienācis brīdis, kad jāpieņem svarīgs lēmums.
Eva bija novērojusi, ka tās ģimenes, kurās ir bērni skolēnu vecumā, daudz retāk atgriežas Latvijā.
Jo atvases sadraudzējas ar klases biedriem, angļu valodas vidē jūtas kā zivis ūdenī. Var teikt, ka laiž saknes svešā zemē. “Es to negribēju pieredzēt, tāpēc sāku mudināt vīru, ka ir jāatgriežas mājās. Interesanti, ka nostalģija pēc Latvijas Ivaram uzradās pirmajos prombūtnes gados, kad es neko tādu neizjutu, bet vēlāk mēs apmainījāmies lomām,” Eva atsauc atmiņā ne tik senus notikumus.
“Pamanīju, ka, taisot savējiem maltītes Īrijā, nevaru panākt to garšu, kāda šim ēdienam ir Latvijā. Šī apjausma man piezagās arvien biežāk, sāku ilgoties pēc dzimtās zemes, pēc Rojas. Tagad, kad jau pagājuši pieci gadi pēc atgriešanās no Īrijas, ar pārliecību varu teikt – esmu laimīga, ka dzīvoju Rojā. Jo kur vēl labāk var būt?! Tepat ir jūra, tepat bērniem skola, tepat veikali, mana darbavieta un dzīvoklis. Viss ērti sasniedzams, nav nekur kilometriem jābrauc, līdz skolai dēliem jāiet vien trīs minūtes.”
Dzīvojot Īrijā, apprecējās ne vien Eva un Ivars, bet arī Ivara mamma, kura kļuva par angļa sievu. Tas nav nekas neparasts, taču fakts, ka abi pārcēlušies uz dzīvi Latvijā, gan.
Nu jau divpadsmit gadus abi mīt lauku mājā netālu no Mundigciema. Īpašumu esot izremontējuši un skaisti sakopuši apkārtni. “Ivara mammas vīram ļoti patīk Latvijā, viņš ir kļuvis par mūsu valsts patriotu. Kevins ir arī perfekti iemācījies latviešu valodu,” uzsver Eva.
Divas nedēļas Latvijā, divas – Norvēģijā
Vispirms Latvijā atgriezusies Eva ar dēliem, vīrs viņiem pievienojies kādus pāris gadus vēlāk. Tas darīts finansiālu apsvērumu dēļ, jo Ivars nav gribējis pamest stabilu ienākumu avotu, kamēr dzimtajā pusē nav atrasts kas līdzvērtīgs.
“Par Īrijā iekrāto naudu nopirkām divistabu dzīvokli daudzstāvu mājā, kur dzīvo mani vecāki, bet pēc tam apmainījāmies ar viņiem, jo trīsistabu dzīvoklis vecākiem šķita par lielu,” par dzīves praktisko pusi klāsta Eva.
Divi gadi, ko ģimene pavadījusi šķirti, vien tiekoties Ivara atvaļinājuma laikā, bijuši grūti visiem.
Dēli ilgojušies pēc tēva, Eva pēc vīra, bet Ivars – pēc saviem mājiniekiem. “Atšķirtība nenāk par labu arī pāra attiecībām,” balstoties uz pieredzi, saka jaunā sieviete.
Pēc atgriešanās Latvijā Eva sākusi strādāt Rojas viesnīcā, tad pastrādājusi kādā kempingā, līdz nonākusi darbavietā, par kuru gatava teikt tikai atzinīgus vārdus.
“Man piezvanīja gaļas nama “Cimboliņš” saimniece Sanita Graudiņa un piedāvāja pārdevējas darbu. Tā ir mana pilnā loze, jo tas, ko daru, ir mans sirdsdarbs. Iepriekš nekad nebiju iedomājusies, ka strādāšu par pārdevēju, jo esmu kautrīga. Es savā darbavietā mainos un augu, kas man ļoti patīk. Esmu ne vien pārdevēja, bet arī gādāju par veikala telpu interjeru – uz svētkiem veidoju tematiskas kompozīcijas un tamlīdzīgi.”
Ivars gan joprojām strādā svešumā – Norvēģijā kādā mašīnbūves uzņēmumā uzkopj autosalonus, pirms tie nonāk tirdzniecībā.
Darbavietu noskatījis, vēl būdams Īrijā. Divas nedēļas esot prom, divas mājās. Šāds dzīves ritms attiecībām nāk par labu, nosmej Eva, jo pāris atšķirtības nedēļas liek sailgoties pēc otra, savukārt divas kopā būšanas nedēļas ir par īsu, lai sāktu kašķēties.
Vecākajam dēlam Rodrigo tagad ir 11 gadu, bet jaunākajam dēlam Markusam – astoņi. Abi mācās Rojas vidusskolā. “Rodrigo palaikam piemin savus draugus Īrijā, izsaka vēlēšanos paciemoties tur, lai viņus satiktu. Es arī gribu aizbraukt uz šo valsti, jo Īrijā ir ļoti skaista daba, kalni un okeāns. Tā ir atšķirīga pasaule no mūsējās.”
Eva atklāj, ka dēliem esot dubultpilsonība, jo Īrijā viņi piedzimuši un pavadījuši savus pirmos dzīves gadus. “Tā tomēr ir viņu dzimtene,” divu puisēnu māmiņa lakoniski nosaka. “Viņi vienmēr varēs atgriezties Īrijā, ja to vēlēsies vai būs tāda vajadzība.”
Sarunas nobeigumā Eva pauž cerību, ka nevajadzēs atkal doties prom no Latvijas. “Diemžēl daudzi joprojām spiesti pamest dzimtās mājas, jo nav darba vai arī alga ir tik niecīga, ka nav iespējams uzturēt ģimeni. Tāpēc ne vienā vien ģimenē (vismaz Kurzemes jūrmalas ciemos) ir tā, ka sievas ar bērniem paliek mājās, bet vīri brauc uz ārvalstīm pelnīt.”
Lai ilustrētu teikto, Eva izstāsta, ka pirms viņas ģimenes atgriešanās no Īrijas daudzdzīvokļu namā, kur viņi tagad mīt, dzīvojuši tikai pensionāri, nav bijis neviena jauna cilvēka vai bērna. “Kaimiņi priecājās, ka nu mājā ir atgriezusies dzīvība, jo pa sētu skraidīs bērni, kā tas bija laikā, kad mēs bijām mazi.
