Jauni standarti vides aizsardzībā 1
Valsts vides dienesta (VVD) jaunā ģenerāldirektore Elita Baklāne-Ansberga teic, ka Latvijā pienācis laiks jaunai izpratnei un jauniem standartiem vides aizsardzībā.
Jūsu darbs vides aizsardzībā sākās ar nopietnu pārbaudījumu – Zemgales ceļmalas tika piesārņotas ar ķimikālijām. Vai izdevies noskaidrot, kurš nolēja ceļmalas?
E. Baklāne-Ansberga: Olaines ķīmiskā rūpnīca “Biolars” savus ražošanas atkritumus – ķīmisko vielu maisījumu – pati nav lējusi ceļmalās, bet ir atbildīga par ražošanas procesā radīto atkritumu apsaimniekošanu. “Biolaram” ir jāzina, uz kurieni atkritumi tiek izvesti un kā tie tiek utilizēti, reģenerēti, noglabāti vai kā citādi. Šajā gadījumā konstatēts, ka “Biolarā” nav nekādas dokumentācijas par šo bīstamo ražošanas atkritumu jeb pārpalikumu izvešanu, lai arī Valsts policijas inspektori un vides inspektori ir fiksējuši šīs automašīnas izbraukšanu no rūpnīcas teritorijas.
Policija turpina izmeklēšanu, lai konstatētu, vai par šo noziegumu atbildīga ir kāda konkrēta fiziska persona vai juridiska persona. Savukārt Valsts vides dienesta kompetencē ir organizēt sanācijas procesu. Tas nozīmē neitralizēt ķīmiskās vielas, lai pārvešanas procesā gaistošie savienojumi neizdalās. Augsne aptuveni pusmetra dziļumā ir jāizrok un jāaizvieto ar lauksaimniecības zemi.
Kāds sods draud uzņēmumam, kurš atbildīgs par šīm vidi piesārņojošām darbībām?
Reāls cietumsods, brīvības atņemšana. Izdarītais kvalificēts kā kriminālpārkāpums un līdz ar to iestāsies kriminālatbildība. Administratīvā procesa ietvaros mēs veicam piesārņojuma likvidēšanu, savukārt sodīšana notiks kriminālprocesa ietvaros. Administratīvais sods ir par nejaušiem pārkāpumiem vai pārkāpumiem, kas nav izdarīti ļaunprātīgi. Katrs uzņēmums var kļūdīties, ja nav bijuši pietiekami vērīgi, piesardzīgi un uzmanīgi vides aizsardzības prasību ievērošanā.
Taču VVD galvenais uzdevums nav sodīšana. Mūsu galvenais uzdevums ir nodrošināt, ka uzņēmumi darbojas, nepiesārņojot vidi un neapdraudot apkārtējo sabiedrību. Ar saviem darbiniekiem gribam nevis cīnīties ar sekām, bet vairāk strādāt ar uzņēmumiem preventīvās kontroles procesā. Lai patiešām uzņēmumā ir ieviestas visas nepieciešamās procedūras un katrs darbinieks zina, ko dara un kādas nelabvēlīgas sekas var radīt kāda neuzmanīga darbība vai pat neliels tehnoloģiskā procesa pārkāpums. Piemēram, attiecībā uz putekļiem varētu domāt – sākšu strādāt un mani kolēģi kaut kad ieslēgs laistītāju. Nē, tas ir ļoti būtiski – lai neizceltos putēšana, ogles jāsāk laistīt uzreiz.
Vai jūsu teiktais nozīmē, ka gaiss ar ogļu putekļiem tiek piesārņots neapzinīgu darbinieku dēļ? Nevis tādēļ, ka uzņēmēji, nelaistot ogles, taupa līdzekļus?
Uzņēmēji norāda, ka ogļu putēšana esot saistīta ar darbinieku neuzmanību vai procesa neievērošanas dēļ. Tā ir uzņēmumu sniegtā informācija. Kā ir patiesībā, to droši vien vislabāk zina paši uzņēmēji, bet mūsu uzdevums šobrīd ir piespiest uzņēmumus ievērot tehnoloģisko procesu. Sods šajā gadījumā ir kā instruments, lai uzņēmējs rēķinātu, kas ir izdevīgāk – maksāt sodu vai tomēr tērēt elektrību par ūdens laistīšanu.
