Datorgrafika – Indulis Martinsons, foto – Anda Krauze

“2012. gads ir pasludināts par Eiropas gadu aktīvai novecošanai un paaudžu solidaritātei” – vēstīts Eiropas Komisijas mājas lapā. Vai manu dieniņ! Vai tad būs jānoveco vēl straujāk, nekā dabas māte vēlējusi? Un kā tad ir ar paaudžu solidaritāti? Vai dzīvē tāda ir vērojama? Jāpapēta.

Aktīvās vecumdienas

Lasītākie

7 pārtikas produkti, kurus nevajadzētu bieži ēst. Tie ļoti var kaitēt zarnām

TV24

“Es neticu šādām sakritībām!” Slaidiņam aizdomas raisa ASV prezidenta Baidena pēkšņie lēmumi par Ukrainu un Trampa klusēšana

“Nebūs naudas, nebūs mūsu auto!” Latvieši, atsaucoties uz sludinājumu, apmaina automašīnas ar krāpniekiem… 64

Lasīt citas ziņas

Aktīvi novecot, izrādās, nav skarbi domāts ieteikums, tieši pretēji – cilvēkus krietnos gados mudina palikt nodarbināto rindās un nodot gadu gaitā iegūto pieredzi, kā arī turpināt rosīgi darboties sabiedriskajā dzīvē, turklāt saglabāt veselību un dzīvot piepildīti.Lai kādos vārdos domu ietērptu, plāniņš skaidrs – vecos ļaudis, kā smejies, nostrādināt līdz spēku izsīkumam tikai tāpēc, ka ir samazinājusies dzimstība. Kur tad ir tas darba tirgus, kas alkst pēc senioriem? Tas politiķu rociņā. Bet arī viņiem šajā jautājumā neklājas viegli. Par to pirms gada no Briseles ziņoja “Latvijas Avīzes” korespondents Uldis Šmits:

“2001. gadā Stokholmā Eiropadome izvirzīja mērķi, lai līdz 2010. gadam Eiropas Savienībā vismaz puse 55 – 65 gadus veco senioru strādātu tiem piemērotā darbā. Tagad, kad minētais termiņš pienācis, var secināt, ka rezultāti ES t. s. vecajās valstīs ir stipri atšķirīgi. Piemēram, Zviedrijai izdevies panākt 70% augstu nodarbinātības līmeni, kamēr Francijā minētajā iedzīvotāju grupā tas ir tikai 39%.

“Spēlmaņu nakts” balvas sadalītas! Par gada aktieriem atzīti Māra Mennika un Kaspars Znotiņš

Starptautiska žūrija Rīgas restorānus atzinusi par labākajiem Baltijā

Ar bijušajiem “saskaņiešiem” priekšgalā nodibināta reģionālā partija “Sarauj, Latgale!”

Aktīvi novecot, izrādās, nav skarbi domāts ieteikums, tieši pretēji – cilvēkus krietnos gados mudina palikt nodarbināto rindās un nodot gadu gaitā iegūto pieredzi, kā arī turpināt rosīgi darboties sabiedriskajā dzīvē, turklāt saglabāt veselību un dzīvot piepildīti.

Senioru īpatsvars bezdarbnieku kopskaitā tātad ir pārāk liels. Mērķi nav sasniegusi arī 2006. gadā sāktā senioru nodarbinātības programma, ko pavadīja attiecīga izglītojoša un, varētu sacīt, pat reklāmas kampaņa, lai pārliecinātu uzņēmējus, ka pirmspensijas vecuma darbinieki nav slogs, bet iemieso pieredzi, prasmi, firmas tradīcijas un garu. Tomēr šīs agrākās vērtības vairs nav tik pieprasītas mūsdienu ekonomiskās globalizācijas laikmetā, kad uzņēmumi bieži pārprofilējas, delokalizējas vai maina īpašniekus. “Vecie”, izņemot vadošos kadrus, ierēdņus un grūti aizstājamu personālu, parasti ir pirmie, kurus atstāj aiz borta. Pēc parlamenta deputāta un kreisās opozīcijas frakcijas vadītāja vietnieka Gaetāna Gorsa domām, realitāte “ir vienkārša, varbūt pat pārāk: darba tirgus šodien ir koncentrējies vienīgi uz 30 – 50 gadus vecajiem”, uz kuriem balstās uzņēmumu konkurētspēja un lielā mērā arī valsts, respektīvi, tās pensiju un izglītības sistēmas uzturēšana”.

