Jauna versija par baisā “Džeka Uzšķērdēja” personību 0
Nenotveramais sērijveida slepkava “Džeks Uzšķērdējs”, kurš 1888. gadā terorizēja Vaitčapelas rajonu Londonā, bet kura vārds palicis neizdibināts, atstājot vietu neskaitāmām versijām un minējumiem, visdrīzāk bija Liverpūles kokvilnas tirgotājs un arsēnatkarīgais Džeimss Meibriks, atsaucoties uz jaunākajiem ekspertu slēdzieniem vēsta vietne “History Today”.
Noslēpumainais “Džeks Uzšķērdējs” barbariskā veidā noslepkavoja un sakropļoja vismaz piecas sievietes – prostitūtas. Šīs slepkavības nekad nav tikušas atklātas un to noslēpumainība bijusi pamatā daudzu filmu un grāmatu sižetiem. Pastāv pat atsevišķs kriminālās vēstures pētniecības novirziens – “riperoloģija” (no angļu vārda “Jack the Ripper”), kuras entuziasti katru gadu Liverpūlē rīko konferenci. Līdz šim par galvenajiem kandidātiem uz “Džeka Užšķērdēja” identitāti tika uzskatīti vai nu izvirtušais gleznotājs Volters Sikerts, vai arī Vaitčapelas bārddzinis Ārons Kosminskis, taču tagad galvenās aizdomas krīt uz tirgotāju Meibriku. 1992. gadā remondarbu laikā viņam reiz piederējušajā namā Liverpūlē tika atrasta dienasgrāmata. Tā satur daudz aprakstu par “Uzšķērdēja” slepkavībām un dzīvi Londonā, taču faktiski nekā vairāk par to, ko pētnieki jau zināja no policijas un preses ziņojumiem. Dienasgrāmata ir anonīma, tomēr diezgan droši, ka turīgais tirgotājs Džeimss Meibriks, kurš nomira 1889. gadā – tātad nākamajā pēc “Uzšķērdēja” uzdarbošanās Londonā, to rakstījis pats. Plašākai publikai Meibrika vārds tad kļuva zināms tikai dēļ tā, ka Liverpūlē tas izskanēja tiesas procesa sakarā – tirgotāja organismā pēc nāves konstatēja lielu arsēna daudzumu; viņa jauno sievu Florenci apsūdzēja 50 gadu vecā vīra noindēšanā un atraitne izcieta ilgu cietumsodu. Dienasgrāmatā galvenais ir frāze nobeigumā: “Es varu dot savu vārdu, ka visi mani pazīst, jo vēsture liecina, ko mīlestība var izdarīt ar dzimušu džentlmeni. Ar cieņu, Džeks Uzšķērdējs”. Krietnu laiku pētnieki domāja, ka tāda frāze drīzāk ir joks, bet dienasgrāmata – vēlāka laika viltojums. Turklāt starp Londonu un Liverpūli ir ap 300 km – pārāk daudz, lai Viktorijas laikmeta slepkava tos varētu veikli izbraukāt. Taču tagad, rūpīgi izanalizējot dienasgrāmatā lietoto papīru, tinti, kā arī tekstā izmantotos izteicienus, nav šaubu, ka pieraksti tiešām izdarīti19. gadsimta beigās, laikā, kad notika slepkavības. Autoram tobrīd vienkārši nebija iespēju savākt tādas ar izmeklēšanu saistītās ziņas, sekciju rezultātus un liecinieku liecības, kādi ieguva publicitāti vēlāk. Viens no “riperologu” jautājumiem allaž bijis: kādēļ slepkava nolēma apstāties? Meibrika variants to izskaidro, jo šī persona 1889. gadā nomira. Otrkārt, bija ievērots, ka slepkavības notiek piektdienās, sestdienās vai svētdienās, bet tas atbilst Liverpūles tirgotāja dzīves ritmam – tās bija brīvdienas, kad viņš varēja apmeklēt Londonu, jo pārējās dienās tam vajadzēja uzturēties Liverpūles kokvilnas biržā. Vairums pētnieku arī agrāk uzskatīja, ka Džeks Uzšķērdējs pats nedzīvoja Vaitčapelā. Iespējams, Meibriks bija saniknots par sievas neuzticību, tāpēc dusmas izgāza uz prostitūtām. Kas attiecas uz Meibrika nāvi, visdrīzāk, viņa sieva tika notiesāta nevainīga. Arsēnu mazās devās tolaik lietoja kā zāles pret malāriju. Lielbritānijā un ASV tad netrūka ļaužu, kam tā lietošana bija izvērtusies atkarībā. Konkrēti Meibriks pie arsēna bija ķēries 70. gados. Pēc visa spriežot, viņš kļuva atkarīgs un turpināja to lietot, līdz arsēns ķermenī sasniedza nāvējošu līmeni un noveda viņu kapā.
