Latviešu dramaturģija un politiski akcenti 0
Kā allaž, interesanti palūkoties, ko teātri piedāvā no latviešu dramaturģijas. No vienas puses, var pilnīgi piekrist Alvim Hermanim, kurš “Kultūrzīmju” rīkotajā teātru līderu diskusijā cita starpā atgādināja, ka mūsdienu teātris jau trīsdesmit gadus netiek uztverts kā mākslas veids, kas apkalpo dramaturģiju un lugu rakstītājus. Arvien veiksmīgāk jaunie režisori sameklē dramaturgus un kopā veido izrādi, izmantojot dzeju, prozu, romānu, jebko, kas viņus saista, un mēģina salikt to visu kopā pēc savas domāšanas un sajūtu gammas par to, kas šobrīd īsti Latvijā notiek. Viens no veiksmīgākajiem iepriekšējās sezonas piemēriem šajā ziņā ir “Svina garša” Nacionālajā teātrī un “Urbānie mīti” Jaunajā Rīgas teātrī (JRT). Pirms dažiem gadiem JRT priekškaru vēra izrāde “Melnais piens”, kas veltīta Latvijas laukiem. Latvijā tā ne publiku, ne kritiķus tā īsti nav ieinteresējusi, bet joprojām ar panākumiem braukā riņķī pa dažādiem kontinentiem. “Latviešu govju problēma, izrādās, daudz tuvāka cilvēkiem Latīņamerikā un Rietumeiropā nekā Latvijas skatītājiem,” izteicās Alvis Hermanis. Savukārt nupat pirmizrādi piedzīvojušais A. Hermaņa iespaidīgais un krāšņais lieldarbs, franču rakstnieka Mišela Velbeka romāna “Pakļaušanās” vairāk nekā trīs stundu izvērsumā arī par latviešu sabiedrību pasaka vairāk nekā daudzas pašu autoru lugas kopā.
No otras puses, arī latviešu lugai kā tādai tomēr pienākas sava vieta uz latviešu teātra skatuves. Un tāda arī ir godam ierādīta. Sākot ar A. Upīša “Sievieti” Nacionālajā teātrī Ināras Sluckas režijā un beidzot ar R. Blaumaņa “Pazudušo dēlu” Valmierā Reiņa Suhanova režijā un šī paša klasiķa “Trīni” jo intriģējošāku Elmāra Seņkova redzējumā atkal Nacionālajā teātrī, kur savukārt Edmunds Freibergs iestudēs Harija Gulbja “Oliveru”, bet jaunais režisors Toms Treinis – Gunāra Priedes” Zilo”.
Šajā sezonā, kā jau tas piedienas, visvairāk latviešu darbiem pievērsies Nacionālais teātris. Bez jau minētajiem darbiem interesanta solās būt Annas Rancānes “Bišu māte un vilkacis” – stāsts par dzīvi Latgales pierobežā Valda Lūriņa režijā, redzēsim Dailes teātra aktiera Artūra Dīča lugu “Lidojošais Travolta” Regnāra Vaivara režijā.
Liepājā teātra dramaturģe Rasa Bugavičute-Pēce sarakstījusi darbu par teātra aizkulisēm “Teātra putekļu stāstiņi”, Valmieras teātrī Alvis Lapiņš raksta īpaši režisoram Varim Braslam, Daugavpils teātrī tā direktors un mākslinieciskais vadītājs Oļegs Šapošņikovs ar režisori Paulu Pļavnieci domā par kārtējo latviešu klasikas darbu sezonas otrajā pusē. Dailē pirmizrādi piedzīvos Jāņa Baloža darbs “Mamzeles” Mārtiņa Eihes režijā. Tas esot totāli brīvprātīgs projekts, kurā divas dziedošas un dejojošas aktrises labprātīgi ļāvušās eksperimentam, kopā ar izrādes režisoru un dramaturgu atklājot stāstus no daudzveidīgās cilvēka dzīves pieredzes.
Kā visnotaļ intriģējoša tendence ir politiskie akcenti. Līdzās jau minētajam A. Hermaņa lielvēzienam ar Velbeka dramatizējumu kā sitienu cilvēku gļēvumam un konformismam Jānis Balodis un Valters Sīlis radījuši kopdarbu “Veiksmes stāsts” Nacionālajā teātrī, bet Gatis Šmits JRT veido izrādi ar darba nosaukumu “Kārkli”, ko dēvē par mēģinājumu teātra acīm palūkoties uz mūsu politisko kultūru. Un arīdzan Daugavpils teātris sezonu atklās ar politiku. Pēc Andersena pasaku motīviem Oļegs Šapošņikovs iestudēs uzvedumu “Kailais karalis” par cilvēku alkatību un vēlmi būt tuvāk varai, protams, ne tikai Latvijā, bet visā pasaulē. Uzvedums būs ar krāšņām dejām, kuras iestudējusi horeogrāfe Irina Saveļjeva.
Līdzās vēsturiskiem romāniem, darbiem ar sāpēm un traģiskām stīgām gribētos uz skatuves sagaidīt kādu arī ar Latvijas nākotnes izjūtu, lai kāda tā arī būtu.
