Mīklaino nāvju sērija 0
Šīs noslēpumainās nāves allaž liek runāt par kaut kādu īpašu “faraonu lāstu”. Lai arī cik nenopietni tas izklausītos, tomēr ir virkne vērā ņemamu zinātnieku, kuri centušies un cenšas rast izskaidrojumu šai mīklaino nāvju ķēdītei. Proti, vai tam ir vai nav racionāla pamatojuma, vai arī tas ir kārtējais patiešām veiksmīgi saražotais mīts, kas palīdz pelnīt maizīti īpašai žurnālistu kategorijai, kuri tikai no tā vien pārtiek.
Dažas dienas pēc Karnarvona nāves mira viņa finansētās grupas arheologs Arturs Meiss. Drīz gāja bojā rentgenologs Ārčijs Reids. Dažus mēnešus vēlāk smagos karsoņa murgos nomira amerikānis Džordžs Goulds, kurš arī pabija Tutanhamona kapenēs. Bet pēc pieciem gadiem faktiski vienas stundas laikā pilnībā neizskaidrojamos apstākļos pēkšņās mokās nomira Kārtera sekretārs Ričards Bārtels. Vēl pēc diviem gadiem pēkšņi nomira Karnarvona audžubrālis. Drīz sekoja vēl viena neizskaidrojama nāve – no šīs dzīves šķīrās tobrīd 61 gadu vecā lorda atraitne, kurai arī, kā secinājuši ārsti, “iekodis kaut kāds nenoskaidrots insekts”.
Atbilstoši dažādiem avotiem par “faraonu lāsta” upuriem kļuvuši 11 atklāto Tutanhamona kapeņu tiešie apmeklētāji, bet, ja vēl pieskaita ne mazāk mīklainu un vēl joprojām neizskaidrotu viņu tuvinieku nāvi, tad sanākot vismaz 22 mirušie.
Daži skeptiskāk noskaņoti pētnieki gan veikuši arī visnotaļ savdabīgus aprēķinus. Piemēram, Helmuts Heflings savā sacerējumā “Visi “brīnumi” vienā grāmatā” pauž, ka pusei tiešajā darbā iesaistīto zinātnieku (kopumā divpadsmit) vidējais vecums ir 74,4 gadi. Jāpiebilst, arī mūsdienās tas jau ir visnotaļ solīds vecums, it īpaši vīriešiem. Ja ir runa par drebuļiem, galvas reiboņiem un citiem simptomiem, tad tas viss esot ārkārtīgi līdzīgs drudzim, kas pagājušā gadsimta 20. gados plosījies visā Ēģiptē. Turklāt visi šie arheologi ikdienā strādājuši smagos klimatiskos apstākļos, kuriem grūti pielāgoties arī gados salīdzinoši jaunākiem viņu kolēģiem.
Īpaši grūti bijis pārciest neizbēgami sekojošo karstā Ēģiptes klimata nomaiņu ar mēreno Eiropas klimatu. Un nevar izslēgt arī psiholoģisko efektu, ko izraisīja preses uzturētā histērija par ekspedīcijas dalībnieku nolemtību, sak, tas jau ir tikai laika jautājums – kurš būs nākamais? Iespējams, tādā atmosfērā arī pietiekami vesels, bet viegli iespaidojams cilvēks var smagi saslimt un pēkšņi nomirt…
Tostarp interesants ir arī šāds jautājums: kāpēc gan Hovards Kārters, kurš pats pirmais iztraucēja Tutanhamona atlieku dusēšanu, palika lāsta neskarts. Viņš nomira 1939. gadā 66 gadu vecumā, un viņa nāvē nebija itin nekā mīklaina, ko spiesti apstiprināt arī viskarstasinīgākie “faraonu lāsta” idejas piekritēji. It kā taču būtu gluži loģiski pieņemt, ka tieši Kārteram vajadzēja kļūt par pirmo upuri, vai ne?