Skaidrs, ka palikt nodarbināto rindās senioriem būs pagrūti. Cita lieta – piedalīties sabiedrības dzīvē. Un kopt veselību, kaut vai pēc Ziņģītes metodes, kur moža ķermeņa uzturēšanai vajadzīga tikai bļoda, ūdens un dvielis. Un rītos, dūšīgi norīvējoties, varam padomāt, kā saskanīgi dzīvosim sabiedrībā, kuras lielumlielā daļa būs pensionāru. Kā šodien saka – tas būs izaicinājums! Jo šāds modelis Eiropas vēsturē būs pirmo reizi. Ir taču lasīts, ka, piemēram, viduslaikos Eiropas iedzīvotāju vidējais dzīves ilgums sievietēm bijis 35 gadi, vīriešiem 45 gadi. Slimības, bads, higiēnas trūkums, kari…

Diemžēl Labklājības ministrijai nav piešķirti ne valsts, ne EK līdzekļi, lai sekmētu šā gada pasludinājumu – aktīvas vecumdienas un paaudžu solidaritāte. Pievērsīšos šā gada saukļa otrajai daļai. Vai paaudzes vieno domu, darbu, attieksmes kopība? Protams, katrā normālā ģimenē, darbavietās, amatu apguves pulciņos, “3×3” nometnēs un citur veci un jauni gluži dabiski veido kopīgu mikropasauli. Bet arvien vairāk rodas arī sabiedrisku organizāciju, kur jaunības dzīvotgriba sastop mierpilnu gudrību.

Rosība Jelgavā

Radošo domu un darbu centru “Svētelis” vada mākslas terapeite Ingrīda Lisovska. Nama pirmajā stāvā ir zupas virtuve, te trūkumcietējiem izdala arī saziedotās mantas un drēbes. Visiem pa vidu rosās puika. Roberts Rozenfelds, Jelgavas 4. vidusskolas 6.a klases skolnieks, ar savu klātbūtni vien rada mundru noskaņu vietā, kur iegriežas dzīves pabērni. Robi, kāpēc tu te nāc, vaicāju. Man patīk palīdzēt cilvēkiem, Robis attrauc. Vieglāk taču ir dauzīties, iebilstu. – Tas nav man, – Roberts sāk, tad apdomājas: – Nu labi, dauzīšanās ir pa prātam, bet brīvo laiku man patīk pavadīt arī šeit – palīdzu izdalīt pārtikas pakas, izslauku telpas, palīdzu virtuvē…


Pēc brīža viņš jau nokļuvis pensionētas skolotājas un “Svēteļa” brīvprātīgās darbinieces Solveigas Nelsones (68) uzmanības lokā. Viņa palīdz skolēniem mācībās. 2011. gada nogalē ieguvusi titulu “Gada brīvprātīgais”. – Man jau patīk paaudžu kontakts. Ko tad vecie vien? Cits uz cita krunkām tik skatās. Un man vēl ir ko bērniem dot! Piemēram, Robertam. Agrāk viņš runāja vienā runāšanā. Tagad iemācījies veidot teikumus literāri pareizi. Tā, kā skolā prasa. Arī kā cilvēks ir uzlabojies, kulturālāks kļuvis. Kāpēc te strādāju? Esmu aktīvas dabas. Pabeigšu te darbus, uz riteņa virsū un desmit kilometrus uz mazdārziņu.

Tagad zariņi jāpazāģē, būdiņa jāpiekārto. Tādi krikumiņi, kam vasarā netiek klāt, jo jāravē. Katru dienu uz “Svēteli” nenāku, tas morāli nebūtu izturams. Tā ir neparasta tauta, kas nāk uz zupas virtuvi un pēc drēbēm. Nomet izziņu, ka no cietuma iznācis, un saka: dai! (dod! – no krievu val.) Es ņemos ar meditāciju jau četrpadsmit gadus, citādi te nebūtu iespējams strādāt ar smaidu uz lūpām. Ko gūstu? Par to es nedomāju. Vienkārši dzīvoju. Man šķiet, nav tik svarīgi, kādi cilvēki man ir apkārt. Svarīgi ir, kāda es pati šodien esmu. Ja sevi šodien sapratīšu, arī bomzi sapratīšu.

