Jaunajā gadā – auto sapņus piepildīt! Vai vismaz nezaudēt… 2
Atis Jansons, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Tā nu sagadījās, ka divas decembra nedēļas pavadīju “Nissan” zīmē. Šīs firmas reģionālais dīleris no Igaunijas mums tagad atsūtījis vairākus testa auto, kuri diemžēl uz konkursu nepaspēja. Bet ļoti jau gribētos, lai tie savdabīgajā sacīkstē piedalās jaunajā gadā. Un ne jau tāpēc vien, lai (iespējams) uzvarētu, bet kā nebeidzamo auto izvēles pārdomu katalizatori. Un šāds potenciāls tiem noteikti ir.
Ja nevar ar spēku vien…
Pirmo mēģināju “Nissan Ariya”. Pilnībā elektrisku. Glītu. Slaidu. Dārgu. Paņēma? Jā. Bet ne jau ar fantastiski kluso, superkomfortablo ripojumu, kurš piemīt visām šīs klases un tehniskā koncepta automašīnām. Nu kaut vai mūsu konkursa dalībniecei “Kia EV6”. Par “Audi e-tron” nemaz nerunājot. Šie pat pa mūsu “ne visai” ceļiem slīd kā burvju paklāji. Un ar to ne tikai valdzina, bet mazliet biedē – ka tikai pilots neiemieg…
Tehniski, konstruktīvi vien šajā spēlē uzvarēt nav iespējams. Vajag valdzinājuma niansītes. Un tādas viņai ir. Vārdiņš vien ko vērts. Ārija…
Nieks? Nebūt ne. Ja tu savu auto tiešām mīli, tam vajadzīgs mīļš vārds. No manas garāžas vēstures. Pirmais Rietumu auto te bija 1971. gadā dzimis “Mercedes”. Arī dāmas vārds, starp citu. Bet latviski lāga neskan. Kā sauksim? Mersis? Fui… Vertikālo lukturu dēļ paši vācieši šo modeli bija iesaukuši par bēdīgo Emīlu. Mums nepielipa. Un tad nez no kurienes uzradās – Matilde…
Nākamais mūsmājās bija “Ford Scorpio”. Tas pie vārda tika viegli. Henrijs! Modernās autobūves tēvs. Iesaukas izdomāt var visādas. Bet forši, ja pats modeļa nosaukums ir skanīgs un viegli ienāk ģimenē. Nu “Suzuki Vitara”, piemēram. Taču jau Vitiņa – manas sievas labākā draudzene… “Opel Astra” – spoža kā zvaigznīte. “Renault Megane” – Mega… Diemžēl gadās arī otrādi. Nu kaut vai šim pašam “Nissan”. Mazauto “Micra”… Kas tas tāds? Kaut kas nožēlojami maziņš vai pat lipīgs kā vīrusa mikrobs? Vai “Mitsubishi Pajero”, par kuru smīnēja visā spāniski runājošajā pasaules daļā (pahero sievieti nevajag, viņš apmierina sevi pats). Jāsaka gan, ka kroplīgi vārdiņi ne vienmēr kaitē. “Qashqai” ir krosoveru tirgus dižpārdoklis – 12 gados trīs miljoni saimnieku. Saukā tie mīluli visādi. Mēs reizēm pat par kakašku atļāvāmies – ar smaidu un bez dusmām, protams.
Bet Ārija – tas skan forši un jādomā, ka večus pievilks.
Mājīgums un ērtības
Tā sauktais interjers. Manuprāt, daudz svarīgāks par ārējo izskatu. Kā smejamies – es taču to spožo pakaļiņu neredzu. Kāds man prieks par garāmgājēju sajūsmu? Es, labā sēdeklī iekārtojies, redzu priekšējo paneli. Un tas man “Ariya” izpildījumā ļoti patīk. Laikam jau vecs esmu… Te nekā lieka. Gandrīz kā manā mīļajā divdesmitgadīgajā “BMW”. Ne miņas no, piedodiet, pretīgā raibuma, kuru pēdējā desmitgade daudzos auto salonos ievazājusi. Pat “premium” salonos. Joprojām ir pseidodžipi, kuros mirdzošu podziņu jūra, ekrāns kā mājas kinozālē. Bet vietu, kur nolikt saulesbrilles, neatradīsi…
Ārijai – cepuri nost! Laikam jau šodien neizbēgamais displejs logā nelien, instrumentu paneļa virspuses apdare pietiekami matēta, lai vējstiklā neatspīdētu. Un “Bose” skaļruņos Ziemassvētku meldiņi…
Desmit balles?
