Jauna skolotāja, kurai patīk izaicinājumi 2
Cēsu puses skolu direktoriem vērts sarosīties: konkursa “Jaunais skolotājs” uzvarētāja Kristīne Dovgiallo nolēmusi atgriezties dzimtajā pusē, tāpēc šovasar pametīs sporta skolotājas amatu Rīgas 41. vidusskolā un meklēs darbu Cēsīs vai to tuvumā.
Konkursa uzvarētājas godā jaunā sporta skolotāja nokļuva, galvenokārt pateicoties savas kolēģes un darbaudzinātājas Tijas Tripānes vēstulei. Būtiski, ka T. Tripāne un vēl viena 41. vidusskolas sporta skolotāja – Antra Šverna – savulaik saņēmušas balvu kā visas Latvijas labākās sporta skolotājas. Tātad Kristīnei ir gan no kā mācīties, gan ar ko konkurēt.
Bērni – tas ir forši!
“Jau tad, kad mācījos 9. klasē un devāmies ekskursijā uz Rīgu, braucot garām Sporta pedagoģijas akadēmijai, visiem teicu, ka reiz tur mācīšos,” atceras Kristīne. Akadēmija toreizējo skolnieci piesaistīja pirmkārt ar savu ārējo veidolu, tomēr Kristīnes izvēli noteikti ietekmēja arī tas, ka viņai vienmēr patikušas sporta stundas, pašai skolas laikā bijuši labi sporta skolotāji. Tieši sporta pedagoģiju viņa nolēma studēt, pateicoties mammas ieteikumam, kura sprieda, ka pedagoģiskā izglītība ir gana laba un vispusīga. Līdztekus sporta skolotāja kvalifikācijai Kristīne gan ieguva arī fitnesa trenera kvalifikāciju. Tomēr doties strādāt uz sporta klubu, kur darbs varbūt varētu būt mierīgāks un dāsnāk atalgots, Kristīne nevēlas. Viņa teic: klubā, kur sportot nāk tam motivēti pieaugušie, viņai būtu pārāk maz izaicinājumu. Turklāt Kristīnei ļoti patīk darboties kopā tieši ar bērniem. “Jau studiju laikā devāmies uz bērnu un jauniešu centru “Laimīte”, kur mūsu uzdevums bija iesaistīt bērnus dažādās aktivitātēs. Pēc tam man jau piedāvāja strādāt arī skolēnu nometnēs. Visu laiku apkārt tikai bērni, bērni. Tas ir tik forši!” stāsta Kristīne. Viņa apzinās, ka arī pati patīk bērniem, jo “viņiem patīk jauni skolotāji”.
Jaunā skolotāja stāsta, ka darbs ir viņas hobijs un prieks, tāpēc strādāt skolā nešķiet grūti: “Uz skolu nāku labi pavadīt laiku, un man ir prieks, ka varu daudz dot bērniem, uzlabot viņu veselību. Skolotājam katra diena ir atšķirīga, jo arī bērni katru dienu ir citādi un stundas jāveido citādi.” Kristīne atzīst: skolotāju atalgojums ir mazs, taču “nestrādāju algas dēļ”.
Nekāds hihī-hahā nebūs
Rīgas 41. vidusskolā viņa nonāca, kad studiju laikā bija jāstrādā sešu nedēļu ilga prakse. Kā jau bieži dzīvē, arī piesakoties praksei, bija tā: “Kurš pirmais brauc, tas pirmais maļ.” Kad Kristīne tika pie skolu saraksta, kas gatavas uzņemt praktikantus, tajā bija palikusi 41. vidusskola, uz kuru ne visi topošie sporta pedagogi vēlas nākt praktizēties. Tas tāpēc, ka jau pieminētā T. Tripāne ir gana prasīga prakses vadītāja. “Bet es nebaidos no izaicinājumiem. Zināju, ka te daudz ko varēšu iemācīties,” saka jaunā skolotāja. “Varēju sākt pati vadīt stundas – skolotāja Tripāne prasīja, lai jau no pirmās stundas man būtu skaidrs stundas plāns un sasniedzamais mērķis. Beigās bija tiešām liels gandarījums, jo skaidri varēju redzēt, kāda esmu bijusi prakses sākumā un kāda – tās beigās.” Kristīnei nācās iemācīties arī to, kā strādāt mazā sporta zālē, kurā vienlaikus darbojas 60 bērni un divas sporta skolotājas, jo nav nemaz tik viegli netraucēt kolēģim un viņa skolēniem. Jāmāk darboties raiti un saskaņoti, stingri ievērojot stundas plānu, lai katrs varētu izmantot to sporta zāles daļu, kas tajā stundas brīdī nepieciešama.
