Jaunais zelts jeb Etiopijas cīņa par dzēramā ūdens resursu 1
Juris Lorencs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Jūlija sākumā Vācijas parlaments apstiprinājis plānu, kas paredz līdz 2038. gadam pārtraukt ogļu izmantošanu.
Milzīgs izaicinājums valstij, kurā aptuveni trešdaļu no kopējā valsts enerģijas patēriņa joprojām nodrošina ogles.
Turklāt Vācija plāno atteikties ne tikai no oglēm, bet arī no kodolenerģijas. Vai tai tas izdosies, rādīs nākotne. Laiks iet, tehnoloģijas mainās. Un līdz ar tām izpratne par to, kas ir vērtīgs un iekārojams. Tagadējās Eiropas Savienības pamatā ir 1951. gadā Parīzē dibinātā Eiropas Ogļu un tērauda kopiena.
Ogles un tērauds bija industriālā laikmeta svarīgākie resursi, pat simboli. Pagājuši septiņdesmit gadi. Izrādās, ogles vairs nav vajadzīgas, bez tām var lieliski iztikt. Savu nozīmi pamazām sāk zaudēt melnais zelts – nafta.
Protams, cilvēces kopējais enerģijas patēriņš tikai pieaug. Taču veidi, kā tā tiek iegūta un lietota, mainās. Pēdējā laikā ievērību guvis litijs – jo tieši šis vieglais metāls ir viena no svarīgākajām akumulatoru sastāvdaļām.
50% no visa pasaules litija patlaban iegūst Bolīvijā, vienā vienīgā izžuvušā sālsezerā. Zinot to, kļūst saprotama pasaules lielvaru – ASV, Ķīnas un Krievijas – interese par politiskajiem procesiem šajā nomaļajā Dienvidamerikas valstī.
Tomēr, neraugoties uz visiem tehnoloģiskajiem sasniegumiem, par vienu no vērtīgākajiem resursiem, par jauno modernā laikmeta zeltu kļuvis parasts dzeramais ūdens.
Iemesli tā trūkumam – pārapdzīvotība, piesārņojums, klimata pārmaiņas, mežu izciršana, augsnes erozija. Mums Latvijā to grūti iztēloties, bet lielā daļā pasaules jau risinās visai brutāla cīņa par šo tik vērtīgo resursu.
Lielais Atdzimšanas dambis
Tieši šajā mēnesī, 2020. gada jūlijā, sākās notikums, kuru nu jau vairākus gadus ar nepacietību gaida Āfrikas valsts Etiopija. Te tiešām vietā teikt – “sākās”, nevis “notiek”. Jo Etiopija pamazām sāk piepildīt ar ūdeni grandiozā Lielā Renesanses jeb Atdzimšanas dambja (“Grand Renaissance Dam”) rezervuāru.
Dambja celtniecība uz Zilās Nīlas netālu no Etiopijas robežas ar Sudānu ilga gandrīz desmit gadus, projekta kopējās izmaksas – ap pieciem miljardiem ASV dolāru.
Etiopijas pilsētu ielās redzami milzīgi plakāti, kas simboliski attēlo gaidāmo brīnumu – sniegbalts betona aizsprosts, tam fonā spilgti zila ūdenskrātuve, blakus smaidošu cilvēku sejas. Rezervuāra piepildīšanas process var aizņemt vairākus gadus. No kā tas atkarīgs?
Vispirms jau lietavām, kas no jūnija līdz augustam atnes valgmi izkaltušajai Etiopijas savannai. Bet vēl vairāk – no politiskiem lēmumiem. Etiopija uzskata, ka rezervuāru var piepildīt trijos gados, Ēģipte un Sudāna uzstāj uz piecpadsmit.
Ar ASV starpniecību pagaidām panākts kompromiss – seši gadi. Un tikai tad tiks iedarbināta 6500 megavatu jaudīgā spēkstacija, kas nesīs gaismu Etiopijai – gan pārnestā, gan pavisam burtiskā nozīmē.
Vienā no lielākajām Āfrikas valstīm vairākiem desmitiem miljonu cilvēku joprojām nav pieejama elektrība, it īpaši lauku reģionos. Bet ne jau elektrības ražošana ir tā, kas uztrauc Nīlas lejteces valstis, Ēģipti un Sudānu.
Galvenais jautājums – kas notiks ar jaunajā dambī uzkrāto ūdeni? Vai tas netiks izmantots apūdeņošanai?
