Jaunajiem jāmācas pašiem novērtēt savas spējas 0
Lasītājiem jautāju, kādas profesijas viņi ieteiktu izvēlēties jauniešiem, lai viņiem dzīvē nenāktos vilties un ieguvēja būtu arī valsts ekonomika.
* Daina Jansone Rīgā: “Manuprāt, skolās jāpaaugstina mācību līmenis, to atzinuši arī augstskolu profesori. Biju satriekta, uzzinot, ka daudzi skolēni 15 gadu vecumā neprot tekoši lasīt. Runājot par profesionālo orientāciju, saku – nu nevajag mums tik daudz preses sekretāru! Vajadzētu dažādību – mums trūkst labu speciālistu daudzās nozarēs, it sevišķi ražojošajās. Kamēr paši neražosim, uz priekšu netiksim. Vai tas nav kuriozs, ka sērkociņus ievedam no Indijas, ķiplokus mums audzē Ķīna, bet Ēģipte sūta kaltētas dilles? Tas, ka pērkam ārzemēs to, kas lieliski izaug pašu zemē, ir liels absurds. Tādā veidā putinām laukā mūsu zemniekus, bet zeme – valsts lielākā vērtība – tiek noniecināta.”
* Jānis Kļaviņš Rīgā: “Vajag skaidrību par saimnieciskās attīstības prioritātēm. Viena no tām noteikti varētu būt pārtikas rūpniecība, arī tekstilrūpniecība, metālapstrāde, noteikti zinātne. Kamēr prioritātes nav deklarētas, cieš jaunieši. Gadiem mums potēts, ka tagad esam banku un tūrisma zeme. Nu redzam, kā mums iet ar bankām – trīs lielas bankas īsā laikā nogājušas pa burbuli, bet viss tūrisms slikto ceļu dēļ grozās tikai ap Rīgu.”
* Zigurds Mežavilks Rīgā: “Pirms izvēlas profesiju, jāzina, vai tā jaunajam cilvēkam patīk un vai viņš pats tai ir atbilstošs. Tāpat svarīgi noskaidrot, kādas ir izvēlētās profesijas nākotnes izredzes. Vai tā būs aktuāla arī pēc desmit un divdesmit gadiem. Manuprāt, sabiedriskās attiecības, preses sekretāri, sociologi nav vajadzīgi. Pirmajā vietā jāliek eksaktās zinātnes un ražošana, tādas nozares kā ķīmiskā rūpniecība. Ķīmiķis vienmēr ir pieprasīts. Jebkurai profesijai noderēs svešvalodas – skolas gados jāapgūst vismaz trīs: angļu, vācu un vēl kāda, neskaitot krievu valodu.”
* Aigars Rozentāls Bauskā: “Latvijas apstākļos pašreiz nav iespējams neko prognozēt, jo nepastāv nekāda valsts attīstības sistēma. Viss balstās tikai uz “bumiem”, kampaņām, akcijām. Profesionālā orientācija ir tukšu salmu kulšana. Izglītības sistēmā jāievieš svešvalodu apmācība: pamatskolā jāapgūst divas Eiropas valstu valodas, bet vidusskolā – trīs. Valodas paver apvāršņus.”
* Drosma Freimane Jelgavā: “Šodien galvenais, lai būtu, kur strādāt. Visur prasa augsti kvalificētus speciālistus. Juristu ir daudz, bet ar virspusējām zināšanām. Arī par ekonomistiem var teikt to pašu – slīd pa virsu, bet neiet dziļumā.”
* Gunārs Goba Rīgā: “Iesaku jauniešiem armijas virsnieka profesiju. Tie ir gan fiziski, gan intelektuāli vispusīgi sagatavoti cilvēki. Jebkuras valsts amatu hierarhijā ieņem augstu vietu.”
* Inga Mazure Rīgā: “Par jauniešiem spriežu pēc saviem mazbērniem – lielākoties viņi, beidzot vidusskolu, nemaz nezina, kādu specialitāti izvēlēties. Mazdēls iestājās augstskolā, lai studētu datorzinātnes, bet jau pirmajā kursā saprata, ka šī profesija viņu neinteresē. Gads pagalam. Tagad nezina, ko iesākt. To gan saprot, ka vajag mācīties, bet nav skaidrs – ko studēt. Vai vispārizglītojošās skolās notiek profesionālā orientācija? Kā bērnus iepazīstināt, ieinteresēt par profesijām? Mums ir tā saucamās Ēnu dienas. Televīzijā kāda meitene pēc Saeimā pavadītās dienas atzina – tagad viņai esot skaidrs, ar ko nodarbojas deputāti. Bet, ja bērnam pašam mazāk uzņēmības, viņš attiecīgo nozari tuvāk neiepazīst.”
* Velta Purlīce Tukuma novadā: “Nupat radio stāsta, ka pilsētnieki atsakās strādāt veikalā par 140 latiem uz rokas. Laukos cilvēki noteikti neatteiktos. Mans mazdēls pēc vidusskolas aizbrauca strādāt uz Angliju. Tur viņš ir vienkāršs krāvējs, saņem tūkstoš latu mēnesī, bet jāstrādā dūšīgi. Ļoti daudzi to neiztur, meklē ko vieglāku. Mazdēls ļoti negribēja braukt projām, un domāju, ja šeit laukos piedāvātu kādu darbu kaut par minimālo algu 200 latiem, viņš būtu palicis. Tomēr šīs mazās algas ir kā runga ar diviem galiem – viens tu izdzīvot vari, bet ģimeni uzturēt nav iespējams. Tāpēc jauniešiem bērni nedzimst.”
* Jānis Lukstiņš, ekonomikas maģistrs Vecpiebalgā: “Skolēniem jāmāca novērtēt pašiem savas spējas. Mana mazmeita bērnībā sapņoja kļūt par balerīnu, tomēr tagad mācās par veterinārārsti, kas viņai ir daudz atbilstošāka profesija. Viņa kopš bērnu dienām bija ļoti līdzjūtīga pret visiem dzīvnieciņiem, pati kopš mazām dienām rūpējās par kāmīti un suni. Profesijas izvēlē nevajag skriet citiem līdzi. Tad tajā amatā būs pārprodukcija. Tā sanācis ar juristiem. Kādreiz Latvijā bija 400 advokātu, tagad – 1400. Jaunieši laužas arī tur, kur dzird par lielām algām, – uz bankām un finanšu iestādēm. Bet izrādās, tā ir tikai vidējā alga. Jaunajam speciālistam vēl ilgi jāstrādā, lai pie tādas tiktu. Uzskatu, ka 15 gadu vecumā jaunietim grūti izvēlēties savu vienīgo profesiju. Jābūt gudriem padomdevējiem, kas viņam palīdzētu to izdarīt.”
