Jauna vai tomēr lietota? 11 padomi, kā izvēlēties piemērotāko auto 1
Pirmajā mirklī šķiet – jauna automašīna ir labāka, taču statistika liecina, ka Latvijā 70% braucēju priekšroku dod lietotām automašīnām. Kopš krīze ieviesusi korekcijas pirkšanas paradumos, aizvien biežāk transporta izdevumus rēķinām pēc shēmas: iztērētie lati pret noteiktu laika periodu vai nobrauktajiem kilometriem.
Ekonomiskais pamatojums
Jau izbraucot no salona, jaunā mašīna acumirklī pārvēršas par mazlietotu un šādu statusu saglabā pirmos divus trīs gadus, kad tās vērtība strauji samazinās – no 30% līdz pat 50% no sākotnējās cenas. Tas galvenokārt atkarīgs no konkrētā modeļa pieprasījuma lietoto spēkratu tirgū, kā arī nobraukuma un saimnieka attieksmes. Pēcāk, kad tā ir tikai lietota automašīna, vērtība krītas lēnāk. Tradicionāli pieņemts uzskatīt, ka 1–2 gadus vecs automobilis ar nobraukumu, ne lielāku par 50 000 km, ir mazlietots, bet visi pārējie – lietoti, kas būtiski ietekmē to cenu.Lietotas automašīnas pirkšanas brīdī saduras divas pretējas intereses: pārdevējs ir ieinteresēts saņemt vairāk, pircējs – samaksāt lētāk. Pirmkārt, lai izvairītos no riska, ja tomēr būs nepieciešams dārgs remonts. Otrkārt, lai nopirktu prestižāku un labāk aprīkotu automašīnu par tādu pašu naudu, kāda bija paredzēta jauna braucamā iegādei, vai arī tādas pašas klases līdzīgi aprīkotu automašīnu, iztērējot mazāk līdzekļu.
Visizdevīgāk iegādāties mazlietotu 1–2 gadus vecu automobili, bet tādus tirgū grūti atrast – ar tiem brauc, nevis piedāvā pārdošanai. Arī 2–5 gadus lietotai mašīnai teorētiski nav ne vainas, turklāt apdrošināšanas, ekspluatācijas un amortizācijas izdevumi parasti ir mazāki nekā jaunam, līdzvērtīgam auto. Ekonomija gan veidojas tikai tad, ja pēc garantijas termiņa beigām sāk apmeklēt lētākos neautorizētos autoservisus…
Piecus un vairāk gadus veciem automobiļiem remonta izdevumi strauji pieaug, un, jo lepnāks braucamais nonācis īpašumā, jo lielāki laika un naudas tēriņi sagaida saimnieku. Tāpēc pirms lielā pirkuma ir vērts apsēsties pie papīra lapas un prātīgi apdomāt.
Pirmkārt, cik daudz naudas ir ģimenes budžetā – vai to izmantojam pirmajai iemaksai (tātad pērkam jaunāku un labāku automašīnu!) vai arī tērējam tikai to, kas ir mūsu rīcībā (tātad neesam nevienam parādā!).
Otrkārt, ko īsti gribam, proti, kādu vēlamies redzēt jauno automašīnu (mazu un ekonomisku, lielu ģimenes vāģi, sporta auto vai limuzīnu), turklāt nepaļaujoties uz draugu un kaimiņu ieteikumiem, kāda zīmola vai modeļa slavēšanu vai nopelšanu. Arī līdzšinējā personiskā pieredze nav noteicošais kritērijs. Piemēram, izvēloties mašīnas tipu, varat arī nezināt, ka universālis nekad nav tik kluss kā sedans, tas savukārt nav tik ietilpīgs kā hečbeks, bet lepns limuzīns principā nevar būt ekonomisks utt. Tiesa, pēdējiem (vienalga, Mercedes-Benz, Audi, BMW, Volvo, Saab vai citām šīs klases mašīnām) īsti pamatots nav arguments, ka šo automašīnu rezerves daļas ir ļoti dārgas, jo tās daudzkārt atmaksājas kvalitātes dēļ – remonts nepieciešams retāk. Šī atziņa gan pēdējos gados sāk bālēt, jo vispārējā autobūves kvalitāte samazinās.