Kas attiecas uz putēšanu un arī dažos citos gadījumos, VVD līdz šim ir ļāvis uzņēmumiem sistemātiski neievērot atsevišķas prasības. Valsts vides dienesta uzdevums, kā es to saku arī saviem darbiniekiem, ir būt līdzsvarotājam starp visu sabiedrības grupu interesēm – gan par sabiedrības tiesībām dzīvot tīrā vidē, gan par to, ka valstī nepieciešama uzņēmējdarbība un ir jāattīstās ekonomikai. Bet uzņēmēju izpratnes līmenis par vides standartiem noteikti jāceļ. Attiecībā uz vides aizsardzības standartiem neesam vēl visās jomās nonākuši līdz 21. gadsimta sākumam. Joprojām ar domāšanu esam deviņdesmitajos, kad arī bagātā Eiropa mūs uzskatīja par trešo valsti, domājot, ka šeit ir lētais darbaspēks un nav jāievēro vides aizsardzības prasības, līdz ar to atļaujoties to, ko nevarētu savās valstīs. Šobrīd vairumā gadījumā Latvijā ienāk ārvalstu investori ar Rietumu pieredzi, un viņiem ir pašsaprotamas mūsu vides aizsardzības prasības.
Gan “Biolara” gadījumā, gan citos mūsu uzdevums ir palīdzēt uzņēmumiem sakārtot darbību, nevis uzņēmumus slēgt. Bet palīdzēt mēs varam, tikai kontrolējot un izvirzot prasības, nevis pieverot acis. Nevis samierinoties un nevis uzklausot uzņēmumu žēlabas, ka nav naudas. Investīcijas vides aizsardzībā būs jāveic un jāplāno. Tas ir mans signāls gan VVD inspektoriem, gan arī uzņēmējiem. Ir pienācis laiks jaunai izpratnei un jauniem standartiem vides aizsardzībā.
Vai jums ir plāns, kā tikt galā ar nolietoto riepu krātuvēm?
Saskatu problēmu tajā, ka informācija par riepu izgāztuvēm un citam piesārņotām vietām nav pieejama valsts publiskā reģistrā. Ir Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centra informācijas sistēma “Piesārņoto un potenciāli piesārņoto vietu reģistrs”, kur pēc ļoti dažādiem kritērijiem atzīmētas 3850 piesārņotas vietas, piemēram, transporta remonta uzņēmumi. Līdz ar to šim reģistram ir vairāk informatīva funkcija.
Es uzskatu, ka par piesārņotām vietām būtu izdarāmas informatīva rakstura atzīmes zemesgrāmatā. Šī informācija novērstu administratīvā procesa karuseļus. Šobrīd ļaunprātīgiem darboņiem ir iespēja ne tikai VVD, bet visu sabiedrību vazāt aiz deguna.
Ir Augstākās tiesas spriedumi, kas nostiprina praksē zemes īpašnieka atbildību par tā saucamajiem bezsaimnieka atkritumiem gan attiecība uz riepu kalniem, gan arī gadījumos, kad ēkas, kas nav piederējušas zemes īpašniekam, pārvērtušās par būvgružiem.
Šādu atzīmju izdarīšana publiskā reģistrā par piesārņotām vietām noteikti pasargātu labticīgu pircēju. Jo ir jau iespējams atkritumus neaizvest, bet apbērt ar kādu zemes kaudzi vai kaut kur ierakt. Mums šobrīd ir zināmi gadījumi, kad, būvējot lielveikalu, izrādās, ka apakšā ir ķīmisko un naftas produktu atlikumi, un šī informācija nav bijusi zināma. Valstij ir nepieciešams pasargāt arī šādus labticīgos pircējus, brīdinot par to. Un arī piesārņotam īpašumam ir zemāka vērtība.
Ja atkritumi apdraud sabiedrību un īpašnieks nav gatavs novērst šo bīstamību, tad, jā, noteikti valstij ir pienākums šo bīstamību novērst par valsts budžeta līdzekļiem. Tomēr es gribētu redzēt sistēmu, kā varam piedziņas kārtībā vērsties pret zemes īpašnieku, jo nebūtu pareizi visus atkritumu kalnus likvidēt par nodokļu maksātāju naudu. Zemes īpašniekam ir jābūt atbildīgam. Zeme ir visu mūsu kopējs resurss. Ja zeme ir piesārņota un nav izmantojama tautsaimniecībā, mūsu valsts nekļūst bagātāka. Tieši pretēji, mēs ierobežojam savu iespēju nopelnīt, vairot savu iekšzemes kopproduktu. Lai gan ļoti augstu vērtēju privātīpašumu, tomēr uz zemi aicinu raudzīties kā uz mūsu kopēju resursu, ar kuru īpašniekiem ir tiesības rīkoties, bet respektējot arī kopējās sabiedrības intereses.