Kristīne ir maza auguma, trausla un izskatās tik jauniņa, ka viņu pašu vēl var noturēt par skolnieci. Kā viņai izdevās iekarot autoritāti? Kristīne ņēmusi vērā pieredzējušo kolēģu padomu būt draudzīgai, bet stingrai. “Ja skolēni uzreiz redz, ka nekāds hihī-hahā nebūs, tad viņi “ņem mani galvā”,” viņa secinājusi. Puiši gan dažkārt cenšoties pavilkt uz zoba.
Jābūt radošai
Pēc prakses Kristīni drīz vien aicināja sākt strādāt 41. vidusskolā. “Man patīk šī skola, te ir pieredzes bagāti kolēģi,” teic jaunā skolotāja. “Piemēram, Tija man ir iemācījusi, ka skolotājam jākāpj ārā no ierastajiem standartiem, jo bērni visu laiku mainās, viņu prasības aizvien ir citas. Nevar iedot desmit bumbas un gaidīt, ka viņi paklausīgi visu stundu bumbos. Mēs stundās izmantojam neierastu inventāru – piemēram, spēlējam boulingu, izmantojot piena pudeles. Sporta skolotājam ir jābūt radošam. Par laimi, tagad internetā var atrast ļoti daudz fantastisku ideju, kā dažādot sporta stundas.”
Kristīne iestājās arī Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijas maģistrantūrā, jo “gribējās iegūt un iemācīties vēl kaut ko”. Tagad viņa aizrautīgi strādā pie maģistra darba, kurā pēta, kādas emocijas bērnos izraisa dažādas nodarbes sporta stundās. Kristīne secinājusi, ka, piemēram, sporta spēlēm nav labvēlīgākā ietekme uz bērnu noskaņojumu: viņi kļūst agresīvāki, kašķīgāki, jo nepatīk spēles rezultāts, meklē vainīgos savu komandas biedru vidū. Savukārt sportiskas rotaļas vairāk raisa pozitīvas emocijas, jo tajās nav jāuztraucas par rezultātu. Lai labāk izpētītu bērnu emocijas stundās, Kristīne skolēnus filmē un pēc tam analizē viņu sejas izteiksmi.
Kristīne stundas vada dažādu vecumu skolēniem. Viņas pienākums ir ne tikai “parastās” sporta stundas, bet arī sportiski interešu izglītības pulciņi: vispārējās fiziskās sagatavotības, aerobikas un sporta spēļu. Skolēni uz tiem nāk labprāt, jo te skolotāja vairāk nekā sporta stundās ļauj darīt to, ko pašiem gribas. Pulciņos bērni gatavi sportot pat pašā rīta agrumā pirms stundām!
Kristīne gan atzīst, ka daļa skolēnu izvairās pat no sporta stundām un uz pulciņu nenāktu nekādā gadījumā. Viņa spriež: bieži vien pie tā, ka bērni ir mazkustīgi, vainojami viņu vecāki, kuri nevis savām atvasēm stāsta, ka sportot ir labi un interesanti, bet gan meklē iemeslus, kāpēc viņi varētu nepiedalīties pat sporta stundās. Esot skolēni, kuriem saskaņā ar vecāku rakstītajām zīmēm vienmēr kaut kas sāp vai “ir mazs puņķītis”, tāpēc sportot nevar.
Tieši attiecību veidošanu ar skolēnu vecākiem Kristīne uzskata par vienu no grūtākajām lietām skolotāja darbā. Vecāki mēdzot neizprast, ka sportošana nāks par labu bērnam, un iestājas pret skolotāju un viņu prasībām. Gadās arī, ka vecāki uzskata: bērna veikums stundās novērtēts pārāk zemu. Kristīne uzsver: mūsdienās sporta stundās vairs atzīmes neliek par to, cik ātri bērns, piemēram, skrien. Vērtējumus izliek, ņemot vērā progresu. Kaut nedaudz, bet mācību gada laikā rezultātam ir jāuzlabojas. Ja bērns cenšas, vērtējums būs labs.
Tomēr jautāta, vai pēc gadiem desmit arī varēsim satikt viņu skolā, jaunā pedagoģe attrauc: “Ja visas skolas vēl nebūs likvidētas, tad jā.”
