Jaungada naktī septiņas dzīvības tika upurētas uz tiesiskā nihilisma altāra 0
Ļaunākajam ienaidniekam nenovēlētu to, kas patlaban jāiztur un ar ko visu atlikušo mūžu būs jādzīvo gadu mijā Rudņas upē mašīnā noslīkušo septiņu Krāslavas novada jauniešu tuviniekiem.
Lai kā viņus censtos atbalstīt līdzcilvēki un lai cik profesionāla šobrīd būtu psihologu komandas palīdzība, par saviem zaudētajiem bērniem mātes sēros, kamēr viņu acis redzēs. Kaut arī baisais notikums vēl izmeklēšanas stadijā, viens ir skaidrs – dzīves pavediens pāragri satrūcis absolūti normāliem jauniem cilvēkiem, kuri nenāk no sabiedrības padibenēm, un tieši tādēļ jo biežāk skan jautājums: kāpēc viņi?… Pēc lielām nelaimēm, arī pēc šīs, ir neizbēgama runāšana par to, kas varēja aiztaupīt notikušo – ja krasajā pagriezienā bijusi norobežojuma barjera, ja slidenais ceļš saņēmis grants kārtiņu, ja liktenīgā mašīnas slīdēšana gadījusies kaut metru pirms vai aiz pagrieziena.
Katrā spriedelējumā sava daļa taisnības, bet diemžēl patlaban tai nav pat čika vērtības, jo neviena no šīm gudrībām mirušos nepiecels. Taču, ja esam patiesi satriekti un no sirds vēlamies līdzīgus notikumus nepiedzīvot, tad vajadzētu saņemties un ielūkoties traģēdijai tieši acīs – tur atklāsies vēl duļķaināka dzīle nekā siltās ziemas uzplūdinātajā Rudņā.
Skarbā patiesība ir tāda, ka Jaungada naktī septiņas jaunās dzīvības tika upurētas uz Latvijā krāšņi dekorētā tiesiskā nihilisma altāra. Ja visā valstī attieksme pret likumu un noteikumu ievērošanu ir, maigi sakot, nenopietna, tad laukos to pastiprina jebkuru pārkāpumu attaisnojoša nianse: bet ko jūs gribat, tādi apstākļi.
Tiešām, pārmest nepilngadīgam vai nupat nosacītu brieduma robežu sasniegušam jaunietim braukšanu ziemā ar gludām vasaras riepām ir lēti un bezjēdzīgi, jo šī bērna apziņā tuvākā vide jau nostiprinājusi secinājumu, ka “menti atkal kaut ko izgudro, lai dabūtu sev piķi”. Tas ir tikai viens no tīmekļa komentāriem izķertais citāts, līdzīgus var atrast tūkstošiem. Protams, laukos rets puika savos mazajos padsmit gados vēl nav tuvākajā baltajā ceļā vai tīrumā pastūrējis dampi, pirms kura vadīšanas nepieciešams nokārtot attiecīgu eksāmenu. Bet nelaime tāda, ka mūsdienās laukos šādā mācību izbraucienā arvien retāk zēnam blakus ir tēvs, kurš skolo ne vien pareizā stūres grozīšanā, bet nopietnā attieksmē pret tehniku.
Arvien mazāk laukos paliek vīriešu, kuri varētu un gribētu uz jaudīgu spēkratu stūrēšanu naskajiem puikām paskaidrot, ka mašīna tehniski labā stāvoklī uzturama, pirmkārt rūpējoties pašam par savu dzīvību. Vai tas būtu satiksmes drošības uzraugu pienākums?… Jā, varbūt un tikpat lielā mērā – ne gluži, jo reformu juceklis iekšlietu struktūrās visu tā saputrojis, ka gudrs netiksi. Lai nu piedod gudrie, godīgie un atbildīgie satiksmes drošības resora cilvēki, taču, pa novadiem daudz grozoties, ļoti reti esmu dzirdējusi tādus pieminam. “Rīgas mājā” sēdošie priekšnieki pat iedomāties nevar, cik daudz gadiem tehnisko apskati neredzējušu mašīnu ņipri kustas pa lauku ceļiem un ka tas vienā sabiedrības daļā jau kļuvis par normu, ko uzturēt palīdz vietēji “izručītāji”.
Tagad atkal kārtējā izkapšu šķinda izglītības druvā – kas, kad, cik ilgi un cik zemu pļaus. Pa starpu spraucas dažādu jaunu programmu piedāvājumi, kuru mērķis esot pilnveidot jauniešu personību. Taču, manuprāt, ir pēdējais laiks visas par sabiedrības mācību sauktās stundas piesātināt ar mūsdienu dzīvei un sadzīvei piesātinātu saturu, kas vēl šaudīgajiem prātiem palīdzētu izvairīties no dažādiem slazdiem, vietējās paražu tiesībās nostiprinātos ieskaitot. Lai ik palaikam citām mātēm nevajadzētu tā raudāt kā patlaban krāslavietēm.
