Pussolītis ceļā uz uzticēšanos jeb pret ko protestē putnu draugi? 0
Ingrīda Mičāne, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Pēdējās nedēļās mežsaimniecības nozare piedzīvojusi vairākus jauninājumus, kas ne tikai sacēla vētru sociālajos tīklos, bet kuriem būs arī jūtama finansiāla ietekme gan uz valsts, gan meža īpašnieku budžetu.
Īsi pirms Jāņiem valdība pabeidza piecus gadus ilgušas diskusijas un negaidīti ātri vienojās ļaut mežā cirst mazāka izmēra un jaunākus kokus. Turpmāk pieļaujamais koku ciršanas diametrs priedei ir 30 cm, eglei 26 cm un bērzam 25 cm. Agrāk ciršanas diametri bija noteikti atkarībā no zemes auglības, tādēļ uz samazinājuma lielumu var raudzīties divējādi. No vienas puses, pašās auglīgākajās augsnēs iepriekš minimālās diametra prasības bija attiecīgi 39 cm, 31 cm un 31 cm, bet realitātē tirgū parasti nonāca cirsmās, kur zemes auglība ir viduvēja, ar attiecīgi 32 cm, 28 cm un 26 cm minimālo diametra prasību.
Meža īpašnieku biedrībā šo valdības lēmumu vērtē kā “pussolīti uz uzticēšanos”. Tas ļaus saimniekot racionālāk, īpaši brīdī, kad pieprasījums pēc koksnes aug gan enerģētikas izaicinājumu kontekstā, gan lai nodrošinātu koksni kā dabai draudzīgu fosilo izejvielu aizvietotāju. Liels atmirušās koksnes daudzums aizsargājamos mežos ir vēlams, taču saimnieciskajos mežos tas liecinot par nesaimnieciskumu – tā vietā, lai koksne nonāktu pārstrādes uzņēmumos, tā satrūd mežos.
“Salīdzinot ar citām reģiona valstīm, Latvijas normatīvais regulējums līdz šim bija viens no birokrātiskajiem, kas maz ņēma vērā klimata pārmaiņu riskus, piemēram, vētru un kukaiņu masveida savairošanos. Igaunijā ciršanas apmēri ir ļoti līdzīgi tagad pie mums pieņemtajiem. Somijā vispār nav diametra vai vecuma ierobežojuma, bet ir pamatnosacījums, ka platības jāatjauno. Arī Zviedrijā nav diametra ierobežojuma, kokus drīkst zāģēt, kad tie sasnieguši 45 gadu vecumu. Ar to izskaidrojams ievērojamais atmirušās koksnes apjoms mežos – esam starp līderiem ES valstu vidū,” norāda biedrības vadītājs Arnis Muižnieks.
Viņš arī akcentē – tā kā jauninājums ir uz meža produktivitātes veicināšanu vērsts pasākums, īpašniekam tiek uzliktas arī papildu prasības. Ja īpašnieks veiks galveno cirti pēc caurmēra, pienākums būs atstāt astoņus ekoloģiskos kokus cirsmā līdzšinējo piecu vietā. Mežaudze būs jāatjauno ar kvalitatīvu stādāmo materiālu, lai gan tiek samazināts minimālais kociņu skaits uz hektāru, atjaunojot mežu – eglei un bērzam līdzšinējo 2000 stādu vietā jābūt 1500, bet priedei turpmāk 2000 stādu, nevis 3000, kā līdz šim. Tas gan meža īpašniekam neliekot stādīt tieši tik – izvērtējot augšanas apstākļus un bojājumu riskus, var stādīt arī vairāk.