Kristīne Balsa jau piecus gadus darbojas Latvijas Sarkanā Krusta (LSK) Jaunatnes Jelgavas nodaļā, Stradiņa universitātē studē fizioterapiju un Sabiedrības integrācijas pārvaldes telpās vada bezmaksas aerobikas nodarbības kundzēm gados. – Man tas šķiet saistoši. Kāpēc gan nedot iespējas seniorēm? Lai sapulcinātu pirmo grupu, ielikām avīzē sludinājumu. Pieteicās trīsdesmit, nebija kur apgriezties, tad dalībnieces pamazām atbira, un tagad regulāri vingro 13 – 16 dāmas. Jauno grupu veido Jelgavas pensionāru biedrības seniores. Jauki vingro, noteikti centīgāk par jauniešiem. Turklāt kundzes par mani aizkustinoši rūpējas, apvaicājas, vai esmu nokārtojusi sesiju. Un iesaka – galvenais studijas, kāda nodarbība var arī izkrist. Daru to sava prieka un gandarījuma dēļ.

Jūtos kā ģimenē

Rīgā, Merķeļa ielā 11, rosās “Rīgas aktīvo senioru alianse” (RASA), ko vada nenogurdināmā Terēzija Mackare. Te nu var redzēt ainu no vēlamās nākotnes – veci un jauni mīlīgi palīdz viens otram, gaisā virmo gluži vai sataustāma laipnība un harmonija. Vienā telpā trīs jauni cilvēki māca senioriem datorprasmes. Brīvprātīgā Ieva Mālmeistere (24), Rīgas Stradiņa universitātes Eiropas studiju fakultātes starptautisko attiecību studente, apmāca Vilni Ķeri (72). Viņš savulaik strādājis pārtikas rūpniecībā par tehnologu. 


– Man ir vajadzīga informācija. Abonēju avīzes, klausos radio, skatos televīziju. Bet vajag vēl šo to uzzināt. Kā iet ar datoru? Pagaidām pagrūti, jo redze slikta, – stāsta Ķera kungs un vaicā Ievai: – Kā es varu dabūt lielākus burtus?

Apbrīnoju Ievu, ka viņa savu laiku velta brīvprātīgam darbam, turklāt ar senioriem. Ieva atbild, ka tā ir laba pieredze, turklāt abpusēja – seniori viņai iemācījuši rakstīt projektus. Pensionārei Rasmai Lablaikai (70) dators nav svešs, viņa papildina zināšanas Armanda Laviša (22) vadībā. Viņš agrāk strādājis interneta klubā. Taču pēc kluba slēgšanas kļuvis par bezdarbnieku. Armands ir pateicīgs, ka Nodarbinātības valsts aģentūra (NVA) piedāvājusi līdzīgu nodarbošanos. Turklāt maksā simbolisko ceļa naudu 40 latus mēnesī. Jautāju Rasmas kundzei, vai datorspeciālists nesit pa pirkstiem. Nē, viņa smejas, Armands esot ļoti pacietīgs, māca ļoti kārtīgi un uzmanīgi. – Viņam ir liels pedagoga talants, ja studētu pedagoģiju, būtu labs informātikas skolotājs, – novērtē Rasma Lablaika, kurai pašai pedagoga izglītība. NVA šurp atsūtījusi arī Stasu Rogozinu (19). – Šī man ir pirmā darba vieta un tāpēc vislabākā. Pēc vidusskolas nevarēju atrast darbu, jo visur prasa izglītību vai darba pieredzi. Bet kāda gan man var būt darba pieredze, ja neņem darbā? Tagad gan būs, NVA izsniegs dokumentu par brīvprātīgo darbu. Protams, gribētu strādāt informācijas tehnoloģiju jomā, – pastāsta Stass. Viņš datorzinības māca Annai Morai (74): – Ļoti patīk sadarbība ar jauniešiem. Ko varu Stasim iemācīt? Es esmu balss ārste, ilgus gadus operā ar dziedātājiem strādāju, laboju dikciju… Jā, labas dikcijas man trūkst, piebilst Stass.

