Jaundarbi un jubilāri jūnijā. Kritiķis Armands Znotiņš recenzē latviešu komponistu jaundarbu pirmatskaņojumus 3
Armands Znotiņš, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Latvijas Nacionālās bibliotēkas kore, iespējams, ir skaistākā koncertvieta galvaspilsētā. 2021. gada 12. jūnija koncerta video translācijā to varēja lieliski redzēt – klātienē šie iespaidi gan bija atvēlēti vienīgi pianistei Dzintrai Erlihai.
Līdzīgi ar Rīgas Domu, kurā piedzīvoti tik daudzi koncerti – arī 11. jūnija programma skanēja tiešsaistē, taču jādomā, ka publikas atgriešanās vairs nav tālu. Komponists Romualds Jermaks 10. jūnijā svinēja deviņdesmito jubileju, un nākamajā dienā Rīgas Domā bija dzirdams arī pirmatskaņojums – protams, ka Latvijas ērģelnieki tik nozīmīgai un joprojām radoši aktīvai personībai nevarēja paiet garām, un šis notikums sasaucās ar nesenajām Indras Rišes un Aivara Kalēja jubilejas programmām. Pirmatskaņojumu netrūka arī Dzintras Erlihas solokoncertā, jo pianiste regulāri sadarbojas ar mūsdienu autoriem – tā nu 12. jūnijā publika neklātienē pirmoreiz dzirdēja Mārītes Dombrovskas skaņdarbu “Serena” un islandieša Snorri Sigfusa Birgisona opusu “Jupiter Conjunct Saturn”.
Patiesībā pie jaundarbiem vēl var pieskaitīt ASV latviešu komponistes Lolitas Ritmanes 2020. gadā komponētās partitūras “Beyond the Window” un “Hope” – arī tās tika rakstītas tieši Dzintrai Erlihai un šajā koncertā veidoja diptihu; tāpat par jaunatklāsmi kļuva Izraēlā dzimušās Šaronas Farberes 2007. gadā rakstītā “Balāde” – ņemot vērā to, ka abas autores strādā ASV kino un televīzijas industrijā, diez vai viņu opusu atrašanās vienā programmā būs nejaušība.
Un kopumā piecu iepriekš nezināmo skaņdarbu klāsts tad arī parādīja to problemātiku, ar ko jāsastopas mūsdienu komponistiem, interpretiem un klausītājiem. Pirmkārt, ja reiz pianists aicina kādam autoram radīt jaundarbu, tad komponists vēlas arī šādu izdevību pienācīgi izmantot ne tikai pāris minūšu garas miniatūras formā. Taču – klaviermūzikas jau ir tik daudz, un koncerta laikā neizbēgami rodas jautājums, ar ko īsti šie jaunradītie nošu kalni atšķiras no komponista priekšteču veikuma. Vismaz Šarona Farbere un Lolita Ritmane uz to nebija atradušas īsti pārliecinošu atbildi – lietišķajā mūzikā gūtais slīpējums palīdzēja abām komponistēm viņu postromantiskajā stilā akcentēt trāpīgākas noskaņas un pavērsienus, taču vienlīdz saistošai tēlu dramaturģijai ar to nepietika, un tādēļ ar līdzīgām grūtībām interpretāciju izveidē saskārās arī pianiste.
Jau spilgtākus panākumus sasniedza Snorri Sigfuss Birgisons savā astronomiskajā skaņu gleznojumā – arī tādēļ, ka mūzikas valoda bija laikmetīgāka, un tas iedrošināja komponistu izzīmēt spriegākus pretstatus un atrast oriģinālākas harmoniskās vertikāles. Profesionālo kvalitāšu ziņā nebūt neatpalika Mārītes Dombrovskas “Serena”, kuru vēl jo labprātāk dzirdētu arī citās programmās – sākuma melanholiskā noskaņa te guva izvērstu dramatisku attīstību, kur pārliecināja gan skaņdarba kopaina, gan emocionālo rakursu dažādība.