Argumenti – aiz matiem pievilkti
Tikmēr vides organizācijas norāda, ka pēc lēmuma pieņemšanas ciršanas apjomi tiks kāpināti, noplicinot dabas daudzveidību. Turklāt lēmums pieņemts steigā, par spīti premjera solījumam vispirms panākt kompromisu starp zaļajiem un meža nozari. Asākās iebildes ir Ornitologu biedrībai, kas norāda – arguments par šķeldas ieguves kāpināšanu ir aiz matiem pievilkts, lai, izmantojot Krievijas sāktā kara radīto krīzi kā ieganstu, izbīdītu sen iecerētus grozījumus, ko līdz šim sabiedrības spiediena dēļ nebija iespējams dabūt cauri. Uz “Latvijas Biznesa” jautājumu, vai šis tomēr nav zināms upuris, lai Latvijas iedzīvotāji varētu pārlaist ziemu, kurinot vietējo šķeldu, biedrības vadītājs Viesturs Ķerus atbild, ka šāda pieņēmuma pamatotība ir apšaubāma: “Vēl maijā zemkopības ministra biroja vadītājs Jānis Eglīts norādīja, ka saražojam trīsreiz vairāk šķeldas, nekā Latvijā patērējam. Tātad, ja šķeldas ražotājiem vietējais tirgus būtu prioritārs, tad pat ar samazinātiem šķeldas ražošanas apjomiem Latvijai vajadzētu pietikt. Ja pieņemam, ka grozījumu rezultātā palielināsies ciršanas apjoms, vienotā ES tirgū tāpat nav nekādas garantijas, ka papildus iegūtā šķelda tiks izmantota Latvijā, nevis pārdota eksportā,” tā V. Ķerus. Viņaprāt, valdība grib īstermiņa krīzi risināt ar pasākumiem, kam būs ļoti ilglaicīga ietekme uz Latvijas mežiem. Neveicot kompensējošus pasākumus, šī ietekme būs neatgriezeniska, jo dažādu apstākļu dēļ īpašnieki forsēs meža ciršanu.
“Pirmkārt, pat pieņemot, ka šķeldas tiešām trūks un ciršanas apjomu palielinājums varēs šo trūkumu novērst, ir arī iespējas ciršanas apjomus palielināt īslaicīgi, bez ilgtermiņa ietekmes. Valsts mežos maksimāli pieļaujamais ciršanas apjoms ir noteikts pieciem gadiem, tātad nav aizliegts kāpināt ciršanas apjomu jau tagad uz nākamo gadu rēķina. Otrkārt, privātajos mežos ciršanas apjomus regulē tirgus situācija, nevis valdības rīkojumi, tātad pie labām koksnes cenām (kā šobrīd) ciršanas apjoms šajos mežos palielināsies arī bez noteikumu grozījumiem,” norāda V. Ķerus.
Cenu dzesēšana
Tikmēr Latvijas Neatkarīgo mežizstrādātāju asociācijas un Latvijas Kokapstrādes uzņēmēju un eksportētāju asociācijas izpilddirektors Artūrs Bukonts norāda – var jau izmantot kāda politiķa pārteikšanos vai neprecīzu informāciju, bet realitāte ir tāda, ka Latvija pēdējos gados patērēja aptuveni astoņus miljonus berkubikmetrus kurināmās šķeldas, savukārt eksportā, atskaitot importēto, aizgāja vēl ap 600 tūkstošiem berkubikmetru. “Manuprāt, valdība šo lēmumu pieņēma divu iemeslu dēļ – ar potenciālo papildu piedāvājumu mēģināt dzesēt straujo cenu pieaugumu, savukārt būtiskākais iemesls bija gatavošanās nākamā gada apkures sezonai, kad centralizētā siltumapgāde, pārorientējoties no dabas gāzes uz koksnes kurināmo, radīs papildu pieprasījumu ap viena miljona berkubikmetra apjomā. Līdzīgi kā lauku mājas saimnieks, septembrī saskaldot malciņu no piemājas mežā iegūtā koka, nevarēs pagali jau oktobrī likt krāsnī, tāpat arī lielajā enerģētikā ir svarīgs sagatavošanās laiks. Piemēram, zaru šķeldai ir jāžūst vismaz trīs mēnešus (ja sakrauta pavasarī) līdz pat deviņiem mēnešiem, ja žūšanas periods iekrīt slapjdraņķī. Tādēļ uz enerģētiku ir jāraugās ilgākā termiņā. Vides aizsardzības organizācijām ir taisnība, ka tās cenšas, cik var, lai samazinātu koksnes patērēšanu enerģētikā vispār. Piemēram, tās tikko lobēja priekšlikumu Atjaunojamās enerģētikas direktīvā, kas pēc būtības liegtu malkai no meža nonākt katlumājās. Var piekrist, ka ideālā pasaulē pēdējais, ko vajadzētu darīt ar koksni, ir to dedzināt, tomēr es neredzu, kā tuvākajā desmitgadē Latvija saražos siltumu, ja, nerunājot pat par malkas baļķi, bet arī granulas un šķeldu nedrīkstēs izmantot?! Ļoti ceru, ka Zaļo kursu vadīsim pa pragmatisku, nevis utopisku ceļu,” saka Bukonts.
