Nākamais Eiropas Komisijas prezidents – kompromisa figūra ar sociālo stīgu 0
Ne mazums dzirdēts, ka Žans Klods Junkers nav tā persona, kas, būdama Eiropas Komisijas priekšgalā (ja nākamnedēļ gūs solīto Eiroparlamenta atbalstu), liktu jūsmot par Eiropu. Un tomēr diez vai kāds cits politiķis, piemēram, no ierindā esošo vai nesen bijušo Eiropas Savienības valstu valdību vadītāju vidus, bijis vairāk saistīts ar ES lietām nekā viņš.
“Metalurga dēla” karjera
Junkeru mēdz dēvēt par politikas veterānu, taču ne jau vecuma dēļ – viņš dzimis 1954. gada 9. decembrī –, bet uzkrātās pieredzes dēļ. Viņš no aktīvajā politikā esošajiem palicis vienīgais, kas piedalījies Māstrihtas līguma, īpaši tā ekonomiskās un monetārās sadaļas, veidošanā, vai kurš apspriedies ar Fransuā Miterānu un Helmūtu Kolu. Pieredze un ES varas gaiteņos raksturīgā kompromisu kultūra palīdzēja Eiroparlamenta vēlēšanās nosacīti lielākos panākumus guvušās Eiropas Tautas partijas izvirzītajam pretendentam uz EK priekšsēdētāja amatu nodrošināties ar visietekmīgāko Eiroparlamentā pārstāvēto politisko grupu, tai skaitā sociālistu, atbalstu. Var pat teikt, ka sociālisti un sociāldemokrāti pēc vēlēšanām bija konservatīvā Junkera kandidatūras principiālākie aizstāvji (krietni principiālāki nekā Angela Merkele), bet visasāk pret viņu, kā zināms, nostājās konservatīvais britu premjers Deivids Kemerons. Šajā spēlē katram, protams, bija savi apsvērumi, bija aizkulišu vienošanās, tomēr skaidrs, ka mēreni kreisā spārna politiķi uzlūko Junkeru par gluži pieņemamu partneri. Un iespējams, ka viens no iemesliem ir luksemburgietim piemītošā, kā viņš pats saka, sociālā stīga.
Junkeram patīk atgādināt, ka ir “metalurga dēls”, kam vienkāršo ļaužu dzīve nav sveša. Viņa tēvs kādreiz aktīvi darbojies Luksemburgas katoļu strādnieku arodbiedrībā, un tie bija gadi, kad lielhercogiste nepavisam neslīga labklājībā. Junkers ir pieminējis arī senāku ģimenes vēstures faktu, ka tēvs vācu okupācijas laikā tika iesaukts vērmahtā, nosūtīts uz Austrumu fronti un izcietis padomju gūstekņu nometnes, bet atgriezies ar apņēmību ne par ko dzīvē vairs nežēloties… Žans Klods šo attieksmi ir pārņēmis un par vienīgo īstas nožēlas vērto savas biogrāfijas faktu uzskata to, ka viņam nav bērnu. Savukārt viņa karjera no malas izskatās pēc viena vienīga veiksmes stāsta, tajā viss noticis strauji un šķietami pats no sevis. Viņš iestājās Luksemburgas Kristīgi sociālajā tautas partijā (ko politiski varētu pielīdzināt Vācijas kristīgajiem demokrātiem) tajā pašā 1974. gadā, kad absolvēja liceju un vēl pirms tiesību zinātņu studijām Strasbūras universitātē, bet 1984. gadā Junkeru pirmo reizi ievēlēja Luksemburgas parlamentā – Deputātu palātā un apstiprināja par darba un budžeta ministru. Tam sekoja vēl citu ministriju vadīšana, un 1995. gadā viņš kļuva premjers, jo šajā amatā bijušais Žaks Santērs tika iecelts par Eiropas Komisijas priekšsēdētāju. Arī Junkers, sākot vadīt lielhercogistes valdību, jau bija paguvis iepazīt Eiropas varas gaiteņus kā ECOFIN padomes priekšsēdētājs un viens no Māstrihtas līguma izstrādātājiem. Tomēr var uzskatīt, ka tieši Luksemburgas premjera pienākumu pildīšana ir Junkera karjeras lielākā veiksme – pretējā gadījumā viņš nebūtu spējis saglabāt šo amatu līdz pat 2013. gada vasarai.
Junkers esot aicināts sēsties Eiropas Komisijas priekšsēdētāja krēslā jau 2004. gadā, bet viņš atteicies, aizbildinādamies ar vēlētājiem doto solījumu turpināt strādāt Luksemburgā. Saskaņā ar citu versiju Junkers tomēr vairāk cerējis iegūt tolaik topošajā ES konstitucionālajā līgumā, sauktā par ES konstitūciju, paredzēto “Eiropas prezidenta” posteni. Kā zināms, līguma sākotnējam variantam pārvilka svītru referendumi Francijā un Nīderlandē (Luksemburgā, tāpat kā Spānijā, gan vairākums izteicās par), un galu galā ES pamatlīgums jeb Lisabonas līgums tika ieviests apcirptā veidā, tomēr politiskie vēji bija mainījuši virzienu, un tas nebija labvēlīgs Junkeram, kurš jau agrāk nespēja rast kopīgu valodu ar Londonu un sagāja ragos arī ar Parīzi, respektīvi, Nikolā Sarkozī.
