“Sēdēt un baidīties – tas neder. Jāpalīdz!” Daudzi ukraiņi atzīst, ka neesot bijuši pietiekami sagatavoti šādam pavērsienam 3
Atis Klimovičs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Katram, kas tagad dodas uz Ukrainu, līdzi ieteicams ņemt tādu komplektu, ko varētu nosaukt par paplašināto krīzes mugursomu. Sākot ar kabatas vai pieres lukturīti, prīmusu, svecēm, guļammaisu, uzlādēšanas akumulatoriem un citām nepieciešamākajām lietām.
Tas viss nebija aktuāls vēl līdz oktobrim, kad Krievija uzsāka plānveidīgus triecienus Ukrainas energoinfrastruktūrai. Pirms tam, neraugoties uz kopējo kara atmosfēru un atsevišķiem raķešu triecieniem, dzīve valsts teritorijas lielākajā daļā lielā attālumā no frontes bija pietiekami komfortabla – ar elektrības, ūdens, gāzes padevi, normālu tirdzniecību, internetu un telefona sakariem.
Tagad tas būtiski mainījies un daudzi ukraiņi atzīst, ka neesot bijuši pietiekami sagatavoti šādam pavērsienam.
Arī es, dodoties uz Ukrainu, zināmā mērā biju pārstājis pietiekami nopietni komplektēt savu ekipējumu, jo vēl iepriekšējā brauciena laikā it visur, sākot ar Rietumukrainu līdz pat Harkivai un apdzīvotām vietām vien dažu kilometru attālumā no iebrucējiem, bija elektrība.
Mācības skolas pagrabā
Vēstures skolotājas un Bučas 9. liceja direktores Larisas Storožikas kabinetā ieeju, kad ir atskanējis zvans par kārtējās stundas beigām. Viņa ir viesmīlīga, labprāt pastāsta par skolas dzīvi pašlaik. Atšķirībā no daudzām citām mācību iestādēm, šis licejs ir iekārtojis pagrabus, kuros pietiek vietas visiem skolēniem.
Tas ļauj visām klasēm mācīties vienlaikus. Citās skolās, kur nav pietiekami ietilpīga patvēruma, mācības visām klasēm vienu nedēļu norisinās skolā, bet otru attālināti. Licejs pats nodrošina sevi ar ģeneratoru, jo bez tā normāls skolas darbs nebūtu iespējams. Tobrīd, kad viesojos, centralizētās elektrības neesot jau trīs dienas.
Kopā ar direktori nokāpjam lejā pa trepēm. Pagrabi ar vasarā veikto remontu šķiet ērti ar mājīgām klasēm dažādu mācību priekšmetu apgūšanai, tostarp sporta un aizsardzības apmācību. Vienā no tām varu vērot sporta stundu 11. klasei. Pavisam skolā šobrīd mācās 750 bērnu, bet pirms Krievijas iebrukuma bijis 1200 skolēnu.
Ar direktori runājam par drūmākajām dienām Bučā, kad šeit atradušies okupanti. Divi no skolotājiem tad esot tikuši nogalināti.
Asaras sariešas Larisas Storožikas acīs. “Dienu iepriekš, 23. februārī, man bija stunda 5. klasē. Es lasīju dzejoli par to, kā 22. jūnijā pulksten četros no rīta sākās karš. Tik agri jau 1941. gadā tika bombardēta Kijiva,” stāsta direktore.
Vaicāju, kā krievu okupācijas laikā klājās šopavasar. “Dievs kaut kā pasargāja. Tas bija brīnums, jo skolā – bija tādas dienas – paglābās 350 cilvēku. Tā šāva visapkārt! Mēs iemācījāmies ar okupantiem sadzīvot. Drīzāk izdzīvot. Centos īpaši nesatikties ar viņiem.
Protams, es taču negāju un nestāstīju viņiem, ka esmu skolas direktore. Tolaik viņi mēģināja atklāt tos, kas dienējuši armijā un karojuši pret Krievijas okupantiem kopš 2014. gada,” stāsta L. Storožika.
Ar humāno kravu uz Hersonu
Ir pusseši no rīta, kad satiekos ar Tatjanu Kuļiku un viņas vīru Aleksandru, lai saliktu viņu automašīnā humāno palīdzību no Latvijas un vestu uz Hersonu, ko ik dienu un nakti apšauda Krievijas armija. Iekraujam segas, guļammaisus, gāzes prīmusus un degļus, sauso spirtu, strāvas ģeneratoru un ukraiņu brīvprātīgo sarūpētās pārtikas paciņas.
Mašīna piekrauta līdz griestiem, jo ar pustukšu mašīnu nebūtu vērts doties aptuveni 700 kilometru tālajā ceļā.
Izbraucam uz Odesas trases. Ceļš labs, vairākus simtus kilometru braucam bez problēmām. Darbojas gandrīz visas degvielas uzpildes stacijas, ir degviela un laba kafija braucējiem.
