Būs darbs un alga? Liepājas teātrim jaunā sezona ar daudziem nezināmajiem 0
Anita Bormane, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Ar režisora Dmitrija Petrenko iestudēto lietuviešu dramaturga Marjus Ivaškeviča lugu “Malыš” šodien skatītājiem atkal durvis vērs smagu kovidkrīzes ietekmi izjutušais un pašvaldības kapitālsabiedrības statusa dēļ ārpus valsts atbalsta atstātais Liepājas teātris.
“Latvijas Avīze” augusta vidū viesojās Liepājas teātrī, kurš arī šobrīd, 114. sezonas priekšvakarā, joprojām atrodas reāla pašvaldības un valsts finansiāla atbalsta gaidās, lai noskaidrotu, kas krīzes laikā noticis teātrī un ar kādām cerībām tā darbinieki sagaida jauno darba cēlienu.
Nerimstošais darbs aizkulisēs un uz
skatuves
“Kovidlaiks mums deva iespēju, piemēram, savest kārtībā visas skatītāju zāles durvis, ko veica mūsu pašu darbinieki, arī – restaurēt senās lustras un paveikt daudzus citus darbus. Visiem spēkiem cenšamies pierādīt valstij un pašvaldībai, ka taupām, piemēram, agrāk mums bija četras šuvējas, tagad palikusi viena,” stāsta Liepājas teātra direktors Herberts Laukšteins.
Mūsu viesošanās dienā teātrī rit mēģinājums Dmitrija Petrenko iestudējumam “Malыš”, un režisors, vaicāts par izrādes galveno stīgu, teic: “Droši vien tā ir par mūsu pašu izvēlēm, par to, cik daudz spējam vadīt pašu un citu dzīvi, un par to, cik ļoti mūsu izvēles, kas pašiem šķiet ļoti liktenīgas, tādas patiešām ir.
Arī, protams, par mīlestību, par to, cik spējam to sniegt. Ja runājam par pandēmijas laika ietekmi, tad jāteic, ka ir jūtams, ka visi esam sailgojušies pēc tā, lai varētu būt klātienē un strādāt, un ka tās laikā enerģija ir uzkrājusies un tagad to gribas dot – mīlestībā pret savu profesiju, partneri, kolēģi, izrādes materiālu.”
“Latvijas Avīzei” bija unikāla iespēja paša Liepājas teātra direktora vadībā viesoties tā “aizspogulijā”, un nevar nepamanīt, ka teātrī visos tā cehos rit aktīva darbība ar cerību uz pilnvērtīgu un radošu jauno sezonu, un arī – ka teātrim akūti trūkst telpu, nemaz nerunājot par jau seno stāstu par absolūti nepieciešamo mazo zāli.
H. Laukšteins stāsta, ka ar pašvaldību notikušas sarunas par tās izveidi bijušajā Latvijas Bankas ēkā pretī teātrim.
Būs darbs un alga?
Tikmēr sarunas par Liepājas teātra nākotnes perspektīvu starp valsti un pašvaldību joprojām turpinās. “Liepājas teātris bija, ir un būs! Liepājas domes vadība apliecināja, ka visdrīzākajā laikā tiks rasts risinājums ar pašvaldības finansējuma piešķīrumu teātra aktuālo finansiālo vajadzību segšanai,” šonedēļ pēc tikšanās ar Liepājas teātra un pašvaldības vadību savā “Facebook” kontā rakstīja kultūras ministrs Nauris Puntulis, uzsverot, ka pēc teātra primāro vajadzību nodrošināšanas jārod stabils tā pastāvēšanas modelis.
“Skaidrs ir viens – pašvaldība pati meklē naudas līdzekļus, un mēs varam nomierināt visus teātra darbiniekus un aktierus, ka būs darbs un būs alga,” intervijā Latvijas Radio apliecinājis Liepājas domes priekšsēdētājs Jānis Vilnītis.
Liepājas teātra direktors Herberts Laukšteins sarunā ar “Latvijas Avīzi” pauž piesardzīgāku skatījumu: “Pagaidām ir vārdi, vēlamies redzēt lielāku konkrētību. Ir pilnīgi skaidrs, ka no valsts neko nesaņemsim, līdz ar to visas cerības ir uz pašvaldību.”
