Antonevičs: “Krievijas gāzes ietekmes radītā krīzes pārvarēšana šoziem, bet ilgtermiņā – atbrīvošanās no tās – būs pirmais nopietnais izaicinājums” 71
Māris Antonevičs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Ar kādiem jauniem izaicinājumiem būs jāsaskaras jaunajai Saeimai un valdībai? Apmēram tā skanēja tēmas pieteikums politiskajai diskusijai, kurā nesen biju aicināts piedalīties. Uz manu repliku, ka izaicinājumu gan ir pāri galvai, taču vārds “jauni” te ir nevietā, saņēmu iebildi, ka Krievijas karš Ukrainā ir daudz ko mainījis.
Tāpēc minēju trīs piemērus, lai parādītu, ka problēmas, ar ko pašlaik izmisīgi cīnāmies, bijušas zināmas jau gadiem, varbūt pat gadu desmitiem, taču vienmēr ir bijis ērtāk, un kādam varbūt arī izdevīgi, to risinājumu atlikt.
Pirmais piemērs – vai tas, ka Latvijai steidzami nepieciešams nostiprināt robežu ar Krieviju un Baltkrieviju, nebija skaidrs, vēlākais, 2015. gadā, kad Eiropas Savienību skāra ļoti nopietna migrācijas krīze?
Te, protams, ir atsevišķs stāsts par ideoloģisko nostāju, kad pilnīgu izgāšanos piedzīvoja dažu valstu, pirmkārt, jau Vācijas, aktīvi sludinātā “atvērto durvju” politika, kas vēlāk klusītēm, bez skaļiem paziņojumiem tika pārskatīta.
Tomēr Latvijas izaicinājums bija daudz piezemētāks – uzbūvēt uz austrumu robežas žogu. Diemžēl iesaistītās struktūras to uztvēra nevis kā tiešām nopietnu drošības izaicinājumu, bet kā kārtējo “projektiņu”, kuru pavadīja visi tāda veida darījumiem ierastie skandāli.
Tā nu 2020. gadā baltkrievu diktatora Lukašenko organizētajam hibrīdkaram, kad uz Poliju, Lietuvu un Latviju tika sūtīti tūkstošiem no Tuvajiem Austrumiem īpaši piegādātu migrantu, mēs īsti nebijām gatavi un savā ziņā paveicās, ka lielākie triecieni nebija mērķēti Latvijas virzienā.
Tomēr problēma nekur nav zudusi, žoga būvniecība pāriet mantojumā nākamajam Ministru kabinetam, un atliek vien cerēt, ka tajā iekšlietu ministrs būs rosīgāks nekā līdzšinējie.
Otrs piemērs – vai tas, ka mums jāveido armija, kas ir kaujasspējīga ne tikai uz papīra, bet arī dzīvē, tajā skaitā tiek nopietni domāts par rezervi, nebija skaidrs 2008. gadā, kad Krievija iebruka Gruzijā vai, vēlākais, 2014. gadā pēc Krimas aneksijas un agresijas Austrumukrainā?
Satraukums un bailes gan bija abas reizes, tomēr vienlaikus arī pārliecība, ka diez vai Krievija un tās prezidents ir tik traki, lai spertu vēl kādu nākamo soli. Izrādījās, ka ir gan…
Skaidrs, ka izaicinājums tagad ir Latvijas apbruņošanās (pretgaisa aizsardzības sistēmas, HIMARS raķešu iegāde un citi jautājumi, kas, ja ticēt Aizsardzības ministrijas sniegtajai informācijai, šobrīd tiek pakāpeniski kārtoti), tomēr politiski vislielāko apņēmību prasīs jautājums par obligātā militārā dienesta atjaunošanu, ko pašreizējais ministrs Artis Pabriks gan ir izziņojis, taču īstenot dzīvē nāksies nākamajai valdībai un Saeimai.