Īpaši nobažījusies ir Ēģipte, par kuru jau grieķu vēsturnieks Hērodots pirms 2500 gadiem rakstīja, ka tā ir “Nīlas dāvana”. Ēģipte bez Nīlas ūdens būtu vien izkaltis tuksnesis.
Vainojams cilvēku skaita pieaugums
Pašreizējo Nīlas ūdens izmantošanu regulē īpašs 1929. gadā vēl britu koloniālās administrācijas laikā noslēgts līgums. Tas visus Nīlas ūdens resursus sadala starp divām valstīm – Ēģipti un Sudānu, nerēķinoties ar Nīlas augšteces iedzīvotājiem.
Bet pati Zilā Nīla iztek no Tanas ezera Etiopijā, savukārt otra lielākā Nīlas pieteka – Baltā Nīla – no Viktorijas ezera Ugandā. Abas upes satiekas Sudānas galvaspilsētā Hartūmā. Etiopiešu politiķiem aizvien grūtāk paskaidrot savai tautai, kāpēc Nīlas ūdens pieder vairākus tūkstošus kilometrus attālajai Kairai. Tieši Ēģipte patlaban ir visapdraudētākā Nīlas baseina valsts.
Dambju būve Nīlas augštecē var radīt katastrofālu ūdens trūkumu, izraisīt badu, bet pašu upi padarīt nederīgu kuģošanai.
Konflikta galvenais cēlonis slēpjas reģiona demogrāfijā. 1929. gadā, kad tika noslēgta vienošanās par Nīlas ūdens izmantošanu, Etiopijā dzīvoja 16 miljoni, bet Ēģiptē – 15 miljoni cilvēku. Šodien Etiopijas iedzīvotāju skaits sasniedzis 113 miljonus, bet Ēģiptes – 102 miljonus.
Saprotams, ka ūdens Nīlā nav kļuvis vairāk. Etiopija jau tagad piedzīvo hronisku ūdens trūkumu. Šī valsts ir uzskatāms piemērs tam, kā cilvēku skaita pieaugums būtiski noplicina ūdens resursus. Viens no iemesliem ir mežu iznīcināšana, kas veicina augsnes eroziju.
Pilsētās un ciemos varasiestādes noteiktos laikos ar cisternām pieved dzeramo ūdeni, pēc kura tad sastājas garas rindas. Cilvēks ar dzeltenu plastmasas kannu rokās nes mājās ūdeni – bieži redzama aina Etiopijā. Sausajā sezonā zemnieki dzen savus lopus uz dzirdīšanas vietu pat vairākus kilometrus.
Vai iespējams militārs konflikts?
Šobrīd vienīgā iespēja apturēt iesākto Renesanses dambja projektu ir militāra akcija. Ēģipte jau vairākkārt paziņojusi, ka tā esot tiesīga izmantot visus iespējamos līdzekļus, ieskaitot bruņoto spēku. Praksē tas nozīmētu dambja sabombardēšanu ar aviācijas vai spārnoto raķešu palīdzību. Patiesībā šādai rīcībai nav atlicis daudz laika.
Ja uzbrukums tiktu vērsts pret jau piepildītu ūdenskrātuvi, sekas būtu katastrofālas.
Ne tik daudz Etiopijai, kur Nīla tek cauri mazapdzīvotai savannai, bet gan upes lejtecē esošajai Sudānai. Tās galvaspilsēta Hartūma tiktu noslaucīta no zemes virsas. Bet pa to laiku visā pasaulē ceļas jauni dambji, lai paturētu ūdeni sev un neatdotu šo dārgumu kaimiņam. Grandiozus projektus patlaban īsteno ne tikai Etiopija, bet arī Ķīna, Indija, Pakistāna, Turcija.
Trīs jaunus dambjus uz Nīlas plāno būvēt Sudāna. Nav izslēgts, ka nākotnē dambi un spēkstaciju vēlēsies uzbūvēt nesen neatkarību ieguvusī Dienvidsudāna, kurai cauri tek Baltā Nīla. Savukārt jaunākais projekts, ko iesākusi Ēģipte, paredz novirzīt pa jaunuzcelto Toškas kanālu desmito (!) daļu no Nīlas ūdens uz Rietumu tuksneša smiltīm, radīt tur kaut ko līdzīgu jauniem dārziem.
Speciālisti gan apšauba šā projekta lietderību. Turklāt nepavisam nav skaidrs, vai jau pēc dažiem gadiem Nīla savā lejtecē vēl atgādinās patlaban vēl tik vareno, ar ūdeņiem bagāto upi.
