Jaunatklāsmes latviešu kameroperā. Armands Znotiņš recenzē Edgara Mākena kameroperu “Kontakts” 0
Armands Znotiņš, “Kultūrzīmes” AS “Latvijas Mediji”
Un kā tad latviešu simfoniskās mūzikas lielkoncerts? Atsauksmi par to nāksies pagaidīt vēl nedēļu gan Jānim Petraškevičam un Zigmaram Liepiņam, gan agrāk radīto simfonisko partitūru interpretiem, jo tagad pienākusi kārta Edgara Mākena kameroperai “Kontakts”.
Pirmizrāde notika 2021. gada 16. novembrī Ģertrūdes ielas teātrī, līdz šim pēdējā izrāde – 2022. gada 30. janvārī, un šo notikumu pagājušā gada beigās visu pārējo kultūras pasākumu un skaņu ierakstu sablīvējumā būtu palaidis garām, ja vien cilvēki, kuru viedoklim uzticos, nevēstītu, ka pie pirmās izdevības noteikti jāaiziet arī uz Ģertrūdes ielas teātri. Un viņu ieteikumam bija pamats – ja iepriekšējie Edgara Mākena darbi klasiskās mūzikas jomā vairāk atstāja skeptiskas izjūtas, viņa veikumu popmūzikā pārzinu tikai teorētiski, tad ar kameroperu “Kontakts” notika pavisam citādi. Grūti teikt, vai tā patiešām ir līdzšinējā virsotne Mākena daiļradē, bet ar lielu prieku varu pieņemt arī šādu versiju.
Kā ar izrādes līdzautoriem? Viens pazīstams vairāk, cits – mazāk, taču iestudējumā iesaistīto vārdu uzskaitījums intuitīvi raisīja uzticību. Libretu radījis Sergejs Timofejevs, bet tulkojis Arvis Viguls (tas nozīmē, ka Edgara Mākena kameroperā dzied un nedaudz arī runā latviešu valodā, un tā nepārprotami ir patīkama sasaukšanās ar Jāņa Kalniņa operu “Hamlets”, lai gan nudien nevarētu teikt, ka citādā ziņā Mākens būtu ņēmis vērā klasiķa partitūras studijās gūto pieredzi); uzstājas Kalvis Kalniņš un Kitija Mināte, spēlē stīgu kvartets “Juno” (Oto Trapāns, Undīne Cercina, Paula Kronentāle un Undīne Balode), bet mūzikas elektroniskos risinājumus veikusi Alise Rancāne; kameroperas iestudējumā režisore Ināra Slucka sadarbojusies ar scenogrāfu un video mākslinieku Krišu Salmani. Kopējais iespaids rodas savstarpēji harmonisks, un uzmanība, sekojot līdzi kā muzikālajām, tā skatuviskajām norisēm, paliek neatslābstoša.
Jaunās kameroperas inspirācijas un saskarsmes punkti mazāk saistīti ar mūziku, vairāk – ar kino. Arī līdzība Leonīda Desjatņikova operai “Rozentāla bērni” galvenokārt balstās uz libretista Vladimira Sorokina paustajām idejām, turpretī sabalsošanās ar Dmitrija Šostakoviča operu “Deguns” un Cēsu Mākslas festivāla iestudējumu Leonarda Bernsteina mūziklam “Vestsaidas stāsts” pamatā ir vien asociācijas, alūzijas, daudznozīmīgi konceptuālie nospiedumi. Citādi ar paralēlēm kino žanrā – Sergeja Timofejeva vēstījums par noslēgtu pasauli, kurā dzīvo pašpasludinātais dzejnieks Gustavs un kā prāta, tā emociju ziņā jūtami pārākā mākslīgā intelekta programma DIA, atsauc atmiņā gan Ridlija Skota kanonisko opusu “Pa asmeni skrejošais” un tā turpinājumu Denī Vilnēva režijā, gan vēl citus analogus. Tātad – Mākena kameroperas pieteikumā solītā vide netālā nākotnē kā sekas pandēmijas izsauktajam civilizācijas un kultūras saišu sairumam parāda ne tikai pašreizējās aktualitātes, bet arī dziļākas likumsakarības.