Pēc Liepājas mēra Jāņa Vilnīša teiktā, aprēķinātā summa, kas teātrim šobrīd pietrūkst, ir 261 000 eiro un vēl 92 000 esot nepieciešami, lai norēķinātos ar skatītājiem par nenotikušajām izrādēm. “Mums nav arī vēl zināms, kas notiks ar septiņiem projektiem, ko teātris šobrīd iesniedzis Valsts kultūrkapitāla fonda (VKKF) konkursā, kur mēs varētu cerēt uz maksimālo atbalstu 60 000 eiro.
Tad, kad precīzi zināsim, cik liela summa saņemta no VKKF ar atbalstu jaunajiem iestudējumiem, tad arī precizēsim skaitli, ar ko pašvaldībai jānāk palīgā.”
Lai gan vēl nesen bija izskanējis, ka Liepājas teātra finansējuma jautājums no pašvaldības puses varētu tikt atrisināts ar budžeta grozījumiem jau 20. augustā, tas tomēr nenotika, un tie, pēc J. Vilnīša teiktā, varētu tikt pieņemti oktobrī, kad saistībā ar VKKF mērķprogrammas konkursu būs zināmi visi “saskaitāmie”.
Tomēr jāņem vērā, ka Liepājas teātris VKKF piedalās projektu konkursā, kur saskaņā ar VKKF mērķprogrammas “Nākotnes kultūras piedāvājuma veidošana visās kultūras nozarēs” nolikumu teātra mākslas nozarei kopumā paredzēti 217 800 eiro (maksimāli vienam projektam – ne vairāk par 30 000 eiro). Paredzēts, ka tiek atbalstīta jaunu projektu tapšana, kā arī jau uzsākto pabeigšana.
Herberts Laukšteins sarunā ar “Latvijas Avīzi” uzsver, ka tā ir kļūdaina izpratne – uzskatīt, ka VKKF šajā situācijā varētu būt galvenais glābšanas riņķis, jo “ir skaidrs, ka projektu daudzums šajā konkursā krīzes situācijā būs lielāks, nekā normālā situācijā ierasts”.
Turklāt “nekad nav bijis arī tā, ka domes dotācija pilnībā sedz radošo procesu, mums šis spilvens ir bijuši VKKF atbalstītie projekti”.
Neraugoties uz Liepājas domes priekšsēdētāja Jāņa Vilnīša portālā “liepajniekiem.lv” pausto, ka “nebūs nekāds melnais oktobris vai kāds cits spilgts notikums”, bažas raisa arī apstāklis, ka teātrim gan ir ļauts novembrim un decembrim paredzētos līdzekļus izmantot agrāk, dodot iespēju oktobra sākumā izmaksāt algas par septembri, tomēr realitātē tas nozīmē, ka gada beigas tas var sagaidīt ar lielām budžeta problēmām.
“Lielākais pluss šajā jezgā ir tas, ka Kultūras ministrija ir atzinusi, ka no Liepājas teātra viedokļa šī ir netaisna situācija un ka ir jāmeklē, lai visi astoņi Latvijas vēsturiskie repertuāra teātri darbotos ar vienlīdzīgiem nosacījumiem,” teic H. Laukšteins.
Petrenko, Meikšāns un Ķimele
“Šajā brīdī teātrī vajadzēja mēģināt režisoram Sergejam Zemļanskim – bija plānots sezonu atklāt ar viņa iestudētajiem Gogoļa “Spēlmaņiem”, bet ir tā, kā ir,” Liepājas teātra direktors teic, jautāts par jaunās sezonas plāniem (visu interviju ar Herbertu Laukšteinu klausieties podkāstā “”Kultūrzīmju” Kultūrelpa” portālā LA.LV).
“Esam palikuši skatītājiem parādā trīs izrādes, kas nenotika pavasarī, – Dmitrija Petrenko iestudētais “Malыš”, Viestura Meikšāna “Dēmoni” un Māras Ķimeles “Saviļņojums”, kam pamatā krievu dramaturga Ivana Viripajeva luga. Līdz ar to visi līdz tam ieplānotie rudens iestudējumi ir atlikti vai pārcelti uz vēl nezināmu laiku.
Cerams, ka varēsim īstenot to, kas tika paredzēts pēc jaunā gada, tomēr galvot par to nevaru daudzu iemeslu dēļ – pirmkārt, vai mums būs līdzekļi, otrkārt – vai varēsim strādāt un vai skatītājs varēs nākt uz teātri un jutīsies drošs.”
