Jauna seja teātrī – piecpadsmitgadīgais Reinis Tomiņš uz marimbas atskaņo Bahu un Hendeli 1
Izrāde “Iespējamā tikšanās” Dailes teātra kamerzālē sagādāja jauku pārsteigumu – kopā ar pieredzes bagātajām aktrisēm Olgu Dreģi (Hendeļa lomā) un Lidiju Pupuri (Baha lomā) spēlēja piecpadsmitgadīgais limbažnieks Reinis Tomiņš. Viņš ne tikai iejutās Johana Kristofa Šmita, Hendeļa palīga lomā, bet arī spēlēja marimbu. Tas bija tik brīnumaini, ka gribējās ar puisi iepazīties tuvāk. Pirms nākamās izrādes parunājāmies.
Reiņa ģimenē visi ir mūziķi. Mamma Limbažu mūzikas skolā māca solfedžo, tētis ir kordiriģents un saksofonists, māsa studē Latvijas Mūzikas akadēmijā. Reinis mācās Limbažu novada ģimnāzijas astotajā klasē un Limbažu mūzikas skolā klavierspēli, bet sitaminstrumentu spēli apguva Cēsu mūzikas skolā. Reinis smejas, ka jau divu gadu vecumā dauzījis katlu vākus un domājis, pa ko vēl varētu sist.
“Es biju tik laimīgs, kad mani aizveda uz mūzikas skolas pirmo stundu. No sitaminstrumentiem man ārkārtīgi iepatikās marimba,” atceras Reinis.
Pagājušajā gadā Ineses Galantes talantu konkursā Reinis izcīnīja 2. vietu. Nospēlējis savu skaņdarbu un gribējis doties zālē pie mammas un tēta. Taču viņu noķēris režisors Dmitrijs Petrenko un jautājis, vai Dailes teātra izrādē varētu spēlēt marimbu. “Gan jau varētu,” – Reinis atbildējis. Tad režisors vaicājis: “Vai varēs arī parunāt?”
Tas nu gan bijis jocīgs jautājums, jo Reinis taču ir piedalījies daudzos daiļrunāšanas konkursos! Tomēr atšķirība ir. Konkursā tu sagatavojies, uznāc, norunā vai nospēlē un viss ir ļoti jauki. Bet teātrī nevari spēlēt, kad esi nomierinājies, jāsāk spēlēt tad, kad vajag.
– Kāda bija sadarbība ar slavenajām aktrisēm Olgu Dreģi un Lidiju Pupuri?
– Sapratāmies ļoti labi. Viņas ir ļoti pieredzējušas aktrises un mani pamācīja, kā lomas teksts runājams.
– Vai režisors Dmitrijs Petrenko pārlieku nedresēja?
– Šai izrādei ar režisoru ir ļoti, ļoti paveicies. Ja kaut kas neveicas, viņš saprot un nav dusmīgs. Mēs to atkārtojam. Viņš ļoti skaidri zina, ko grib, bet arī aprunājas ar aktieriem.
– Tu ļoti skaisti spēlēji, diezin vai kāds zālē pirms tam bija dzirdējis Baha un Hendeļa skaņdarbus, atskaņotus uz marimbas, kam tie nav komponēti…
– Jā, lielu laiku ieguldīju, pārveidojot notis, lai tehniski varētu nospēlēt daudzbalsību uz marimbas. Tomēr četras vālītes nav tas pats, kas koris, orķestris vai pianista desmit pirksti. Tas bija sarežģīti.
– Bet tu to mierīgi izdarīji…
– Mierīgi varbūt nav īstais vārds. Bet – jā.
– Tik skaisti skanēja, īpaši Baha “Goldberga variācijas”!
– Prieks, ka patika.
(Šajā mirklī garām gāja komponists Artūrs Maskats, smaidīdams sasveicinājās ar Reini un teica, ka skatījies izrādi un viņam paticis. Un paslavēja Reini par aranžijām, tās bijušas brīnišķīgas. Un arī par labo iejušanos tēlā kopā ar slavenajām aktrisēm).
– Kā izjuti Šmitiņa tēlu, vai saskatīji līdzību ar sevi – Šmitiņš arī mūzikā meklē smalkumu, klusumu, nevis kā Hendelis…
– Tā ir vienīgā lieta, par ko es izrādē šaubos. Esmu Šmitiņš, cenšos atveidot to, kā lugas autors iecerējis – bet mani tas Šmitiņš kaitina, jo izsmej Hendeli. Tāpēc, ka es bieži skatos raidījumus un filmas par Hendeli, Bahu. Izrādē Hendelis raksturots kā skaļš un bravūrīgs. Bet viņš tāds nav. Savā laikā viņš bija mūzikas karalis un uzrakstīja tik skaistus skaņdarbus. Tos “drausmīgi skaļos gabalus” – oratorijas viņš sāka komponēt tāpēc, ka viņu “dauzīja”, izsmēja par tām skaistajām, smalkjūtīgajām melodijām.
– Nu, re, kāds aktierim mūžs – jārunā teksts, kas nav patiesība! Vai tev patīk teātris?
– Ļoti. Te ir labas izrādes, patika “Žanna d”Arka”, “Ērtas dzīvošanas mirklīši”. Ar ļoti lielu cieņu izturos pret visiem aktieriem, īpaši gados vecākiem. Kad biju mazāks, visu laiku prātoju – kas gan notiek aizskatuvē, ko viņi tur dara? Gribēju izzināt visus procesus, kā aktieri mācās lomas, kā viņus grimē, ģērbj. Nesapratu, kā notiek paši pirmie mēģinājumi.
– Un kā tad notiek?
– Aktieri sēž ap galdu, katram savs eksemplārs. Lasa. Tad pamazām sāk celties kājās, sāk kaut ko darīt. Vēlāk liek teksta eksemplārus nost. Nāk suflieris, lai nav ar eksemplāru jāstaigā. Un tā arvien, arvien.
– Suflierei izrādē ne reizi nevajadzēja teikt priekšā…
– Man suflieris ir drošības sajūtai. Ja nu kaut kas piemirstas. Visi tomēr ir cilvēki.
– Aktieri reizēm stāsta, ka uznākot “melnais caurums”, ka neko vairs neatceras…
– Jā. Man arī vienreiz gadījās, tas bija ģenerālmēģinājumā. Tā ir traka sajūta.
– Kā tu domā, kas ir teātris, ar ko tas tik ļoti valdzina?
– Filma daudzreiz skatoties – vienmēr būs tāda pati. Bet teātra izrāde katru reizi citādāka. Vai dekorācija nolikta mazliet sāņus, vai aktieris frāzi pasaka ar citu intonāciju…Tas ir tik interesanti!
– Un tagad tu esi aktieris?
– Jā, kamēr skatītājiem patiks šī izrāde. Teātrī man visi saka – “čau!” bet es apzinos, ka esmu šeit tikai pieaicināts.
– Vai aktiera profesija ir prestiža?
– Aktieri ir ļoti atpazīstami visā Latvijā. Bet ar algām un visām tām lietām tā ir, kā ir.
– Esi gatavs slavai, ka tagad tevi pazīs, intervēs?
– Skolā zina, ka es spēlēju izrādē, bet tur visi esam savējie, viss kārtībā. Klase bij atbraukusi uz izrādi uzdāvināja man veselu klēpi puķu. Ģimenē arī ar mani lepojas, man prieks par to. Varbūt svešākiem cilvēkiem būs cita reakcija. Bet es pats esmu laimīgs.