Tikai tā, katrai iespējamajai izvēlei liekot plusiņus un mīnusiņus, var nonākt līdz saprātīgam kompromisam. Japāņu mašīnas parasti ir diezgan ekonomiskas un nebūt regulāri nav jāremontē. Tās lielākoties ir labi aprīkotas (arī kompaktklase!), tomēr pārsvarā… skaļākas. Vislabākā skaņas izolācija ir vācu vai skandināvu automobiļiem, bet standarta aprīkojums, jo īpaši pirmajiem, ir daudz nabadzīgāks. Un tā tālāk…
Principiālie lēmumi
Benzīns, dīzelis vai gāze? Šis ir būtisks lēmums, kas ietekmēs ikdienas tēriņus. Ekonomiskākā neapšaubāmi ir gāze, bet iekārta un uzstādīšana nav lēts prieks – tātad jārēķina, vai šāds risinājums (ieguldījums gāzes tehniskajā aprīkojumā pret naudas ekonomiju par patērēto degvielu) atmaksāsies pietiekami īsā laikā. Lai izvairītos no iespējamās sliktās smakas, ieteicamākas ir Rietumos ražotās iekārtas, kuras gan ir nedaudz dārgākas, taču ilgmūžīgākas un drošākas ekspluatācijā.
Dīzeļdzinējs arī sniedz jūtamu ekonomisko efektu, ņemot vērā mazāku degvielas patēriņu (izņēmums ir visi, sākot ar 3 litru tilpumu, kuri nav tik taupīgi, bet ir ļoti jaudīgi, ņemot vērā augsto griezes momentu). Šajā variantā vēlams aprēķināt, vai nobraukums gadā būs tik liels, lai degvielas ekonomija atmaksātos, jo dīzeļdzinēju remonts ir dārgāks. Ja gadīsies automobilis, ar kuru nav intensīvi braukts, par to nav īpaši jāuztraucas, jo parasti noskrējiens līdz kapitālajam remontam svārstās starp 300 000–600 000 km. Latvijā itin bieži ieved tieši gargabalnieku mašīnas, kam, iespējams, dzinējs jau ir nomainīts, un tādā gadījumā tas ir labs variants.
Mašīnas ar benzīna dzinēju no degvielas patēriņa un izmaksu viedokļa ir visneekonomiskākās, tomēr, ja tavējā nav domāta ļoti intensīvai ekspluatācijai pilsētā, kad izdevīgāka varētu būt gāze, vai mierīgai braukšanai lielos attālumos, kad pateicīgāks būtu dīzeļdzinējs, lai paliek šī izvēle, jo benzīns mazina dzinēja remonta problēmas.
Tikpat būtiska ir izšķiršanās – automātiskā vai mehāniskā ātrumkārba? Mēdz teikt, ka pirmās noliedz tikai tie, kuri ar šādu automašīnu nekad nav braukuši. Pēc tam atpakaļceļa vairs nav…
Ja jums ir ļoti specifiskas prasības, manieres un vienmēr vēlaties sasniegt iespējamo labāko degvielas ekonomiju, turklāt pārvietojaties galvenokārt pa maģistrālēm vai nelielā pilsētā, kur nav nepieciešams bieži mainīt pārnesumus, protams, droši iegādājieties manuālās ātrumkārbas automašīnu. Tad var izvēlēties, kad pārslēgt ātrumus, bremzēt ar motoru, vilkt vai ievilkt, turpretim automātu var iedarbināt tikai ar starteri un lielāku defektu gadījumā meklēt evakuatoru…
Automātiskā transmisija īpaši ieteicama pārslogotā braukšanas režīmā pilsētā. Mūsdienās to paveidi ir ļoti dažādi, sākot no hidrauliskās automātiskās, robotizētas mehāniskās, variatora tipa un beidzot ar divu sajūgu automātiskajām pārnesumkārbām. Katrai no tām ir savi plusi un mīnusi, bet daudzi kādreizējie trūkumi jau sen ir novērsti. Piemēram, daļa ļauj braukt ekonomiskāk un pat palīdz attīstīt maksimālo ātrumu ātrāk nekā ar mehānisko pārnesumkārbu, ļauj vilkt arī piekabes un citas automašīnas.
