Jaunas vēsmas “Mākslas detektīvu” sērijā 0
Luīzes Pastores rakstītā un Elīnas Brasliņas atraktīvi ilustrētā grāmatu sērija bērniem “Mākslas detektīvi”, kas aizsākta 2015. gadā ar trim izdevumiem (“Pazudušais pērtiķis”, “Neredzamais cilvēks” un “Svešinieka atnākšana”) 2016. gada nogalē papildināta ar diviem jauniem stāstiem “Operācija “Maska”” un “Pēdējais ķēniņš”. Sērijas stāstu centrā ir dažādos laikposmos tapuši latviešu mākslinieku darbi, kas dažādos fantastiskos veidos inspirē varoņu nonākšanu mākslinieka dzīves un radošās darbības laikā.
Grāmatu kompozīcijas vienojošais aspekts: to sākumā ievietota par grāmatas vadmotīvu izvēlētā mākslas darba reprodukcija, savukārt nobeigumā ciešā sasaiste tiek noslēgta, iekļaujot gan mākslinieka portretu un lakoniskas, taču bērniem un pusaudžiem viegli uztveramas ziņas par viņa biogrāfiju un radošā rokraksta būtiskākajām iezīmēm, gan arī ieskicēta pamatinformācija par konkrēto mākslas darbu. “Mākslas detektīvu” pirmās grāmatas ieguvušas vairākas godalgas: “Starptautisko Jāņa Baltvilka balvu bērnu literatūrā un grāmatu mākslā 2015” (“Pazudušais pērtiķis” un “Neredzamais cilvēks”), “Bērnu žūrija 2016” un “Latvijas Literatūras gada balvu 2016” (“Svešinieka atnākšana”).
Vērtējot sērijas izdevumus kopumā, ir vērojama loģiska sižetiskā attīstība. Pirmajā grāmatā “Pazudušais pērtiķis”, kuras uzmanības centrā ir Jaņa Rozentāla 1913. gadā tapusī glezna “Princese un pērtiķis”, galvenie varoņi Teo un Poga pirmo reizi saskaras ar iespēju izmantot gleznu kā pāreju citā laikmetā. Otrajā stāstā “Neredzamais cilvēks” (par Kārļa Padega darbu “Zābaki un suns”, 1935) jauniegūtās prasmes ceļot laikā un telpā tiek rūpīgi un mērķtiecīgi pieslīpētas, lai, nonākot līdz trešajai grāmatai, gan tās varoņi, gan arī lasītājs būtu jau pietiekami sagatavoti smalkākam un niansētākam izaicinājumam. Stāstā “Svešinieka atnākšana” teksts mākslinieciski cieši sabalsojas ar Niklāva Strunkes gleznu “Cilvēks, kas ieiet istabā” (1927). Autores radītā vides un tēlu vizualizācija gan stilistiski, gan būtiskāko māksliniecisko principu ziņā sasaucas un papildina izvēlēto N. Strunkes kompozīciju – plakņu savstarpējo saspēli, to nosacītību, telpas un laika robežu nojaukšanu, un tieši šī īpatnība vēl joprojām ļauj “Svešinieka atnākšanu” uzskatīt par veiksmīgāko sērijas grāmatu.
“Mākslas detektīvu” ceturtā grāmata “Operācija “Maska”” ievieš sērijā jauninājumu, kam pakārtojas arī šī stāsta notikumu uzbūve un tēlojuma princips. Proti, pirmo reizi sērijā par inspirācijas avotu izvēlēta nevis glezna, bet gan telpisks objekts – Miervalda Poļa radītais pašportrets jeb Alter Ego galvas mulāža (1986/2000). Viens no galvenajiem varoņiem Teo ne tikai nokļūst mākslas darba radīšanas laikmetā, bet arī šajā stāstā pats kļūst par mākslinieku Miervaldi Poli, par viņa otro “es”. Līdz ar to tekstā apspēlētas arī personībai raksturīgās vai, precīzāk, manifestētās īpatnības – egoisms, uzsvērta pašapziņa un ambīcijas. Zīmīgi, ka stāsts sākas ar Teo ķermenisko sajūtu apzināšanos (“Ik rītu es pamodos no ellīgas sajūtas, it kā kāds zem manas gultas būtu iekūris ugunskuru un gatavotos mani izvārīt! [..]” (7. – 8. lpp.)). Tām būtiska nozīme arī pārtapšanas brīdī – tad fiziskās sajūtas kļūst diametrāli pretējas (“Karstumā sagurusī galva kļuva viegla – tik viegla, ka man pat vajadzēja pie tās pieturēties!” (23. lpp.)), tādējādi akcentējot pārvēršanos citu laiku pārstāvošā tēlā.
Grāmatā “Pēdējais ķēniņš” autore atgriežas pie iepriekš izmantotās taktikas: stāsts vijas ap un par mākslinieku Voldemāru Irbi un viņa 20. gs. 20. gados radītā pasteļa “Vakars”, radot iespēju grāmatas varoņiem sastapties ar tā autoru. Šajā grāmatā pēkšņi un negaidīti parādās jauna galvenā varone – Pogas iepriekš nez kādēļ slēptā jaunākā māsa. Te gan jāatzīst, ka nostrādājis skatuves un bises princips – ja reiz notikumos iesaistās mazs un šķietami nevarīgs bērnelis, tad jau iepriekš labi paredzams, kurš tad kļūs par galveno detektīvu; šis aspekts padara stāstu mazāk aizraujošu. Dominē sirsnība, labi kolorēta 20. gadsimta sākuma Rīga un tās arhitektūra. Gan ainaviskā noskaņa, gan varoņu iekšējo izjūtu skices perfekti sasaucas ar izvēlēto V. Irbes darbu. Salīdzinot – “Operācijā “Maska”” tēlotā Rīga neizraisa tik precīzu piesaisti vietai un laikam, jo izmantotā padomijas sabiedrisko telpu raksturojošā atribūtika attēlota plakātiski un vairāk uztverama kā mākslīga dekorācija, nevis kā laikmeta lieciniece.
Abās jaunajās sērijas grāmatās ir kāds klupšanas akmens – tēlu dialogu, runasveida atdarināšana. Stāstā “Operācija “Maska”” ļoti nepārliecinoši ir milicijas pārstāvju aizrādījumi neparastajai trijotnei, kas rakstīti lauzītā latviešu valodā ar atsevišķiem krievu žargona vārdiem. Ir grūti iedomāties krievvalodīgu milici mokāmies runāt latviski 20. gadsimta 80. gadu otrajā pusē… Savukārt stāstā “Pēdējais ķēniņš” mulsina ielu zēnu saziņā lietotais dialekts, kas ir diezgan netipisks galvaspilsētai, kā arī maza bērna runas atdarināšana. Uzminiet nu, ko maza bērna pēdzinības pieredzē nozīmē “Piks pēcs snieks”!
Ja pieņemam, ka grāmatas mērķauditorijai ir nedaudz citādākas intereses nekā ieslīgšana pārspriedumos par valodniecības jautājumiem un dažādām cilvēku grupām raksturīgo izteiksmes veidu, tad spraigais sižets, nepārtraukti klātesošā meklējumu līnija, kā arī mākslas pasaules notikumu un tajā iesaistīto personu savstarpējās mijiedarbes labirints padara tekstus raiti lasāmus, saistošus un mākslinieciski daudzkrāsainus.