Nē, desmit nelikšu. Jo nevaru pierast pie uzmācīgajiem skaitļiem jaukajā panelī – “range 180 km”. Manā trīsreiz lētākajā benzīnniekā tā būtu ceturtdaļa bākas. Kuru par pilnu (800 km) es pārvērstu piecās minūtēs. Te – eksperimentēju ar uzlādi. Un neveiksmīgi eksperimentēju. “E-mobi” uzlādes punktā pietiekami skaidras instrukcijas uz bleķa kastes neatradis, ar lielām mokām iedabūju vienu no apledojošajām štepselēm Ārijas rozetē, novelku “e-mobi” karti gar skaneri – uzlāde sākta! Piecās minūtēs tā, protams, nenotiks. Eju tuvējo bodīti paķemmēt. Un kaut ko uzkost. Atgriežos pēc nepilnas stundas un ekrānā redzu – uzpildījis 13 kWh. Cik, cik?! 100 kilometriem man pat vasarā vajadzētu kādas 17. Tagad (-10 grādi) ar šo – ja salonu omulīgu sildīšu – varēšu vien 50. Un cik par to būs jāmaksā? 28 centi par minūti?! Jeb kādi 16 eiro? Labi, ka “e-mobi” karte nav mana, bet testa organizētāju dota…
Kur vaina? Nepareizā dakša tika iesprausta? Iespējams. Konsultējos ar EV profesionāli, kurš tepat netālu savu “Cupra Born” nepilnas stundas laikā bija piebarojis četrreiz labāk. Bet tas jau lietas būtību nemaina. Elektromobiļi pašlaik Latvijā ir (un vēl ilgi paliks) superkomfortabli, superdinamiski – pārvietošanās brīvības ierobežotāji.
Ražotāji – ko citu varat piedāvāt?
Vēl viena hibrīdversija
Par hibrīdiem jau esmu rakstījis. Un “Kia Sportage” gada auto testos par ļoti interesantu atzinis. Jaunu alternatīvu piedāvā tas pats “Nissan”: “e-POWER”. Nav lielas un smagas baterijas. Nav iekšdedzes dzinējam nepieciešamās mehāniskās transmisijas. Riteņus griež elektromotors (vai divi – pilnpiedziņas versijā) – ar visu savu lielisko lietderības koeficientu, kluso darbību, pilnu griezes momentu jau no starta, kuru baro šķietami pieticīgs tikai 2 kWh (bet 200 volti) akumulators vai – ja baterijai spēka nepietiek, trīscilindru iekšdedzes motoriņš. Sarežģīti izklausās? Jā. Bet vienkārši un forši darbojas.
Dinamika – elektroauto līmenī. Komforts, šķiet, mazliet atpaliek, jo ne “X-trail”, ne “Qashqai”, kurus ar šādu piedziņu pamēģināju, nav tik smagi kā “Ariya”. Bet nobraucamā attāluma rādītājs liek sirdij gavilēt – vari vēl 700 km šādi turpināt. Benzīna motoriņš reižu reizēm klusi, gandrīz nemanāmi iemurrājas. Un degvielu tērē maz. Pat ziemā. Atkal salīdzinu ar savu pieredzi. 2008. gada “Qashqai” (toreiz vinnēja “Gada auto” konkursu) dinamiskākajā 2,0 l benzīna versijā pilsētā sadedzināja litrus desmit uz 100 km. Līdz 100 km/h ieskrējās 11 sekundēs. Šis sprinto septiņas sekundes. Apēd sešus ar pusi litrus. Ekonomija nenoliedzama. Ekoloģiskais devums tātad arī. Trūkumi?
Dārgs? Nu – lēts jau nav. “X-trail”, kuram iespējama arī pilnpiedziņa (divi elektromotori ar kopējo jaudu ap 300 ZS) vienkāršākajās apdares un komplektācijas versijās maksā nepilnus 40 tūkstošus, lepnākajās gandrīz sasniedz 50 000. “Qashqai” (tikai priekšpiedziņa) ir par tūkstošiem pieciem lētāks. Bet “Ariya EV” maksā 58 000. Bet “Kia EV” – 61 500, “Audi Q4 e-tron” – 68 900. Un nebrauc šie elektroauto ne par mata tiesu ātrāk. Un “e-power” bez uzlādes aizbrauks divreiz tālāk. Ņemam?
Ja varam… Vismaz domājam arī šajā virzienā. Tīri elektroauto vēl var pagaidīt. Un ekoloģiskais ieguvums jau ar pāreju uz “e-power” būtu kāda trešdaļa izmešu samazinājuma. Racionāla saimnieka pārdomās šķērslis tikai viens – vai man tādu dinamiku vajag? Septiņas sekundes līdz simtam, turklāt tikai divas līdz 60 km/h – tas ir ierocis, kuru ikdienā prātīgs cilvēks nelietos. Vai lietos ļoti reti. Ja lietos dullie, kuru diemžēl netrūkst, satiksmes drošībai tas par labu nu nekādi nenāks.
Žēl, ka “Nissan” ar savu “e-power” pagaidām Eiropā nav nonācis līdz gan izmēros, gan dinamikā pieticīgākiem piedāvājumiem. Tādiem, piemēram, kā “Note”, kura bija šī piedziņas veida iesācēja, bet tā arī palika Japānā.
Bet pikaps vislabākais!
Jābrauc pēc eglītes. Un superdinamiskie te neder. Vajag rāmu spēku, lai šaurajā un piesnigušajā celiņā ar kādu citu (daudz viņu – laikam jau eglīšu cenas uz mežu dzen) izmainītos, vajag iespēju skuju birdinātāju tīrajā salonā nebāzt. Sieva saka – palūdz pikapu! Mazmeita Monta sajūsmā spiedz un, fotosesijai uz kravas kastes uzsēdināta, lejā kāpt vairs negrib.
Te nu mums jaunā un nākamo gadu uzdevums – atrast un iegūt savām biežākajām vajadzībām piemērotāko auto.