Kas tik gardi smaržo? Blakus telpā ķilavu maizītes smērē brīvprātīgā, pēc izglītības kulināre, Inguna Barinova (59), kura jau divus gadus ir pensijā. Kāpēc tik agri? – Pastāstīšu godīgi. Strādājot tirdzniecībā, saskāros ar negodīgiem cilvēkiem, ļoti pārdzīvoju, plīsa asinsvads, un paralizēta gulēju slimnīcā. Ārsti teica, ka nespēs mani glābt. Piedzīvoju divas klīniskās nāves. Domāju: mans Dievs, ja palikšu dzīva, darīšu tikai labu vien! Toreiz man palīdzēja daudz cilvēku. Tagad man ir pienākums to atdarīt. 51 gada vecumā apguvu otru izglītību – sociālais darbinieks, sociālais pedagogs. Bet sākās krīze un darba nebija. Tagad izmantoju sociālā darbinieka izglītību. Patversmē brīvprātīgi strādāju ar bezpajumtniekiem un tiem, kuri atbrīvoti no ieslodzījuma. Vīrieši pin groziņus, sievietes ada džemperus, zeķes, un darinājumus vedam uz bērnunamiem, – smaidot stāsta Inguna un māca kulinārus smalkumus gan jaunietei Tatjanai Jepifanovai, gan Zentai Avotai (73), kura joprojām strādā pusslodzi – māca fiziku un matemātiku Rīgas Stradiņa universitātē.

Modernam puisim ar daudziem interesantiem tetovējumiem, auskariem, saulesbrillēm uz acīm jautāju, kā viņš nokļuvis aktīvo senioru aliansē. Kalvja Helviga (20) hobijs esot mūzika, viņš rakstot dzejoļus un esot vairāk brīvdomātājs. Šeit nonācis pēc NVA ieteikuma: – Man ir mērķis darīt kaut ko labu, un tāpēc es daru labu. Kopš sevi atceros, esmu gribējis palīdzēt cilvēkiem. Bet seniori man ir vairāk iemācījuši, nekā es viņiem. Seniori stāsta savus piedzīvojumus, kungi māca, kā remontēt dzīvokli. Vecie ļaudis var redzēt, kāds man ir jauns prāts un ko es zinu. Un viņi liek lietā savu taktiku mani uzvarēt. Un izdodas, protams. Senioriem ir tik daudz gan praktiskas, gan filozofiskas dzīves gudrības. Es te nāku katru dienu. Man nav ne vecmāmiņas, ne vectētiņa, šeit jūtos kā ģimenē. Par ko gribētu strādāt? Pilnīgi jebko, ka tikai kļūstu miljonārs, – smejas Kalvis.

Latvju gudrie

Dana Pulenčika (27) vada sabiedriskā labuma organizāciju “Seniori un jaunatne”. Tā dibināta pirms pāris gadiem ar mērķi “vienot aktīvos Rīgas pensijas vecuma cilvēkus un jauniešus, atbalstot un attīstot kopīgi izvirzītās idejas, veidojot kvalitatīvu privātās dzīves struktūru”. Pieredze aizgūta no Vācijas. Laiks Eiropā rit arvien straujāk, un jaunieši daudz ko nezina pat no samērā netālas pagātnes, par ko seniori mīļu prātu viņiem pastāstītu.


