Jaunā Rīgas teātra izrāde “Austrumvējš rietumvējš” ataino kultūru sadursmi 0
Režisorei Mārai Ķimelei austrumu motīvs nav svešs – jau 80. gados Valmieras drāmas teātrī iestudēta Rabindranata Tagores luga “Čitra”, bet gluži nesen Jaunajā Rīgas teātrī uzvestas indiešu pasakas, kolonnu zāli, kur citkārt starpbrīžos saviesīgi mīdās bufetes rindā stāvošie, pārvēršot par neparastu trokšņu, palmu, putnu un eksotisku zvēru pilniem Indijas džungļiem, turklāt māksliniecēm Ingai Bermakai un Agnesei Stabiņai teju visas džungļu sastāvdaļas darinot no kartona.
Šoreiz līdzīga komanda Māras Ķimeles vadībā uz Jaunā Rīgas teātra (JRT) lielās skatuves radījusi Ķīnu.
Tā nav industrializētā komunisma lielvalsts, kas mūsdienās, atrazdamās tālu Āzijas austrumu malā, patiesībā stāv mūsu pašu drēbju skapjos, virtuvēs un dzīvojamās istabās un par kuru mums, šķiet, ir itin plašs priekšstats. Izrādes “Austrumvējš rietumvējš” darbība risinās 20. gadsimta sākumgala Ķīnā, kad tajā vēl nebija nevienas Mao skulptūras, taču tā vietā – dziļi ieinteresēta uzmanība no tā saucamās Rietumu pasaules puses un seno tradīciju īpatnējā, tomēr attiecīgajā vidē likumsakarīgā dzīvesveida sadursme ar Rietumu priekšstatiem par brīvību, demokrātiju un tiesībām. Izrāde veidota pēc amerikāņu rakstnieces Perlas Bakas tāda paša nosaukuma romāna. Jauna, visstingrākajās dižciltīgo ķīniešu ģimeņu tradīcijās audzināta meitene tiek izdota pie vīra puisim, kam viņa saderēta jau pirms abu dzimšanas. Viņas vīrs atgriezies no mācībām ASV un, kaut gan joprojām respektē senās paražas, cenšas Janas Čivželes varonei Guei Laņ iemācīt staigāt ērtos apavos, nevis neveikli tipināt mazām, nosietām ķīniešu princešu kurpītēm, būt vienlīdzīgai ar savu vīru, nevis bikli un stīvi smaidīt, paklausot viņa iegribām, spriest un visu lemt pašai, nevis pakļauties tikai vecākiem un laulātajam draugam. Taču vēl lielāka kultūru sadursme notiek Guei Laņ brāļa dzīvē – viņš, mācīdamies ASV, iemīl platīnblondu mirdzoši smaidošu amerikānieti, kuru vēlas izskolot ķīniešu dzīvesveidā.
Kāpēc 2013. gadā par šiem notikumiem vērts vēstīt no JRT skatuves? Domāju, ne tādēļ, ka publiskajā telpā dažādos kontekstos ik pa laikam izskan draudīgi solījumi par gaidāmo ķīniešu imigrācijas vilni, kas velšoties Eiropas virzienā. Šķiet, režisorei vienkārši paticis eksotiskais, maigi biedējošo Austrumu noslēpumu pilnais stāsts, kurā līdzās svešo pasauļu sadursmei tikpat svarīga ir sadursme arī starp sievietes un vīrieša pasauli. Šī allaž bijusi viena no vadošajām tēmām Māras Ķimeles mākslā.
Turklāt globalizācija, kas izlīdzina kultūras, galu galā radot visiem saprotamu, pazīstamu un neizteiksmīgu popkultūru, ir viena no briesmīgākajām nelaimēm, kas jau šobrīd apdraud arī latviešus. Ķīniešu ierašanās mums nemaz nav jāgaida.
Ticamību izrādē atainotās situācijas īstumam vairo fakts, ka romāna autore uzaugusi Ķīnā amerikāņu misionāru ģimenē, tātad pati savām acīm redzējusi Austrumu un Rietumu kultūras saskarsmes šajā valstī. Tomēr nepamet sajūta, ka viss uz skatuves notiekošais ir visai stereotipiskas un idejiski grūti pamatojamas izdarības par Ķīnas tēmu. Vai tiešām Ķīna ir tāda, kāda tā attēlota tūrisma firmu katalogos? Varbūt katalogi nemelo? Bet varbūt izrādes veidotāji sev pašiem vislabāk zināmu iemeslu dēļ Ķīnas atklāsmē nav ierakušies dziļāk par virsējo slāni, kaut gan šķiet – strādāts pamatīgi. Iestudējuma tapšanā piesaistīti arī palīgspēki – kustību konsultante, deju pasniedzēja un mūzikas konsultants, īpaši darinātas arī rotas, kuru krāšņumu pat gribētos aplūkot tuvāk. Ir pētīts, un ir “rakts”, deviņu aktieru ansamblis studējis ķīniskās manieres, žestus, grimases. Centības vai specifisko tērpu dēļ tas veiksmīgāk izdevies dāmām. Kungiem par citas mentalitātes klātbūtni viņu tēlos izdodas radīt vien virspusēju efektu. Citādi Edgars Samītis vai Kaspars Znotiņš, spēlējot šādā pašā manierē bez dīvainajām melnajām parūkām, šķiet, varētu “ielēkt” jebkurā citā izrādē.
Taču, zinot Māras Ķimeles režisores talanta mērogu, negribas ticēt, ka šoreiz kaut kas būtu galēji neizdevies un attaisnojamu vai neattaisnojamu iemeslu dēļ palicis ieceres līmenī. Mārai Ķimelei tā nemēdz gadīties. Tāpēc ceru, ka režisore mūs, skatītājus, tikai māna un spēlējas ar mūsu pašu stereotipiem par tālo zemi.
Ne velti izrāde noslēdzas ar dejisku ņemšanos NSRD dziesmas “Ķīnā esmu bijis es” pavadījumā. “Visi zin, ka Ķīna ir, daži nezin, kur tā ir…” skan skaļruņos kontrastējoši visam, kas līdz šim skanējis izrādes laikā. Vēl zīmīgāk tas šķiet, zinot, ka NSRD, Hardija Lediņa un viņa domubiedru nosaukums, atšifrējams kā “Nebijušu sajūtu restaurēšanas darbnīca”.
Jaunā Rīgas teātra izrāde “Austrumvējš rietumvējš” Režisore: Māra Ķimele. Lomās: Jana Čivžele, Kaspars Znotiņš, Inga Alsiņa-Lasmane, Baiba Broka, Jevgēnijs Isajevs, Elita Kļaviņa, Iveta Pole, Edgars Samītis, Andis Strods. Tuvākās izrādes: 28. maijā, 11. un 12. jūnijā.
Vērtējums Režija – ★★★ Aktierdarbi – ★★★ Kostīmi – ★★★★★ Scenogrāfija – ★★★ Maksimālais vērtējums – 5 zvaigznītes |