Autovadītāju aprindās valda uzskats – automātiskajām kārbām defekti ir smagāki un remonti daudz dārgāki nekā mehāniskajām. Šis stereotips vairs nav patiess: reālās izmaksas ir par 20–30% zemākas nekā pirms dažiem gadiem!
Loterijas amplitūda
Lietotas mašīnas iegāde vienmēr ir loterija, un ne tikai nosacīti ierobežotā piedāvājuma dēļ (modeļi, komplektācija utt.). Pat pēc diagnostikas servisā, kas šādos gadījumos ir obligāta, iespējams, tā arī nekad neuzzināsiet, kādos apstākļos noskatītā automašīna ir ekspluatēta, cik īpašnieku bijis, cik reāli ir nobraukts, kur un kā remontēts utt.
Lietotu spēkratu ieteicams izvēlēties tirdzniecības laukumos jeb tā sauktajos plačos. Ja tirgotājs pats arī ieved, var cerēt, ka automašīna ārzemēs ir iepirkta no privātpersonas vai operatīvajā līzingā, tātad tā nosacīti ir labā kārtībā. Šeit atrodamas vēl tādas, kas apzināti ievestas ar defektiem, jo nesistās un nekrāsotās tur maksā daudz dārgāk nekā mūsu tirgū, tādēļ izdevīgāk ir remontēt Latvijā. Turklāt itin bieži tas ir sīks defekts, par kuru saņemta apdrošināšana, tāpēc saimnieks apskrambāto braucamo varējis pārdot par zemu cenu. Šos defektus novēršot, mašīna visbiežāk ir ļoti labā kārtībā. Daudz drošāk, ja tai ārzemēs ir izieta tehniskā apskate.
Vēl apskatot jāatceras, ka ir divu veidu mašīnas – vienas braukušas pa pilsētu īsus attālumus, un tām varētu būt vairāk nolietots salons, bet ritošā daļa un, visticamāk, arī dzinējs ir labā kārtībā, savukārt ar otrām cilvēks mērojis 200 un vairāk kilometru dienā, un tās parasti izskatās lieliski, bet, papētot tuvāk, motora resurss jau šķiet mūža otrā pusē. Vēl katrai markai ir visbiežāk sastopamie defekti, piemēram, japāņu mašīnām izslīd sajūgs un krakšķ pusass (ja izgriež stūri līdz galam un ātrāk uzsāk braukt, dzirdama raksturīgā skaņa – tas nozīmē, ka būs jāmaina)!
Pārējo vērtējot, svarīgas ir nianses. Piemēram, ne vienmēr spidometra rādījums atbilst patiesībai. Pat elektroniskos mēdz pieregulēt gan šeit, gan Rietumos, lai saņemtu lielāku apdrošināšanu vai vienkārši pagarinātu garantijas laiku. Tikai speciālists var nojaust mašīnas patieso noskrējienu. Iespējams, tas ir vismaz 250 000 km, ja automātiskajai kārbai ir defekti, kas raksturīgi pēc šādas distances. Arī autoservisa grāmatiņas skaitļi moderno tehnoloģiju laikmetā vēl negarantē reālo nobraukumu…
Izplatīts ir uzskats, ka rūsējusi mašīna prasa nopietnu remontu, bet tā gluži nav – rūsa durvīs vai spārnā, ja nav cietušas nesošās konstrukcijas, ir tikai kosmētisks defekts! Tā dēļ naktī uz ceļa diez vai nolūzīs pusass vai no dzinēja iztecēs eļļa…
Dīzeļdzinēju vislabāk pārbaudīt no rīta, kad mašīna vēl nav darbināta. Jāvēro, vai tūlīt neparādās milzīgs, zils dūmu mutulis (melns var būt, tā ir regulēšanas vaina!), vai motors iedarbojas uzreiz un sāk strādāt visi cilindri. Pat Mercedes dīzelis, kas noskrējis 600 000 km, startē grūti, un cilindri pieslēdzas pa vienam – tas nozīmē, ka motora resurss jau varētu būt izlietots.