– Manuprāt, nav pareizi likt senioriem strādāt pienākuma darbu. Darba vietas nepieciešamas jaunajiem. Turklāt seniori saņem pensiju, jauniešiem tās nav. Es, piemēram, lai varētu iztikt, līdztekus darbam skolā strādāju arī restorānā, kur esmu virtuves darbiniece. Jā, es ticu, ka paaudžu sadarbība var uzlabot mūsu dzīvi, vidi, sajūtas. Pašlaik katrs piektais ES iedzīvotājs ir vecāks par sešdesmit un var nodzīvot vēl divdesmit gadus un ilgāk. Turklāt līdz 2030. gadam senioru skaits pieaugs par 40%. Sabiedrībai jādomā, lai tiem, kuri beidz darba gaitas, dzīve neapstātos, bet uzņemtu jaunus apgriezienus – rastos citas intereses, būtu iespēja sastapt jaunus cilvēkus. Mēs veidojam ekspertu servisu “Latvju gudrie”, kur pensionāri iesūta ziņas par sevi un savu amatu, ko apguvuši 30, 40, 50 gadus – veco labo laiku pavāri, celtnieki, šuvēji, gleznu restaurētāji u. c. Šādi profesionāļi par savu jomu zina visu un spēs palīdzēt jaunajiem, darba gaitas sākot. Kāpēc talkā lūdzam tieši seniorus? Jo vidējā paaudze vēl nav uzkrājusi tik bagātīgu pieredzi. Turklāt strādājot nav ne laika, ne arī vēlēšanās vēl kaut ko mācīt citiem. Ir pētījumi, ka vislabākā saikne veidojas jauniešiem, kam ir 18 – 25 gadi, ar 62 – 72 gadus veciem senioriem. Jaunieši, dodoties lielajā dzīvē, sastopas ar grūtībām, jo nav prasmju, kādas bijušas agrāk. Bet senioriem ir gan padomi, gan miers, ko viņiem dāvāt. Starp senioriem un jauniešiem nevalda konkurence. Ja dabūsim finansējumu, projektā “Pa senioru pēdām” apkoposim interesantus hobijus, ar ko seniori aizraujas. Nu, kaut vai tējas sēnes audzēšana. Fenomenāla nodarbošanās, par ko jaunieši nezina. Bieži vien arī radinieki neiedziļinās un, vecajam cilvēkam aizejot, izmet gružos vērtīgas kolekcijas, krājumus. Tos tad nu centīsimies iemūžināt. Kas pašu pamudināja darboties? Ierosme nāk no bērnības. Mana vecmāmiņa dzīvoja Kuldīgā. Tur mācītāja Mērija Kārkliņa bija nodibinājusi vienu no pirmajām senioru organizācijām Latvijā “Brūklenājs”. Vasarās dzīvoju pie vecmāmiņas, un viņa ņēma mani līdzi uz senioru pasākumiem. Jau tolaik sapratu – kaut kā pietrūkst. Seniori tiekas ar senioriem, un vienīgā sarunu tēma – veselības problēma. Bet, ja veido jauniešu un senioru kopas, tiklīdz atnāk jaunie, vecie atplaukst. Ne vairs sāp kas, nekā, – priecājas Dana Pulenčika. Viņa cer, ka projekts “Latvju gudrie” ar interneta starpniecību var kļūt svarīgs visā Latvijā. Bieži vien eksperts vajadzīgs tajā pašā pilsētā, bet, ja būs jādodas citur, pasūtītājs apmaksās ceļa izdevumus un honorāru.

Dana Pulenčika aicina ekspertus – latvju gudros –
sūtīt informāciju par sevi, darbības sfēru, pieredzi, kāda veida konsultācijas un palīdzību gatavs sniegt, un kontaktinformāciju pa e-pastu: [email protected].

Tāpat var pieteikt savu 
hobiju. Tad organizācijas “Seniori un jaunieši” dalībnieki to nofilmēs, lai parādītu arī citiem biedrības mājas lapā, un vēlāk apkopos arī grāmatā “Pa senioru pēdām”.

Uzziņa

Samazinoties bērnu un pusaudžu skaitam vecumā līdz 14 gadiem no 100 miljoniem (1975. g.) līdz 66 miljoniem (2050. g.), ap 2010. gadu būs sasniegts maksimālais darbspējīgā vecuma iedzīvotāju skaits (331 miljons). Pēc tam tas pakāpeniski samazināsies, 2050. gadā sasniedzot aptuveni 268 miljonus, turpretī paredzamais vīriešu dzīves ilgums laikā no 2004. līdz 2050. gadam palielināsies par sešiem gadiem un sieviešu dzīves ilgums – par pieciem gadiem, līdz ar to iedzīvotāju īpatsvars vecumā virs 80 gadiem 2050. gadā būs sasniedzis 11,4%, salīdzinot ar 4,1% 2005. gadā.

No Eiroparlamenta rezolūcijas “Par paaudžu solidaritāti” (2010.11.11.)