VĀRDS KRITIĶIEM 0
2016./2017. gada teātra sezonas “Spēlmaņu nakts” žūrijas dalībniekiem “Kultūrzīmes” uzdeva divus jautājumus: 1. Par ko vai par kādām tendencēm jums liek domāt teātru jaunās sezonas repertuāri? 2. Kuru no jauniestudējumiem gaidāt ar vislielāko interesi tajā iespējamā noslēpuma dēļ?
1. Par tendencēm, balstoties tikai uz repertuāra vienību nosaukumiem, grūti spriest, pat ja režisora rokraksts no līdzšinējiem darbiem šķiet labi vai vismaz puslīdz pazīstams. Ielūkojoties nākamās sezonas repertuārā, acs “aizķeras” pie divām dominantēm – izrādēm, kurās prognozējama atsaukšanās uz sabiedriskām aktualitātēm, un klasikas uzvedumiem, kas ļauj sagaidīt jaunas, laikmetīgas interpretācijas.
2. Protams, interesē, par ko un kā skatuves telpā šobrīd domā Alvis Hermanis, Elmārs Seņkovs un Vladislavs Nastavševs. Pēc asprātīgā “NAPa” intriģējošs šķiet Jāņa Baloža un Valtera Sīļa iecerētais “Veiksmes stāsts”, kā arī režijas studenta Toma Treiņa debija Nacionālajā teātrī, iestudējot Gunāra Priedes lugu “Zilā”.
“Dienas” žurnālists, teātra kritiķis Atis Rozentāls:
1. Lielākajai teātru daļai interesanti pieteikumi tieši klasikā. Sākot ar “Pēru Gintu” Nacionālajā teātrī un beidzot ar “Pazudušo dēlu” Valmierā, kā arī krievu klasikas gabaliem vairākos teātros. Te noteikti pieminama arī “Karmena” Dailē un Ģertrūdes ielas teātrī, Šekspīra “Jūlijs Cēzars”. Interesanti pieteikumi arī bērnu izrāžu jomā – piemēram, “Staburaga bērni” Valmieras teātrī, kas labi sen nav iestudēts. Otrs virziens, kas turpinās – pat nezinu, vai to vērtēt kā labu vai ne tik labu –, jūtama tieksme atteikties no ļoti izteiktām, tīrām izklaides izrādēm. Muzikālu komēdiju vai vienkārši komēdiju kļūst arvien mazāk. Piemēram, Dailē, runājot par “8 mīlošām sievietēm”, paši izrādes veidotāji sapratuši, ka lieta nopietnāka, nekā sākumā licies. Arī pēc Ostrovska “Meža” topošā Indras Rogas izrāde “Muiža kaņepēs”’ it kā ir klasiska komēdija, bet īsti par izklaides gabalu to arī nenosauksi – tāpat kā Dirrenmata “Vecās dāmas vizīti” Liepājā. Teātri izbauda situāciju, ka skatītājs ir pieslēdzies pietiekami nopietnam repertuāram, tāpēc meklē saturiski dziļi. Un tas ir labi. Taču, no otras puses, ir risks publiku nogurdināt. Un šo brīdi nevajadzētu sagaidīt, jau laikus atceroties arī par kvalitatīvu izklaidi samērīgā līdzsvarā.
2. Viena liela intriga tikko piedzīvota. Tas ir Alvja Hermaņa lieldarbs, franču rakstnieka Mišela Velbeka romāna “Pakļaušanās” dramatizējums JRT. Lasot Velbeka romānu, mani ļoti intriģēja, kā to var parādīt uz skatuves. Droši vien būs ļoti interesanti skatīties Viestura Kairiša iestudēto “Pēru Gintu” Nacionālajā teātrī. Arī tāpēc, ka šogad ļoti interesanta sakritība: tieši sezonā, kad Nacionālais balets iestudē “Pēru Gintu” ar Grīga mūziku, arī Kairišs pievērsies “Pēram Gintam”, un, tāpat kā baletā, arī viņš izmantojis slavenā norvēģu komponista skaņdarbu. Kairišs ir pierādījis, ka ir režisors, kurš nebaidās no ļoti atpazīstamām, arī muzikālām tēmām, kas zināmā mērā varētu konkurēt ar vēstījumu, kā gadījās ar Vāgneru un uzvedumu “Uguns un nakts”, kurā Vāgners ar savu mūziku kā vienu no izrādes elementiem izrādījās milzīga pašvērtība. Tagad, šķiet, Grīga mūzika var radīt zināmu, diezgan noteiktu priekšstatu par “Pēra Ginta” tēlu atveidi. Taču visticamākais – šis priekšstats nepiepildīsies jeb neīstenosies, jo Viesturs Kairišs ir tik patstāvīga personība, ka var gadīties – viņa risinājums var būt apzinātā konfliktā ar muzikālo ietvaru. Un tādēļ – jo interesantāk.
Teātra kritiķe Edīte Tišheizere:
1. Lai neviltos, labāk ir nespēlēties ar prognozēm, pieņēmumiem un priekšstatiem.
2. Ļoti gaidu Čehova iestudējumus – Seņkova “Kaiju” Nacionālajā un Dž. Dž. Džilindžera “Platonovu un viņa sievietes” Liepājas teātrī –, jo vajag ārkārtīgi stipru ideju, lai ķertos pie šīm lugām. Un to, kā un kāpēc Nastavševs iestudēs turpinājumu “Cerību ezeram” un “Peldošajiem-ceļojošajiem”.