Jauns slogs – paaugstināta nodeva
Kamēr nerimst kaislības par jaunāku koku ciršanu, pie apvāršņa parādījies vēl kāds jauninājums, kas ar nākamā gada 1. janvāri mainīs noteikumus nozarē. Proti, jau trešo reizi sākta saskaņošanas procedūra noteikumos “Par valsts nodevu par mežsaimnieciskām un medību darbībām”, kas paredz aplikt ar paaugstinātu nodevu sanitārās un kopšanas cirtes.
Ņemot vērā to, ka turpmāk katrai cirsmai būs nepieciešams saņemt atsevišķu apliecinājumu (pašlaik vienā apliecinājumā var iekļaut vairākas cirsmas), nodevas palielinājums var būt pat 50 reizes. Piemēram, pašlaik valsts nodeva ciršanas apliecinājumam ar trim cirsmām un 3,3 ha platību veido 4,27 eiro. Pēc jauninājuma ieviešanas ar tāda paša apmēra saimniecisko darbību, valsts nodeva būs 210 eiro jeb 49 kārtīgs pieaugums.
Nozarē neizprot, kādēļ nodeva jāceļ, ja no loģikas viedokļa šī meža īpašnieku darbība būtu tikai vēl vairāk jāstimulē. Latvijas Neatkarīgo mežizstrādātāju asociācijā atsaucas uz anotācijā minēto, proti, nodevu likmes palielināšana tiek veikta tikai tāpēc, ka “tas sen nav darīts un likmes faktiski neatbilst faktiskajām izmaksām”. “Noteikumu projekta izstrādātājs ar jaunajām nodevu likmēm ir paredzējis kāpināt kopējos ieņēmumus no ciršanas apliecinājumu izsniegšanas 27 reizes, savukārt mūsu aprēķini liecina, ka atsevišķos gadījumos ciršanas apliecinājumu saņemšana meža īpašniekam izmaksātu pat 50 reizes vairāk nekā identiska apliecinājuma saņemšana šodien,” norāda asociācijas vadītājs Artūrs Bukonts.
Arī meža īpašnieki uzskata, ka ciršanas apliecinājumus nebūtu jāapliek ar valsts nodevu, jo tās ir darbības audžu augšanas uzlabošanai, kas piesaistītu vairāk CO2. Tāpat sanitārās cirtes vajadzīgas, lai mazinātu kaitēkļu savairošanos, piemēram, ziemā izcērtot vējgāztās un lauztās egles, tā mazinot egļu astoņzobu mizgrauža savairošanās riskus. Jāņem arī vērā, ka cirsmās, īpaši privātajos mežos, ir daudz pāraugušu baltalkšņu audžu, kas dod nelielu peļņu vai pat rada zaudējumus. Ja nodoklis tiks nesamērīgi celts, īpašnieks var vienkārši atmest ar roku šādu platību tīrīšanai.
“Samērīga valsts nodevas likme nedrīkstētu pārsniegt 20 eiro, kas būtu gandrīz pieckārtīgs pieaugums salīdzinājumā ar esošo situāciju. Jāņem vērā, ka šie nav vienīgie meža īpašnieku izdevumi, realizējot valsts uzlikto birokrātisko slogu, personai labvēlīga administratīvā akta – ciršanas apliecinājuma saņemšanai. Vairāku simtu eiro lieli izdevumi veidojas, veicot cirsmas platības uzmērīšanu, visu koku uzmērīšanu nosakot koksnes krāju, kā arī nodrošinot derīgas meža inventarizācijas esamību,” norāda Meža īpašnieku biedrībā.