Trešais piemērs – vai tas, ka Krievijas gāze nav drošs energoresurss, nebija skaidrs jau sen? Ap 2008. gadu Rīgā uz vienu konferenci bija ieradies krievu žurnālists Mihails Zigars, lai pastāstītu par savu jauno grāmatu, kuras nosaukums bija “Gazprom. Krievijas jaunais ierocis”.
Uz grāmatas vāka bija attēlots cilvēks pie gāzes caurules, kuras krānu viņš satvēris, it kā grasītos to aizgriezt vai atgriezt. Šajā tēlā viegli varēja atpazīt Putinu.
Jāpiebilst, ka tolaik vairāk bija runa, ka šo “ieroci” Kremlis varētu izmantot pret Ukrainu, lai mēģinātu to noturēt savā ietekmē. Kad gāze kā ierocis vairs nedarbojās, Krievija pārgāja pie īstajiem kaujas ieročiem.
Savukārt to, ka gāzi un naftu Krievija varētu izmantot arī pret Rietumiem, tolaik liela daļa ekspertu apšaubīja, uzskaitot dažādus “pragmatiskus” argumentus – Krievijai ir svarīgi saglabāt uzticama biznesa partnera statusu un tai ir vajadzīga nauda.
Plašāks skatījums izpalika, taču iemesli nebija tikai tuvredzība.
Kāpēc Latvija ir palikusi tik lielā atkarībā no Krievijas gāzes, ka šobrīd nervozi jārēķina, vai mums vispār pietiks ziemai? Atbildība par to, protams, gulstas uz visām līdzšinējām Saeimām un valdībām, taču īpaši gribētos izcelt vienu.
Tas bija no 2006. līdz 2009. gadam, kad Krievijas politikā pret Latviju parādījās kādas līdz tam neredzētas vēsmas. Iepriekš (un arī pēc tam) Kremlis neslēpa savas simpātijas krieviskajām partijām – “PCTVL”, “Saskaņai”, Latvijas Krievu savienībai –, bet te pēkšņi bija sajūta, ka favorīts ir mainījies.
Neparasti liela interese un labvēlība tika veltīta tolaik valdošajai Tautas partijai. Tā laika premjers Aigars Kalvītis ir viens no retajiem Latvijas politiķiem, kurš ticies ar Putinu. Vispirms (2006. gadā) tā bija 15 minūšu saruna Sanktpēterburgas ekonomiskajā forumā, bet vēlāk (2009. gadā) Latvijas valdības vadītājs saņēma īpašu uzaicinājumu “privātām vakariņām” Maskavā.
“Sarunas bija ļoti pozitīvā gaisotnē, es biju ļoti pārsteigts, ka Putina kungam ir tik siltas un simpātiskas attiecības pret mūsu valsti,” tolaik stāstīja gandarītais Kalvītis. Tikmēr aizkulisēs tika runāts, ka Kalvītim nākotnē esot apsolīts ietekmīgs amats “Gazprom” struktūrās, ko viņš pats stingri noliedza…
Te jāsaprot, ka gāzes lobiju ietekme netika realizēta caur vienu politiķi, lai gan, protams, kādam bija lielāka loma, citam mazāka.
Pašreizējais “Latvijas gāzes” valdes priekšsēdētājs Aigars Kalvītis šajā sarakstā noteikti ir visaugstākajās pozīcijās, taču ir vērts pasekot arī tai politiskajai publikai, kas iepriekšējos gados bieži bijusi redzama KHL hokeja kluba “Dinamo” viesu ložās.
Krievijas gāzes ietekmes radītā krīzes pārvarēšana šoziem, bet ilgtermiņā – atbrīvošanās no tās – būs pirmais nopietnais izaicinājums, ar ko būs jātiek galā jaunajai varai pēc Saeimas vēlēšanām.
Un vājš ir mierinājums, ka ar līdzīgu problēmu šobrīd saskaras daudzas Eiropas valstis, kuru atšķirīgā politiskā kultūra un arī ilgstošā demokrātiskā pieredze nav spējusi pasargāt no kļūdām.