Izvēloties benzīna dzinēju, der apvaicāties, vai mašīna nav ilgi stāvējusi, jo tad iespējami vairāki negaidīti pārsteigumi, par kuriem patiesībā nav jāuztraucas, – nenostrādā kāda elektriskā ierīce (apsūbējis kontaktiņš), motors uzreiz neiedarbojas (mašīnai, kas periodiski iedarbināta auksta, pēc kāda laika degmaisījums mēdz aizšķiest sveces – tas novēršams, izbraucot līkumu).
Ar stāvējušu mašīnu noteikti vajag izbraukt, turklāt pat 20–30 km un visos režīmos, kārtīgi izdzenājot auto. Lai pārbaudītu, vai mehāniskā ātrumkārba ir pietiekami stingra un ātrumi neizkrīt, pievelk stāvbremzi, ieslēdz pēc kārtas visos ātrumos un, atbrīvojot sajūga pedāli, pamazām ļauj mašīnai noslāpt. Līdzīgi rīkojas ar sajūgu – pievelk stāvbremzi, ieslēdz 3. vai 5. ātrumu un, atbrīvojot sajūga pedāli, konstatē, vai tas neizslīd.
Pērkot lietotu automašīnu, der pat pārliecināties, vai visi apzīmējumi atbilst patiesībai, piemēram, vai tiešām ir pieci ātrumi, jo var gadīties, ka pārslēdzēja galviņa ir nomainīta.
Padomi
› Ja automašīnas vēsture nav zināma vai noskaidrojama, atliek paļauties uz paša acīm un izjūtām.
› Pārbaudiet riepu stāvokli, protektora dziļumu un ārsienas malu kvalitāti. Ja nodilums nav vienmērīgs, tā ir pazīme, ka riteņu savirze nav kārtībā!
› Nopētot ārieni, īpašu uzmanību pievērsiet automašīnas sāniem. Vai atstarpes starp uzlikām un virsbūves apdares elementiem ir vienādas? Jebkāda novirze no normas liecina par iespējamām problēmām.
› Apskatiet, vai virsbūvi un apakšu nav skārusi rūsa. Vizuāli novērtējiet, vai nav nepieciešama izplūdes sistēmas nomaiņa. Pārāk tīrs dzinējs – tas ir aizdomīgi! Varbūt īpašnieks vēlas kaut ko slēpt?
› Atverot motora pārsegu, pievērsiet uzmanību arī virsbūves konstrukcijai zem tā. Atlupusi krāsa un rūsa vai arī aizdomīgs svaigums var liecināt par remontu, kas veikts pēc avārijas.
› Papētiet motora eļļas līmeņrādi un iepildes atveres vāciņu. Ja redzat brūnas nogulsnes, uzreiz ejiet prom – dzinējs ir bojāts, tam būs nepieciešams dārgs remonts!
› Pārliecinieties, vai, spēcīgāk nospiežot gāzes pedāli, no izpūtēja nenāk zili dūmi – tie liecina, ka dzinējam bijusi liela slodze, tas ir nolietojies. Tukšgaitā dzinējam jādarbojas vienmērīgi.
› Salīdziniet, vai salona nolietojums atbilst odometra stāvoklim. Automašīna ar mazu nobraukumu, bet apdilušu stūri, pedāļiem un salonu ir aizdomīga. Atveriet un aizveriet visas durvis, lai pārliecinātos, ka tās neķeras. Pārbaudiet, vai durvju gumijas ir savās vietās, vai uz tām nav krāsas pēdu – vēl viena pazīme, ka automašīna ir atjaunota pēc avārijas.
› Testa brauciena laikā pārbaudiet bremžu darbību – vai tās ir pietiekami asas. Pasekojiet, vai darbojas visi komforta elementi: elektriski regulējamie sēdekļi, spoguļi, logi, apsilde, kondicionētājs, jumta lūka utt.
› Pārliecinieties, vai stūri var vienmērīgi grozīt uz vienu un otru pusi līdz galam, bez jebkādiem trokšņiem vai vibrācijām.
› Pievērsiet uzmanību, vai pārnesumi slēdzas viegli un vienmērīgi – arī bez jebkādiem trokšņiem! Pārāk viegls vai stingrs sajūga pedālis var liecināt par iespējamām problēmām.
