Enerģijas lauka spēks 1
“Kārlis ir optimists. Visi viņu mīl. Dēla dzīvesprieku var apbrīnot, tā ir milzu daļa no atveseļošanās panākumiem. Taču pēc tik lielas nelaimes arī vislielākajam optimistam nākas grimt pārdomās. Sākumā dēls tikai gulēja, acis pavērsis griestos. Kā būs, kā dzīvošu? Neredzu. Nav sejas. Viss sakropļots…
Kārlim ir unikāli draugi, kuri visu šo laiku bijuši blakus. Draudzene brauca pie viņa uz slimnīcu, baroja ar karotīti, lūdzās. Jaunai meitenei tas, ka draugs tik smagi cietis, ir ļoti liels pārbaudījums. Viņi gan vairs nav kopā, taču tas nav saistīts ar traģisko notikumu.
Mums bija milzīga atbalsta komanda – radi un draugi, visi kaimiņi. Tik daudzi juta līdzi, sirsnībā palīdzēja. Visapkārt veidojās enerģijas lauks. Vārdos to nespēju paskaidrot, bet tas bija jūtams. Grūti bija sarast ar domu, ka kāds grib dot naudu. Nav jau pierasts pieņemt kaut ko no citiem, lūgt un prasīt. Nāca kaimiņi un lika uz galda naudaszīmes – tas Kārlim,” Ivetai aizkustinājumā aizlūst balss.
Valsts apmaksāja tikai pirmās nakts operāciju, pārējo izmaksas bija jāsedz pašiem. Krūmiņu ģimenei, Alūksnes vecmāmiņas kaimiņiem, radās doma organizēt labdarības koncertu, lai atbalstītu Kārli. Viņi agrāk bija piedalījušies televīzijas šovā Dziedošās ģimenes. Koncerts notika ar vērienu. Vēl viens tika sarīkots Valkā. Pilsētas kultūras namā strādā Kārļa bijusī audzinātāja Līga Ābele no Priekuļu tehnikuma – viņas rosināti, pulcējās vietējie mākslinieki.
Alūksnes veikalā Maksima, arī vietējā spēļu zālē Klondaika tika novietota ziedojumu kaste. Piezvanīja filiāles vadītāja un piedāvāja Kārļa vajadzības iekļaut uzņēmuma labdarības projektā Laimīgā zvaigzne – trīs mēnešus tiek vākti ziedojumi Klondaikas filiālēs visā Latvijā.
“Tik daudzi man sveši ļaudis juta līdzi un palīdzēja. Kāds kungs uz ielas pienāca pie mammas un vaicāja par mani. Nākamajā dienā viņš ieradās ar medus burciņu – lai dēls ātrāk veseļojas. Tagad man ir rituāls – apēdu karoti medus no rīta un vakarā,” pasmaida Kārlis.
Puisis uzsver, ka vislielāko pateicību pelnījusi mamma. Viņa visu mēnesi dzīvoja līdzās slimnīcā. Tas nebija viegli, jo ģimenē vēl ir trīsgadīgs brālītis. Mazo pieskatīja vecmāmiņa un citas mīļas aukles. Jau nākamajā dienā pēc traģiskā notikuma mamma aizgājusi uz darbu būvmateriālu veikalā un teikusi, ka vairs nestrādās. Viņa ar pateicību piemin savu priekšnieku, kurš uzreiz teicis: vari ņemt brīvu, cik vien vajag – nedēļu, mēnesi vai gadu, vienalga tiksi gaidīta atpakaļ. Šovasar Kārļa mamma atsāka strādāt. Pati kolēģiem smējusies, ka atgriezusies no bērna kopšanas atvaļinājuma.
Krekls smadzenēm
Kārlim nācās vairākas reizes atgriezties slimnīcā – gadā klīnikās pavadītas 98 dienas.
“Es jau smejos, ka esmu interesants mediķiem. Kā teica sejas un žokļu ķirurgs – viņš man operēja četras vainas –, šādas operācijas esot veicis, bet ne visas vienam cilvēkam, bijis ļoti sarežģīti. Milzīgu paldies saku neiroķirurgam Stefanam Rjabcevam, pateicoties viņam, izkļuvu no pilnīgas paralīzes. Otrās operācijas laikā izņēma arī šķembas, kas bija palikušas galvā.”
Vēl viena operācija veikta, lai likvidētu iekaisumu pieres kaulā, bet nācies to izņemt. Patlaban Polijā tiek izgatavota pieres kaula protēze. “Tāpēc visu šo laiku man īpaši jāpiesargājas. Smadzenes pieres daļā sedz vien āda un smadzeņu plēve, kas ir pavisam plāna, kā T krekls. Jāuzmanās, lai nesakarstu saulē, nesasistos. Man gan ir viena priekšrocība – esmu gara auguma, tāpēc jau agrāk biju ieradis, ejot pa durvīm, pieliekt galvu,” pajoko Kārlis.
Smagi klājies ar redzi. Pēc sprādziena palikusi viena acs, ar to redzējis ļoti vāji, jo bija traumēta acs orbīta. Tomēr redze lēnām un pamazām atjaunojās. Ārsts Juris Vanags no Stradiņiem skaidrojis: ja šādu traumu piedzīvotu cilvēks 60 gadu vecumā, atjaunošanās diez vai būtu iespējama.
“Man vairs nav 3D redze, bet gan tikai 2D, telpiskuma izjūta ir ierobežota. Sākumā bija grūtāk noteikt attālumu, bet ar laiku pieradu. Visu saskatu labi, vien cenšos pret sarunu biedru griezties ar veselās acs pusi.
Vēl jāveic acs protezēšana, tā būs visai sarežģīta, jo pēc traumas izveidojies it kā padziļinājums. Taču dakteris teica, ka to var labot ar vēdera taukiem. Vēl vajadzēs atjaunot degunu, kas arī pamatīgi traumēts. Ārstēšanās jau neiet tik ātri, kā man gribētos.
Citi saka – nezinu, ko darītu, ja man tā būtu… Parasti neko neatbildu. Esmu taču dzīvs un varu kustēties. Tas ir ļoti daudz!”