Apgrūtinājums piesārņotajam zemes īpašumam riepu kalnus, visticamāk, neiznīcinās. Ko jūs ar pašiem riepu kalniem plānojat darīt?
Valsts vides dienestam nav naudas, lai utilizētu riepas. Šobrīd izstrādājam pārvaldības sistēmu, kas ļautu uzraudzīt problēmsituācijas, dokumentēt rīcības un pārvaldīt šīs situācijas. Līdz oktobrim plānojam izstrādāt rīcību modeli, kas paredz, kuros gadījumos varēsim vērsties pie pārkāpēja administratīvā procesa ietvaros un kuros gadījumos saskatāmas noziedzīgas rīcības pazīmes un jāmeklē policijas palīdzība. Un tad būsim gatavi aicināt iedzīvotājus ziņot par nelegālajām riepu glabātavām, lai tās apzinātu.
Esam uzsākuši sadarbību arī ar Latvijas Riepu apsaimniekošanas asociāciju. Tas ir vairāk preventīvs darbs gan ar autoservisiem, gan riepu tirgotājiem, lai nepieļautu jaunu riepu kalnu veidošanos. Līdz šim Valsts vides dienests īpašu uzmanību mazajiem servisiem nav pievērsis. Šobrīd esam konstatējuši, ka, piemēram, Rīgas reģionā puse no nejauši izvēlētiem servisiem darbojas vispār bez jebkādam atļaujām, līdz ar to nenonākot mūsu uzmanības lokā. Esam jau vienojušies ar Valsts ieņēmumu dienestu par kopīgām darbībām, lai, izmantojot abu institūciju datubāzes identificētu uzņēmumus, kas darbojas šajā jomā, un informētu par pienākumiem. Informēsim arī par tiesībām no vairumtirgotājiem, no kuriem autoservisi iepērk riepas, saņemt informāciju, kā riepas var tikt nodotas utilizācijai. Ne viss legāli ievesto riepu daudzums ir ražotāju atbildības sistēmā. Kopīgi ar Riepu apsaimniekošanas asociāciju esam konstatējuši, ka uzņēmumi, kas tirgo riepas, nav pārāk ieinteresēti riepu savākšanā, jo tas viņiem saistās ar papildu izmaksām.
Lai neveidotos jauni riepu kalni, veiksim mazo uzņēmumu kontroli, pārbaudot, vai viņiem ir līgumi par atkritumu nodošanu, kam tie tiek nodoti, kā tie tiek uzskaitīti. Jo ar atkritumiem visefektīvākā cīņa ir rašanās brīdī tos novirzīt pareizajās plūsmās.
Nepieciešama arī sabiedrības izglītošana, lai iedzīvotāji netur savas četras nolietotās riepas mājās. Šobrīd visos reģionos ir iespējams nodot vienu riepu komplektu bez papildu maksas. Veidojot riepu uzkrājumus, iedzīvotājiem vairs nav iespējas no tām atbrīvoties bez maksas.
Kas notiek Starta ielas riepu krātuvē Rīgā?
Uzņēmums, kurš apņēmies izvest riepas no Starta ielas, mēģina rast risinājumu jaunas riepu pārstrādes vietas atvēršanai. Šobrīd viss vēl ir procesā. Saskatām lielu risku, ka jaunajā pārstrādes vietā var tikt uzkrātas jaunas riepas, nevis Starta ielas riepas. Lai varētu pārliecināties, ka primāri tiek izvestas riepas no Starta ielas krātuves un utilizētas, ar kolēģiem esam pārsprieduši jaunus un radošus risinājumus iekļaušanai nosacījumu atļaujā, paredzot kontroli veikt arī tiešsaistē, izmantojot GPS izsekošanas un cita veida novērošanas sistēmas.
Vai liksiet katrai Starta ielas riepai raidītāju klāt?
Paredzam teritorijas novērošanu, kurai 24 stundu režīmā ir pieeja arī mūsu speciālistiem, kā arī no Starta ielas krātuves izbraucošo automašīnu izsekošanu un uzskaiti.
Vai SIA “Riepu bloki” ir samaksājusi teju 13 miljonus soda naudas?