Edgars Mākens kameroperas “Kontakts” idejām devis izteiksmīgus, kolorītus un plastiskus muzikālos vaibstus. Var jau iztēloties, ka skaņurakstam nāktu par labu kādi krāšņāki harmoniskie izvērsumi vai konkrētāki pieturas punkti vokāli instrumentālajos salikumos un tēlu dramaturģijā, taču rezultāts pirmām kārtām uzrunā ar solistiem rakstītā dziedājuma lokanību, intensitāti un gaumes izjūtu. Lirisku emociju gamma pastāvīgi mijas ar spriegāku un ekspresīvāku izteiksmi, un šādai kamerdrāmai tas neapšaubāmi piestāv. Otra pārliecinoša veiksme – stīgu kvartetam rakstītie partitūras slāņi. Četru stīginstrumentu iespējas izzinātas tik mērķtiecīgi un atklātas tik bagātīgi, ka nekur nerodas vēlme vēl pēc papildu krāsām ar pūšaminstrumentiem un perkusijām. Pilnībā pietiek ar elektronikas pieskārieniem, un arī bez tiem stīgu kvartets dzirdams daudzveidīgās faktūrās un raksturu pavērsienos, kopā ar solistu partijām veidojot viengabalainu un iekšēji līdzsvarotu muzikālās informācijas un muzikālās tēlainības plūsmu.
Novērtēt interpretāciju ir sarežģītāk, jo apskaņošana visu pastiprina un vienlaikus nodzēš nianses. Taču vienu gan var pateikt – Kalvis Kalniņš un Kitija Mināte ieguldījuši nopietnu darbu, iepriekš nezināmās vokālās partijas viņi iedzīvinājuši ne tikai skaidrā un precīzā priekšnesumā, bet arī kontrastainos noskaņu un tembru savijumos. Kalvja Kalniņa iepriekšējie radošie sasniegumi ir zināmi, viņam noteikti jāseko arī turpmāk, bet Kitijas Minātes vārds jāpatur prātā. Atliek piebilst, ka stīgu kvarteta ietvaros četru pārējo jauno mūziķu spēles kvalitātes neatpalika.
Visbeidzot, kameroperas “Kontakts” iestudējumu varēja uztvert ar prieku arī inscenējuma dēļ, kur Ināras Sluckas režija un mākslinieka Kriša Salmaņa veikums raksturojams kā savstarpēji saskanīgs, noslīpēts, stilistiski tīrs un atbilstošs arī konkrētajai spēles telpai. Cita lieta, ka Mākena kameroperas raisītās izjūtas, iespējams, bija vēl drūmākas nekā izrādes veidotāju iecerētās. Būtībā “Kontakts” tiešām atbilst antiutopijas žanram, un tā nu absolūti nav režisores vai solistu vaina, ka pretstatā Denī Vilnēva filmā redzamajām Raiena Goslinga un Anas de Armasas varoņu attiecībām Ģertrūdes ielas teātrī starp Kalvja Kalniņa un Kitijas Minātes tēliem tā arī nerodas nekāda jūtu ķīmija. Un, ja “Vestsaidas stāsta” finālā mazgadīgie noziedznieki saņem to, ko pelnījuši, tad 2030. gada pasaulē, kuru pārstāv tādas niecības kā Gustavs, acīmredzami gaida nožēlojams gals cilvēcei vispār.
Ārpus fantastikas žanra romāniem un filmām zinātnieku vairākuma slēdziens ir viennozīmīgs – radīt mākslīgo intelektu, kas spēj mīlēt, kaut vai teorētiski būs iespējams tikai vairākus gadsimtus tālā nākotnē. Tādēļ ar emocionālajām, psiholoģiskajām un eksistenciālajām problēmām cilvēkiem kaut kā būs jātiek galā pašiem. Skaidrs, ka pēc kādiem desmit vai piecpadsmit gadiem pie Edgara Mākena kameroperas “Kontakts” derētu atgriezties, veidojot jaunu iestudējumu Latvijas Nacionālās operas Jaunajā zālē. Varat nešaubīties, es par to atgādināšu.
