Atis Lejiņš: Vai “Progresīvie” grib turpināt Nila Ušakova uzturēto praksi? 14
Atis Lejiņš, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
2020. gads daudziem paliks atmiņā ar kāda vīrusa plosīšanos visā pasaulē, vēl citiem ar milzīgiem sabiedrības protestiem Baltkrievijā, bet mums Latvijā – arī ar pamatīgām izmaiņām līdz šim rutīnā ieslīgušā iestādē – Rīgas domē.
Beidzot pēc daudziem gadiem demokrātiskās vēlēšanās izdevies izsist pamatus vienas partijas valdīšanai, kuras pārziņā galvaspilsētā plauka korupcija un pat zināma daļa nacionālisma, bet ne par labu latviešiem kā nācijai.
Taču vai tiešām tas iemesls priecāties ir tik pamatots?
Nepagāja pat viena diena pēc vēlēšanu rezultātu apkopošanas, kā to uzvarētāji sākuši paust medijiem tādus viedokļus, kas nemaz daudz neatšķiras no līdzšinējos gados dzirdētā.
Tā, piemēram, partijas “Progresīvie” līdzpriekšsēdētāja Antoņina Ņenaševa, kura ievēlēta arī par Rīgas domes deputāti, jau nākamajā dienā sniegusi interviju Krievijas ziņu aģentūrai TASS. Lūk, kas pēc tam rakstīts aģentūras ziņā:
“Rīgā saziņa krievu valodā turpināsies. Partiju bloks neplāno ierobežot pašvaldības amatpersonu kontaktus ar pilsētas iedzīvotājiem krievu valodā.
“Mēs noteikti esam par komunikāciju gan krievu, gan angļu valodā,” atzīmēja Ņenaševa, piebilstot, ka, jo daudzveidīgāka un atvērtāka ir Rīga, jo vairāk investīciju tā piesaistīs.
Pēc Ņenaševas teiktā, Rīgas mēra kandidāts no viņu saraksta Mārtiņš Staķis vienmēr atbild uz žurnālistu jautājumiem krievu valodā, ja tie tajā tiek uzdoti.”
Kā jau minēju, to saka partijas vadītāja, nevis ierindas biedrs.
Vai tas nozīmē, ka “Progresīvie” grib turpināt Nila Ušakova uzturēto praksi, ka ar krieviem jārunā tikai krieviski?
Protams, politiķe aizbildinās, ka tas pats attiecoties arī uz angļu valodu. Bet mēs taču te nerunājam par tūristiem! Neviens nav teicis, ka tūristiem Rīgā jārunā latviski; bet cita lieta ir galvaspilsētas izpildvaras mērogā turpināt PSRS rusifikācijas politiku, lai arī esam 30 gadus brīvi.
Varam tiešā veidā novērot, kā šī rusifikācija ir iespaidojusi latviešus – re, atrodas politiķi, kas tiešām pārliecināti, ka ar krieviem Latvijā jārunā tikai krieviski. Tā ir novecojusi attieksme, nav vairs 90. gadi.
Statistika rāda, ka tikai ap 4% Latvijas krievu nerunā latviešu valodā, tāpēc mums nav pašiem jāuztur un jāveicina šis mīts, ka komunikācija krievu valodā nepieciešama visiem krieviem.
Mēs dzīvojam nacionālā valstī, nevis Krievijas guberņā; kāpēc mums joprojām palikusi ieradumā šāda zemošanās? Rezultātā mūs joprojām tā īsti neuzskata par Eiropas Savienības un NATO valsti, jo acīmredzot DNS līmenī nespējam saraut saites ar padomju pagātni.
Un vispār – kurā valstī mēs vēl ko tādu redzam? Piemēram, krievi ieceļo kādā Īrijas pilsētā, arī lielā skaitā, un tik un tā ļoti ātri iemācās angļu valodu, jo īriem ne prātā nenāk, ka ar viņiem būtu jārunā citā valodā.
Sanktpēterburgas krievi, iebraucot Tallinā, vietējos uzrunā uzreiz angliski, bet pie mums tas nav dzirdēts. Runā tikai krieviski, jo zina par šīm ilgus gadus mantotajām “tradīcijām”.
Bet Latvijā vislabākais piemērs ir Daugavpils – mūsu valsts politika panākusi, ka tur krievi labprāt runā latviski, ja vien viņus šajā valodā uzrunā.
Taču ir daudz rīdzinieku, kuri tur aizbrauc un runā krieviski – šī te mākslīgi kultivētā ieraduma varā. Un tikai vēlāk apķeras, ka dzīvo taču Latvijā un var runāt valsts valodā – un izrādās, ka nav nekādu problēmu, visi visus saprot.
Vai saprotat, Antoņina, ko vēlos jums teikt?
