Jaundarbi Garīgās mūzikas festivālā. Armands Znotiņš recenzē jaunākos mūzikas notikumus 1
Armands Znotiņš, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Īsi pirms festivāla “LNSO vasarnīca” Ventspilī un vienlaikus ar daudziem kultūras pasākumiem citās Latvijas pilsētās Rīgas Domā turpinājumu piedzīvojis 25. Starptautiskais garīgās mūzikas festivāls.
Katrā no piecām Valsts akadēmiskā kora “Latvija” sagatavotajām programmām, kur nākamās gaidāmas svētā Pētera baznīcā un Liepājas Svētā Jāzepa katedrālē, līdzdarbojas cits diriģents – anglis Džeremijs Bekhauss, ukrainis Oleksandrs Vaceks, latvieši Andris Poga un Krista Audere, bet jaundarbu koncertu 2022. gada 18. augustā pārraudzījis kora mākslinieciskais vadītājs Māris Sirmais, un tas arī parāda viņa prioritātes.
Tiesa, 25 gadu laikā ne vienmēr viss gājis gludi – vēlmē pēc iespējami plašāka apvāršņa vai demokrātiskas izteiksmes uzrunāti arī popmūziķi un diletanti, turpretī klasiķu radītajām partitūrām pirmatskaņojums nereti izrādījies arī pēdējais.
Tādēļ uz 18. augusta koncertu devos ar zināmu skepsi un vienlaikus apņemšanos šoreiz noskaņoties pēc iespējas pozitīvāk – lai nu kādi būtu Laumas Kazakas, Jēkaba Bernāta, Raivja Misjuna, Jēkaba Jančevska un Riharda Dubras opusi, cerams, ka vismaz traģiski nebūs. Un rezultātā tiku atalgots ar sešiem skaistiem, vērtīgiem, savstarpēji kontrastainiem jaundarbiem, kas pelnījuši vietu arī pavisam citos repertuāra salikumos.
Protams, par detaļām var diskutēt, un likumsakarīgi, ka tas visvairāk attiecas nevis uz pieredzējušāko autoru – Dubras un Jančevska – veikumu, bet uz trim pārējiem.
Gadskaitļi runā paši par sevi – Jēkabs Bernāts dzimis 2001. gadā (un pašlaik studē kordiriģēšanu), Raivis Misjuns dzimis 1993. gadā (un strādā arī kā atskaņotājmākslinieks), bet Lauma Kazaka līdz šim vairāk zināma ar darbību neakadēmiskā sfērā. Lai nu kā būtu, viņas “a cappella” kordarbs “Unde bella?” pārliecināja ar kora rakstības iespēju izzināšanu, ar tembrāli krāšņiem izvērsumiem un mazāka apjoma ansambliskumu.
Pārliecināja arī emociju gamma, intonāciju lokanība un tēlu pavērsieni. Zināmas aizdomas radīja vien apstāklis, ka Vecās un Jaunās Derības atsevišķu frāžu apvienojums ar vadmotīvu “No kurienes kari un cīņas jūsu starpā? Vai ne no iekšienes?” bija ietērpts visnotaļ gaišā un liriskā mūzikā, tātad darbojās vienīgi kā neobligāta fonika. Bet gan jau nākotnes partitūrās tiks gūta arī ciešāka saistība starp vārdiem un mūziku.
Par opusu “Pasaules radīšana: četri Ovīdija vēji” Jēkabs Bernāts izteicies: “Mans jaundarbs ir himna nebeidzamai cilvēces zinātkāres motorikai un zinātnes nepārtrauktībai.”
Šāds optimisms raisīja acumirklīgas simpātijas, un motorika tur tiešām bija, ja ar šo vārdu saprot skaņuraksta virzību minimālisma stilā. Klausītājs šeit varēja atrast arī gluži nopietnu attieksmi, arī rūpīgi izstrādātus kompozicionālos parametrus.
Jautājums tikai par to, cik liela jēga bija no tik profesionālu mākslinieku kā pianista Vestarda Šimkus un perkusionistu Edgara Saksona un Valtera Līča iesaistes pašās skaņdarba beigās – pāris kolorīti uzbrāzmojumi, un komponists nolēma, ka nu jau pietiks.
