Jaungada salūta zīmogots. Kārļa Hvaleja spēka stāsts 1
Ja tiktu sarīkots referendums par pirotehnikas lietošanu – vai to drīkst izmantot jebkurš bez speciālām zināšanām un iemaņām –, Kārlis Hvalejs balsotu pret. Viņš to saka pilnīgā nopietnībā. Mirdzošās gaismas puķes, kas uzplaukst debesīs, lai radītu svētku sajūtu, spēj salauzt dzīvi divās neticami dažādās daļās.
Par Kārli uzzinu, pērkot ziedus Rīgas veikalā Lizante. Neuzkrītoša zīmīte ar jauna puiša fotogrāfiju vēsta, ka nepieciešama palīdzība ārstēšanā. Tālākais teksts liek sirdij sāpīgi sarauties – puisis cietis salūtā. Tas noticis tieši pusnaktī, sagaidot 2014. gadu. Veikala īpašniece Ilvija ir Kārļa radiniece. Viņa palīdz sazināties ar puisi, kurš dzīvo Bejā, netālu no Alūksnes. Pavasarī viņš nosvinēja 22. dzimšanas dienu.
Gaidu sarunātajā intervijas vietā, un tur jau viņš nāk – stalts, sportiski ģērbts, galvā cepure ar nadziņu. Smaidīgs un sirsnīgs. Kārlis ir gatavs stāstīt par notikušo. Tikai tuvumā ieraugu rētas sejā, tās redzamas cietušās acs un deguna vietā. Cepure sedz smago traumu galvā – patlaban ir izņemts pieres kauls, ar laiku tikšot ievietota protēze. Vēlāk uzzinu, ka zilganās zvaigznītes, kas kā mazāki un lielāki punktiņi izraibinājuši seju, ir šaujampulvera pēdas. Traģiskā negadījuma tetovējums, kas paliks uz mūžu.
Liktenīgā raķete
Jaungada sagaidīšana bija paredzēta krāšņa. Draugi un radu jaunieši izdomāja to sarīkot kaimiņu pagasta viesu namā. Gatavoja tērpus, domāja par izklaidēm. Parasti ar uguņošanu neaizrāvās, bet šoreiz nolēma – ja jau dižāka ballīte, lai būtu arī salūts. Kārlis ar draugiem nopirka lielo pirotehnikas bloku, tā dēvēto salūta kasti.
Mamma Iveta atceras, ka tajā dienā Kārlis negribēja braukt uz svinību vietu. Gaidīja – varbūt uzsnigs sniegs, varēs padzenāties ar mašīnām. Puisi jau kopš bērnības aizrauj tehnika, īpaši automašīnas. Kad mācījās 7. klasē, tēvs uzdāvināja pirmo automašīnu žiguli. Tuvējā pļavā kopā ar domubiedriem izveidoja trasi, kur ziemā braukāt, trenēt bremzēšanu, sānslīdi, ātrumus. Tāda kā vietējā mēroga drošas braukšanas skola, puiši šādi trenējas jau astoņas ziemas.
Tomēr Vecgada dienā sniegs neuzkrita. Kārlis ar māsu, brālēniem, draugiem un pārējiem svinētājiem devās uz viesu namu Mālupē.
Uguņošana bija iecerēta tieši pusnaktī. Kārlis devās laukā. “Es zināju, kā viss pareizi jādara, ne pirmā reize. Salūta kasti pirkām pirotehnikas veikalā, tas nebija kaktu ražojums. Bet notika kāda man nezināma nejaušība, apstākļi sakrita, un, re, te ir rezultāts. Zinu, ka izgāju laukā pie salūta kastes. Kas notika tālāk, neatceros. Atmiņa visu dzēsusi,” saka Kārlis.
Stāsta viņa mamma Iveta: “Cilvēki vēl tikai sāka nākt laukā no telpām, lasījās bariņos, lai sagaidītu gadumiju un skatītu salūtu. Māsa Evija iznāca viena no pirmajām un šausmās ieraudzīja – brālis guļ, nokritis zemē…
Kārlis bija aizdedzinājis pirotehniku, bet viena raķete piepeši aizskrēja sāņus. Parasti tās uzšaujas gaisā un tad izsprāgst salūtā. Liktenīgā izšāvās uz Kārļa pusi un sprāga viņam tieši sejā.”
