Jauni mākslinieki Baha kamermūzikas festivālā 0
Klavesīnistes Ainas Kalnciemas organizētais Baha kamermūzikas festivāls izsenis pazīstams ar visspožāko un pieredzējušāko viesmākslinieku uzstāšanos. Tā arī šoreiz ikgadējā koncertu sērija jau pašā sākumā sajūsmināja ar beļģu ansambļa “Vox Luminis” priekšnesumu, un diezgan droši, ka arī itāļu baroka ansamblis “Musica Antiqua Roma” 30. novembrī un poļu baroka orķestris “Arte dei Sounatori” 13. decembrī neliks vilties. Taču līdztekus tam 16. novembrī Mazajā ģildē pirmo reizi noritēja koncerts ar pieteikumu “Vārds jaunajiem!”, kur uzstājās vijolniece Madara Liepiņa un pianists Daumants Liepiņš.
Abi mākslinieki kopīgi muzicē jau no bērnības – pirmie panākumi gūti Sanktpēterburgas konkursā “Brālis un māsa”, turpmāko trīspadsmit gadu laikā viņu koncertdarbība kļuvusi arvien daudzpusīgāka, un, ņemot vērā labās atmiņas par vijolnieces un pianista koncertu Latvijas Radio studijā, no trešdienas uzstāšanās gaidīju līdzīgus panākumus. Tie arī neizpalika, un visas kritiskās iebildes par priekšnesuma kvalitāti kopējo iespaidu īpaši neaptumšoja.
Koncerta repertuārā izskanēja vēlīnā baroka, Vīnes klasiskās skolas un, visbeidzot, vēlīnā romantisma mūzika – Johana Sebastiāna Baha 1. sonātei vijolei un klavierēm si minorā sekoja Volfganga Amadeja Mocarta 27. sonāte vijolei un klavierēm Sol mažorā, pēc tam Daumanta Liepiņa lasījumā – Sergeja Rahmaņinova 2. klaviersonāte, bet programmas noslēgums pienāca ar Edvarda Grīga 1. sonāti vijolei un klavierēm. Jau koncerta pirmā, klasiskākā puse raisīja secinājumu, ka dueta spēcīgākā daļa ir Daumanta Liepiņa pārziņā. To, protams, veicināja apstāklis, ka Baham un Mocartam skaņdarbos vijolei un taustiņinstrumentiem patiesībā tieši klavieru partija ir visizvērstākā un sarežģītākā. Taču nav noliedzams, ka pianists ar sev piešķirto skaņurakstu tika galā lieliski – priekšnesuma struktūru lielā mērā balstīja viņa izplānotā mākslinieciskā dramaturģija, skaidro, precīzo un izslīpēto artikulāciju varēja uzlūkot kā paraugu pirmsromantisma mūzikas atskaņojumiem, un klāt vēl pievienojās gan niansēts emociju spektrs, gan teicama stila izjūta. Mazāk pārliecināja Madaras Liepiņas sniegums, kur partitūrās ietverto kontrastu atainojumam pietrūka izteiksmīguma un mērķtiecības. Kopumā radās sajūta, ka Baha sonātes četrdaļu cikla divās ātrajās daļās dramatisms panākts ne tik daudz ar tembrālu intensitāti kā asu dinamisku spēku. Šādā interpretācijā mūzika ar tās emocionālajiem impulsiem it kā ķēra pati savu asti, tādai pašai pieejai iezīmējoties arī Mocarta sonātes spraigāko tēlu atspoguļojumā. Dziļākas un bagātīgākas dimensijas vijolnieces un visa dueta spēlē atklājās abu klasiķu mūzikas liriskajās ainās – un tad arī Baha “Andante” un Mocarta variācijas ieguva tieši tādu apgarotas transcendences līmeni, kas uzreiz ļāva izjust atklāsmi par šo komponistu ģenialitāti.
16. novembra programma bija tas laimīgais gadījums, kad par ģēnijiem varēja nosaukt visus četrus tajā pārstāvētos komponistus, un atskaņotāji darīja ļoti daudz, lai šādu priekšstatu radītu arī par Rahmaņinova un Grīga daiļradi. Sergeja Rahmaņinova 2. sonātes interpretācija viennozīmīgi raksturojama kā izcila. Daumanta Liepiņa solopriekšnesumā krievu komponista mūzikas emocionālā aizrautība guva visplašāko un daudzpusīgāko vērienu, ko pianists tajā pašā laikā iekļāva izkoptā un rūpīgi pārdomātā formā. Rahmaņinova tiekšanās izmantot visus pianista rīcībā esošos resursus mūziķi nebūt nenokausēja, un viņa spēles virtuozākie rakursi izgaismojās tikpat pārliecinoši kā interpretācijas tembrālie parametri vai faktūras zīmējums. Krāšņs un kolorīts izvērtās arī Edvarda Grīga 1. sonātes vijolei un klavierēm lasījums koncerta finālā, Madaras Liepiņas spēles impulsivitātei un ekspresijai sabalsojoties ar norvēģu komponista muzikālo noskaņu gammu, kur vijolnieces un pianista saspēle izskanēja tikpat plastiski un saliedēti kā iepriekš.
Līdz ar to atliek vien novēlēt, lai nākamajos Madaras Liepiņas un Daumanta Liepiņa koncertos repertuāra robežas no Baha un Rahmaņinova paplašinātos līdz pat Arkandželo Korelli un Magnusam Lindbergam. Savukārt attiecībā uz pianistu jāteic, ka viņa sniegumā nepieciešamo precizitāti, trāpīgumu un mirdzumu, visticamāk, iegūtu arī interpretācijas Ligeti, Bulēza, Štokhauzena, Gundara Pones un Paula Dambja klaviermūzikai. Gaidīšu ar nepacietību.