Raivja Misjuna opusā “Tumšā nakts” drīzāk izpaudās gluži pretēja problēma – var jau teikt, ka iepriekšminētie sitaminstrumenti un Aigara Reiņa spēlētās ērģeles vokālajam skaņurakstam pieslēdzās dramaturģisko pagriezienu punktos, taču pēc pāris elpas vilcieniem atklājās, ka mūzika aptuveni tādā pašā garā vien turpinās.
Tātad – zvanus, gongus un lielās bungas varēja izmantot arī daudzveidīgāk; radošās idejas varēja izteikt arī lakoniskāk. Taču savā jaundarbā Raivis Misjuns bija pateicis daudz ko vērtīgu – mūzikas introvertie un izsmalcinātie vaibsti ar pāris austrumnieciski senatnīgām gaismēnām (manuprāt, ļoti precīzi akcentēta svētā Krusta Jāņa dzejas līdzība Zālamana Augstajai dziesmai) vēstīja gan par neapšaubāmām kvalitātēm paša skaņdarba kontekstā, gan arī par nepieciešamo kontrastu iepriekš un vēlāk dzirdamajai emociju un stilu paletei.
Ko jaunu vēl var pateikt Jēkabs Jančevskis pēc jau uzrakstītajiem kordarbiem? Izrādās, ka var, un opuss vīru korim un klavierēm “Tā ir mana dvēsele” spēja saviļņot, turpretī 2019. gada partitūra “Guli” ar klavieru, sitaminstrumentu, Oskara Petrauska soprāna saksofona, Ērika Kiršfelda čella, Pētera Trasuna alta un Sigurda Lallo basklarnetes līdzdalību gan apbūra, gan pārsteidza.
Divi zīmīgi pretstati – pirmajā gadījumā izvēlēta slavenā Nobela prēmijas laureāta Huana Ramona Himenesa dzeja, otrajā komponists pievērsies gluži nezināmajai 19. gadsimta autorei Mērijai Vestonai Fordhemai, un rezultāts katrreiz uzrunā ar dziļi tvertām izjūtām, noskaņām, zemstrāvām. Manas simpātijas visvairāk pieder skaņdarba “Guli” izteiksmes līdzekļu bagātīgumam un netveramajam mirdzumam.
Līdzīgi ar Riharda Dubras jaundarbu “Tēvreize” – tik kanonisks teksts un tik neparedzams un saistošs muzikālā tematisma izvērsums. Kad jau pierasts pie neskaitāmiem pielietojamās mūzikas paraugiem Riharda Dubras versijā, komponists atkal pārsteidz ar profesionālo meistarību un emocionālās iedarbības spēku.
Protams, būtu interesanti uzzināt, kas no komponista daudzskaitlīgās daiļrades būs palicis pāri pēc nieka divsimts gadiem, bet patlaban jāteic, ka “Tēvreizi”, līdzīgi kā “Te Deum”, vērts atskaņot regulāri.
Nepieminēti vēl palikuši basbaritons Edgars Ošleja, čelliste Māra Botmane un kontrabasists Viktors Stankevičs – arī tādēļ visiem programmā iekļautajiem skaņdarbiem noderētu jaunas interpretācijas citās koncertzālēs, lai varētu pilnvērtīgāk uztvert vokālistu un instrumentālistu spozmi.
Atliek vien piebilst, ka Valsts akadēmiskais koris “Latvija” arī šoreiz muzicēja tuvu ideālam, un Māra Sirmā nopelni partitūrās ietverto jūtu atklāsmē un dramaturģiskās arhitektonikas izveidē šeit bija nepārprotami.
Arī tas liek vēlēties, lai diriģents un koris kādreiz atgrieztos pie Garīgās mūzikas festivālam rakstītajām Maijas Einfeldes, Leona Amoliņa, Pētera Butāna, Annas Ķirses, Evijas Skuķes partitūrām un pamanītu Imanta Ramiņa “Psalmu simfoniju”, un atcerētos par Aldoni Kalniņu.