Nekas nav samaksāts. Uzņēmumam ierosināta maksātnespēja, līdz ar to piedzīt nodokļu parādu visdrīzāk valstij nebūs iespējams. Ļoti lieli sodi nav lietderīgi. Sodam ir jābūt tik lielam, lai nodrošinātu, ka piesārņojuma radītājs spēj darbību turpināt. Lai arī sabiedrībai, iespējams, patīk miljonu sodi, tas visbiežāk nozīmē uzņēmuma maksātnespēju. Viens no risinājumiem, lai novērstu uzņēmuma kontu apzinātu iztukšošanu, ir, konstatējot pārkāpumu, operatīvi uzlikt arestu kontiem. Ir skaidrs, ka veids, kā līdz šim esam strādājuši, nedarbojas. Ir jāmeklē jaunas pieejas, lai sabiedrība nepaliktu muļķa lomā.
Lai mēs varētu veikt savu darbu labi, ir jāsaprot, kas ir mūsu prioritātes. Mums vēl ir ļoti daudz iespēju ieguldīt tehnoloģijās, lai atbrīvotu cilvēku darbu kontrolēm pēc būtības. Tikai tad, ja iesim pārbaudēs pēc būtības un būsim pārliecinājušies, ka atļaujās izvirzītie nosacījumi tiešām tiek ievēroti, varēsim novērst pārkāpumu veidošanos.
Vides pārkāpumu jomā sekas visbiežāk nav iespējams novērst vai arī tas maksā nesamērīgi dārgi. Vairākkārt dārgāk nekā šo prasību ievērošana. Mūsu uzdevums ir izvirzīt prasības uzņēmumiem un skatīties, lai tās tiek ievērotas. Man šķiet nelāgākais, ka izvirzām uzņēmumiem dažādos reģionos atšķirīgas prasības, līdz ar to ietekmējot konkurētspēju.
Ļoti svarīgi, ka ar vienādu stingrību vēršamies pret visiem uzņēmumiem. Mēs šobrīd vienlaikus ļoti aktīvi strādājam ar visām trim ostu pārvaldēm, lai vienotos par informācijas apmaiņu. Gan Speciālā ekonomiskā zona Liepājā, gan Ventspils brīvosta, gan Rīgas brīvosta ir vai nu pašas investējušas monitoringa sistēmās un videonovērošanā, vai arī panākušas, ka uzņēmumi to izdara. Bet mums šobrīd nav informācijas apmaiņas, tikai atsevišķos gadījumos neformāli piekļūstam atsevišķiem datiem. Mūsu mērķis ir piekļūt tiešsaistes informācijai, lai mēs reaģētu pirms iedzīvotāju sūdzību saņemšanas vai arī, ja iedzīvotāji sūdzas, mēs zinātu, kas ir smakas vai putekļu avots.
Jūs aktīvi dodaties reģionālajās vizītēs. Vai ieraudzījāt tur ko tādu, kas jūs pārsteidzis?
Es ieraudzīju ko tādu, ko es labāk nebūtu redzējusi. Mēs esam runājuši ar darbiniekiem, kāpēc dažreiz ir novilcināta rīcība, kāpēc neesam pietiekami stingru nostāju ieņēmuši darbā ar operatoriem. Darbinieki atzinuši, ka nezina, cik tālu drīkst pieņemt lēmumus. Nav bijis pietiekams atbalsts vides inspektoriem un skaidrojums, kādas ir tiesības un pienākumi. Ir jābūt vienotai rīcībai visā Latvijā. Tas ir mans uzstādījums. Nevar vienā pārvaldē inspektors lemt tā, otrā citādi. Mēs neesam tiesu sistēma, kur tiesnesis ir neatkarīgs. Mēs esam valsts pārvalde un vienots standarts, un vienotas prasības pret uzņēmumiem ir mans uzstādījums. No vienas puses, ir prasība darbiniekiem ievērot standartus, bet, no otras, tas ir arī atbalsta mehānisms.
Jūs vaicājāt, vai pret mani ir spiediens. Nē. Un man kā ģenerāldirektorei būtu jāiztur lielāks spiediens, nekā to varētu prasīt no vides inspektora, kura alga ir ap 600 eiro uz rokas. Jābūt sistēmai, kas spēj atbalstīt inspektoru lēmumu pieņemšanā un arī atbildības eskalēšanai augstākā vadītāju līmenī. Līdz ar to ir nepieciešamas skaidras metodes, kā mēs rīkojamies, lai tā nav interpretācija. Lai arvien vairāk zūd iespējas pieprasīt kaut kādu īpašu attieksmi vai pieļaut šādu attieksmi. Mums ir jābūt pietiekami stingriem, lai ievērotu jaunos vides aizsardzības standartus.