Šī opusa pianistisko bagātīgumu Dzintra Erliha arī atspoguļoja kontrastaini un izteiksmīgi, un šīs interpretācijas vērtības jaundarba lasījumu vienoja ar koncerta sākumu, kur skanēja Lūcijas Garūtas “Leģenda” un trīs prelūdijas. Labi zināms, cik nopietni Dzintra Erliha iedziļinājusies Garūtas skaņu pasaulē, un tās impresionistiski iekrāsotā tēlainība arī 12. jūnija koncertā, kas noslēdzās ar komponistes “Meditāciju”, izgaismojās izkoptos, poētiskos un dziedošos klavieru toņos. Labi zināms arī tas, cik sarežģītus uzdevumus solistam izvirza Olivjē Mesiāns monumentālajā ciklā “Divdesmit skatieni uz Jēzus bērnu”, un Dzintras Erlihas drošās un kolorītās versijas divām šī opusa ainām ir vislabākais ieteikums apmeklēt nākamo pianistes soloprogrammu Ventspils koncertzālē.
Uzreiz viena zīmīga paralēle starp Olivjē Mesiānu un Romualdu Jermaku – par viņu nozīmīgāko instrumentu kļuva ērģeles. Tiesa, Mesiāna stils ir jūtami avangardiskāks, kamēr Jermaks noskaņots vairāk romantiski, un viņa daiļrades evolūcija apstājās 70. gados, kas arī bija spilgtākā desmitgade komponista radošajā biogrāfijā.
No šī skatpunkta, protams, žēl, ka autora jubilejas programmu Rīgas Domā veidoja formā lakoniskāki darbi, un tādēļ iztrūka jaunu interpretāciju Jermaka trijiem ērģeļkoncertiem – taču tie spēlējami jebkurā pasaules malā, arī iepriekš piesauktajā Ventspils koncertzālē, un šai ziņā ceru uz Ivetu Apkalnu.
11. jūnijā toties no gandrīz neizmērojamā Romualda Jermaka opusu klāsta skanēja vairāki citi meistardarbi – Jāņa Karpoviča izvēlētā pasakalja “Pūt, vējiņi” un Vitas Kalnciemas atskaņotā “Gaismiņa ausa”, tāpat arī svītas “Rīgas ainavas” pirmās daļas spriegie un vitālie tēli, kas koncerta noslēgumā ienesa nepieciešamo kontrastu pirms tam daudzkārt paustajai lirikai, kontemplācijai, apcerei.
Bez šaubām, arī šajā noskaņu sfērā bija ne mazums uzrunājošu brīžu – gan komponista dzīvesbiedres Ilmas Grauzdiņas piemiņai veltītajā opusā “Pēc saulrieta” un jaundarbā “Meža roze”, gan arī trompetista Jāņa Porieša un ērģelnieces Ilzes Reines spēlētajā “Lux aeterna”; labi sagatavotajā interpretāciju spektrā (arī Ilona Birģele, Laura Ivanova, Aivars Kalējs) īpaši izcēlās Vitas Kalnciemas un Ilzes Reines priekšnesumi; ar vokālā snieguma tīrību un pievilcīgumu priecēja Lauras Kancānes un Terēzes Greteres uzstāšanās, tomēr šeit par labu nenāca, piemēram, salīdzinājums ar noktirnes “Ir tikai nakts” agrākajiem lasījumiem latviešu izcilāko vokālistu versijās.
Manuprāt, šis komponista meistardarbs vislabāk arī izklausās tenora dziedājumā (un, protams, ar kora līdzdalību) un nedaudz mierīgākā temporitmā – bet tas tikai apstiprina iepriekšminēto nepieciešamību vēl pēc citiem koncertiem ar Romualda Jermaka mūziku. Arī ar citiem pūšaminstrumentiem, arī ar perkusijām un stīgām.