Tatjana un Aleksandrs ar saviem trim bērniem martā izbraukuši no Čerņihivas apgabala nelielās Osteras pilsētas, kas tobrīd atradās gandrīz aplenkuma stāvoklī, un pusgadu nodzīvojuši Šveicē. Iespējams, būtu palikuši vēl ilgāk, taču vecākais no bērniem, 17 gadus vecais Deniss, teicis, kā tad tā – mums jāatgriežas dzimtenē.
Tatjana pavisam nesen jau vedusi palīdzības kravu uz Hersonu. Toreiz šoferim nācies kārtīgi uzspiest uz gāzes pedāļa, kad pāri mašīnai aizlidojuši divi šāviņi.
“Es nevaru tāpat vien sēdēt un neko nedarīt. Sēdēt un baidīties, tas neder, jāpalīdz,” savu motivāciju doties nogurdinošos un reizēm bīstamos braucienos skaidroja Tatjana. Viņa darbojas vietējā “Osteras sieviešu kustībā Dovira”, kas komplektē un nogādā dažādu palīdzību gan civilpersonām frontes zonā, gan arī karavīriem.
Esam iebraukuši Mikolajivas pilsētā. Kustību ielās regulē policisti, tātad nav elektrības. Arī apkārtējās daudzstāvu ēkas ir nomācoši drūmas ar tumšiem logiem. Tuvojamies Hersonai, pabraucam garām divām armijas kolonnām. Sasniedzam galamērķi septiņos vakarā vēl pirms komandantstundas sākuma, kas ilgst 12 stundas.
Tatjanas radinieces dzīvoklī, kur varam pārlaist nakti, mums par lielu pārsteigumu ir elektrība. Vēlāk uzzinām, ka tā parādījusies pirms trim dienām. Tiesa, šāds komforts nav pieejams visu diennakti. Pulksten astoņos vakarā gaisma pazūd. Tā atjaunojas pēc trim stundām, taču pazūd ūdens padeve. Visu nakti laiku pa laikam dzirdama šaušana. Tatjana no rīta stāsta, ka slikti gulējusi, baidījusies.
Ar ūdeni uz devīto stāvu
Neilgi pēc komandantstundas beigām dodamies uz Kamišanu ciemu piecu kilometru attālumā no Hersonas. Tur mūs sagaida vietējā aktīviste Ksenija Šaguna, ar kuras starpniecību varam nodot palīdzību tiem, kam tā nepieciešama vispirms.
“Orki jau būtībā ir pavisam netālu aiz upes vien divu trīs kilometru attālumā, taču reāli ap divdesmit kilometru tālu. No turienes arī šauj. Labi, ka lido pāri ciemam, pagaidām tur neviens nav cietis. Tagad jau galvenokārt bombardē Hersonu. Bērnunamā trāpīja, arī morgā…” par notikumiem ciemā stāsta Ksenija.
“Krievu okupācijas laikā ļoti daudzus arestēja. Tas notika pavisam vienkārši – ieraudzīja ukraiņu simboliku telefonā un viss, arestēja. Viņi daudzus mirušos vienkārši sadedzināja. Gan savējos, gan mūsējos, visus kopā… Lielā bedrē sakrāva mēbeles, virsū meta līķus, tad atkal mēbeles, un dedzināja.” Hersonā, pēc Ksenijas teiktā, atklātas septiņas vietas ar nogalinātajiem cilvēkiem.
Ksenija pastāsta arī par okupācijas laikā paziņas noklausīto sarunu postenī.
Burjatu tautības karavīri esot bijuši pārsteigti par Ukrainā redzēto dzīves līmeni un teikuši: “Jūs nu gan labi dzīvojat!”
Paziņa noteikusi – kas gan jums traucē dzīvot tāpat! Karavīri atbildējuši: “Tagad jūs strādāsiet mūsu labā!”
Ar palīdzības kravu piebraucam pie kādas deviņstāvu ēkas. Tās septītajā stāvā viena pati dzīvo 94 gadus vecā Klāva. Par laimi, viņai palīdz devītajā stāvā dzīvojošais Vladimirs. Sieviete ir priecīga par mūsu atvesto silto segu un “Gandrā” iegādāto guļammaisu.
Laiku pa laikam dzirdami smago ieroču dārdi. Šodien pat kaut kur netālu nokritis šāviņš, teic Vladimirs. Blieziens bijis tik pamatīgs, ka sprādziena vilnis sievieti pat esot pasviedis nedaudz augšup.
“Vispār jau veselīgi mums klājas – visu šo laiku trenējos nest ūdeni uz septīto un devīto stāvu,” smaidot stāsta Vladimirs.
Esam izdalījuši visu atvesto un varam doties atpakaļceļā uz Kijivu. Mums līdzi dodas Ksenija, lai apciemotu meitu un mazbērnus, kas atraduši patvērumu Polijas ostas pilsētā Gdaņskā.
