Milzu darbs – pacelt roku 1
Ārsti teica, ka puisis necelsies. Taču Kārlis bija kājās un paspēra pāris soļu. Tad radās cerība.
Pirmo reizi no slimnīcas viņš mājās tika pēc pusotra mēneša. Bija zaudējis 22 kilogramus, muskuļi pavisam vāji.
“Dzīvojam Līvānu mājā, mana istaba ir otrajā stāvā, vien divreiz pa astoņiem pakāpieniem, bet ar rāvienu nevarēju uzkāpt augšā. Līdz divpadsmitajam pakāpienam tiku, tad vajadzēja atpūsties.
Tiku uz rehabilitācijas kursu Vaivaru centrā, sāku vingrot. Pēc ilgstošās mazkustības vajadzēja atjaunot muskuļu darbību. Šķiet, tik vienkārši – guļot cilāt vienu un otru kāju, darīt to lēnītēm, pēc tam celt augšup rokas… Taču vingrojot pirmajā dienā šķita, ka nomiršu, tik grūti bija. Otrajā dienā jau izdevās mazliet labāk.
Mācījos staigāt, liekot vienas kājas papēdi pie otras purngala. Arī tas sākumā padevās grūti, katrs solis nāca ar smagu piepūli. Labajai kājai bija mazāk spēka, jo sākumā tā bija paralizēta. Bet, tā kā arī kreisajai kājai nebija spēka, viss izdevās līdzīgi,” viņš pasmejas.
Vingrojot katru dienu, spēks pa drusciņai nācis arvien klāt. Vaivaru rehabilitācijas centrā puisis saticis tādus, kuri allaž sūrojušies, cik viss ir slikti. Kārlis uzskata: ja pats būsi pozitīvi noskaņots, sadzīviski sīkumi nespēs izsist no sliedēm un pamazām jutīsies arvien labāk.
“Ārsti un daudzi citi, kuri mani nepazīst, brīnījās, ka esmu tāds optimists. Tas tāpēc, ka neskatos uz notiekošo no sliktās puses, meklēju labo. Piemēram, negadījums palīdzēja atmest smēķēšanu. Nebiju domājis nepīpēt, bet tā vienkārši sanāca, un esmu par to priecīgs.
Turpinu dzīvot tāpat kā iepriekš, tomēr citādi. Gribu vairāk redzēt, just, piedzīvot, jo viss, kas ar mani notiek, šķiet daudz vērtīgāks. Katra jauna lieta ir vērtība, kā es smejos, jauni dubļi galvā.
Vienmēr cenšos atrast kādu nodarbi, būt kustībā, jo vairāk nogurstu no nekā nedarīšanas. Kaut vai zāli pie mājas nopļauju. Eju krusttēvam palīgā, viņam tepat Bejā ir zemnieku saimniecība, vienmēr vajag kaut ko padarīt. Mašīnas, traktori, cita tehnika – tā ir mana paradīze. Šovasar jau mēģināju sēsties pie automašīnas stūres, pabraucu pa lauku ceļu. Iet tā lieta, nekādu problēmu.
Sāpīgi, ka šogad vēl netieku studēt. Tagad daudz labāk saprotu, cik svarīgas ir mācības. Žēl, ka daudzi šo iespēju palaiž garām. Lai gan veselība un prāta spējas ļautu studēt, turpina gurķoties, pat dzīvo uz vecāku kakla.”
Kārļa mamma smaidot atstāsta dēla nesen teikto: “Tas nekas, ka man iznāks izlaist vēl vienu gadu, citi iznieko visu mūžu…”
Ar Kārli sarunājamies lielveikala telpās. Ik pa brīdim iet garām cilvēki, pārlaiž mums skatienu – un apraujas. Kārlis tam vispār nepievērš uzmanību.
“Mani galīgi neuztrauc, kāds citiem izskatos Arī spogulī varu mierīgi skatīties. Krusttēvs smejas – saoperēs tevi, sataisīs, atkal būs jāpierod pie jaunas sejas.
Tie visi ir nieki, sīkumi. Uz dzīvi skatos citādi. Ik rītu ar prieku saprotu – es dzīvoju vēl vienu dienu! Nekad agrāk par to neaizdomājos. Arī par to, cik ātri var apstāties dzīve. Tās bija vien sekundes simtdaļas, kurās uzsprāga raķete.”