Trūkums vai priekšrocība?
Francijas prezidenta nepatiku Junkers izpelnījās, kopš 2005. gada būdams eirogrupas jeb eirozonas valstu finanšu ministru padomes vadītājs. Par spīti konfliktiem un finanšu krīzei viņš tomēr saglabāja šo neformālo portfeli līdz 2013. gadam, tāpēc lielai daļai eiropiešu priekšstati par Junkeru joprojām saistās pārsvarā ar eirogrupas vadīšanas posmu.
Protams, arī ar banku interešu lobēšanu, kas ir “fiskālās paradīzes” ilggadēja valstsvīra tēla neatņemama sastāvdaļa. Reizēm apgalvo, ka tas esot gandrīz ideālā eiropieša teju vienīgais trūkums. Pats Junkers Luksemburgas kā fiskālās paradīzes apzīmējumu noliedz, un pievēršanās šai tēmai ir vienkāršākais veids, ja kāds vēlas viņu nokaitināt. Pirms dažiem gadiem Francijas sabiedriskās televīzijas kanāls “France 2” to panāca, demonstrējot sižetu, kurā lielhercogisti simbolizēja veļas mazgātava, kurp tiek stiepti čemodāni ar atmazgājamām banknotēm: “Jums jāpaslēpj daži miljoni? Luksemburga jums var palīdzēt.” Raidījumā bija paredzēta arī intervija ar Junkeru, bet tās vietā skatītāji dabūja noklausīties viņa iznīcinošo komentāru par šo pārraidi, piedevām izcēlās pat kas līdzīgs starpvalstu skandālam, un telekanāla vadība bija spiesta atvainoties. Pēc Junkera pārliecības, Francija nav valsts, kura varētus sniegt citiem pamācības “finanšu morāles ziņā”. Un tādas vēl jo mazāk ir Nīderlande, Beļģija, Īrija, Kipra, Malta… Nerunājot par Londonas Sitiju. Viņam tādām reizēm ir pa rokai savs argumentu krājums, un viņš allaž var sacīt, ka Luksemburga ievēro visas Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas konvencijas. Jā, dažas problēmas pastāv, bet mēs tās risinām, un kurš tad, lūdzu, ir ieinteresēts, lai nauda no Eiropas aizplūst Karību jūras vai citos virzienos…
Tie lielie
Ž. K. Junkers bija viens no tiem ne pārāk daudzajiem vecās Eiropas politiķiem, kas apsveica ES un tāpat NATO paplašināšanos 2004. gadā. Un arī viens no retajiem, kas uzlūkoja Eiropas atkalapvienošanu par zināmu pienākumu pret Austrumeiropas un Centrāleiropas jaunajām demokrātijām, kuras, kā viņš toreiz izteicās, ir pat atvērtākas reformām un spējīgākas labāk pielāgoties mūsdienu tendencēm nekā “pagurušās” rietumzemes. Junkera izpratni par vēsturi un mazu valstu centieniem ir veidojusi viņa paša valsts pagātnes pieredze – mazā lielhercogiste, atrazdamās lielvalstu interešu krustcelēs, vairākkārt tika iekarota un pakļauta svešām varām. Tāpēc 2006. gada decembrī, kad Latvijas prezidente Vaira Vīķe-Freiberga apmeklēja lielhercogisti oficiālā vizītē, Junkers atgādināja, ka Luksemburga bija viena no tām valstīm, kuras valdība nekad nav atzinusi par likumīgu padomju okupācijas režīmu Latvijā un Baltijas valstu iekļaušanu Padomju Savienībā. Šī pagātnes pieredze arī liecina, ka Eiropas mazajām valstīm – un šodienas apstākļos pat Eiropas nosacītajām lielvalstīm – nepieciešama nevis “neitralitāte”, bet saliedēšanās demokrātisko spēku blokos. Arī nacionālās identitātes saglabāšanas vārdā. Junkers nevilšus iepina Luksemburgas devīzi “mēs gribam palikt tie, kas mēs esam”, nesen Rīgā pievērsdamies politiskajām aktualitātēm, proti, varbūtējai sankciju loka paplašināšanai pret Krieviju, kas neizbēgami ietekmētu arī ES: “Jūs nevarat ieviest sankcijas, kuras jūs neskar. Bet, ja mēs vēlamies palikt tie, kas mēs esam – par kopību, kura pamatojas uz vienādām vērtībām, – tad mums jāsamaksā šī cena. Tas nav patīkami, taču kopīgo interešu aizstāvēšana ir tā vērta.” Kā zināms, Junkeram izteiktais smagākais pārmetums ir viņam piedēvētais “federālisms”, tomēr tam piemīt skaidri iezīmētas robežas, ko ilggadējā Luksemburgas premjera apziņā ir novilkusi valsts pārsvarā konservatīvā sabiedrība. Ko ne imigrāciju viļņi, ne integrācija ES nespēj pārvērst, pārfrāzējot minēto lozungu, par to, kas tā nav.
