Jaunā paaudze kopumā kļūst aizvien kreisāka. Publicists Vents Zvaigzne par sabiedrības izaicinājumiem Latvijā un Eiropā 12
Juris Lorencs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Publicists Vents Zvaigzne studējis fiziku, filozofiju un klasisko filoloģiju. Patlaban nodarbojas ar grāmatu rediģēšanu.
Vent, nepārspīlējot var teikt, ka vismaz dažiem cilvēkiem tu esi viens no tā sauktajiem viedokļu līderiem Latvijā. Arī es ik pa brīdim ieskatos tavā tviterkontā – gan tāpēc, ka tu esi mans bijušais students, gan tāpēc, ka daudzos jautājumos mūsu viedokļi sakrīt. Izskatās, ka pēdējo nedēļu laikā abi esam pievērsuši īpašu uzmanību divām lietām – Sv. Sofijas katedrāles pārvēršanai par mošeju un nemieriem ASV. Kā domā – vai šie abi notikumi kaut kādā veidā ir saistīti?
V. Zvaigzne: Mūsdienu pasaulē viss ir saistīts, vismaz netieši. Pat ja šie divi notikumi tieši neizriet viens no otra, tie tomēr iezīmē zināmas likumsakarības, ar kurām saskaramies.
Es teiktu, ka tie iezīmē soli atpakaļ no ceļa, kurā pasaule attīstījās 20. gadsimtā.
Neskatoties uz visām tām šausmām un nacisma un boļševisma briesmu darbiem, bija vērojama kopēja virzība tā dēvēto vispārcilvēcisko vērtību virzienā.
Šo vērtību pamatā bija Eiropas civilizācijas redzējums ar savu kristīgo un apgaismības paradigmu. Gluži pašsaprotami tika uzskatīts, ka pārējai pasaulei jācenšas tām līdzināties.
Šajā kopējā virzībā iekļāvās arī Turcijas valsts sekularizācija pēc Pirmā pasaules kara, nācijas līdera Kemala Ataturka īstenotās reformas, tostarp reliģijas atdalīšana no valsts varas.
Demonstrējot cieņu pret vēsturi un Eiropas civilizāciju, pirms 1500 gadiem celtā kristiešu “Hagia Sophia” jeb Svētās Gudrības katedrāle no mošejas tika pārvērsta par muzeju.
Tas bija arī simbolisks solis, katedrāle savā ziņā kļuva par universālu svētvietu visiem – kristiešiem, musulmaņiem, pat neticīgajiem, kuri nāca aplūkot iespaidīgo ēkas arhitektūru un senās bizantiešu mozaīkas.
Tagad atkal sperts simbolisks solis, tikai pretējā virzienā. Līdzīgi var raksturot haosu un anarhiju dažu Amerikas pilsētu ielās.
Te nav ne kripatas no tādām Eiropas civilizāciju raksturojošām vērtībām kā likuma vara un racionālisms.
Bet, ja mēs raugāmies globāli, vai notiekošā pamatā nav tautu staigāšana jeb, kā šodien saka, migrācija? Turki lēnām, bet noteikti iespiedās Bizantijas impērijā, un Konstantinopoles krišana 1453. gadā bija tikai šī procesa beidzamais akts. Un vai kaut līdzīgs nav noticis Amerikā? Viena lieta ir vergi, kas tika atvesti no Āfrikas spaidu kārtā pirms 300 gadiem. Bet pēdējos gadu desmitos Amerika piedzīvo ievērojamu migrāciju no dienvidiem, no Latīņamerikas un Centrālamerikas, kas lēnām, bet noteikti maina šīs zemes raksturu un mentalitāti.
Tas ir jautājums arī par Latīņamerikas identitāti. Bijām pieraduši skatīties arī uz šo Amerikas daļu kā uz Eiropas civilizācijas atzaru, kurā spāniskais, portugāliskais un katoliskais sajaucies ar vietējo indiāņu tautu kultūrām.
Pašreizējo Romas pāvestu Francisku, kas nāk no Argentīnas, uztver kā Eiropas civilizācijas pārstāvi. Tomēr aizvien skaidrāk iezīmējas tas, ka Latīņamerika vēlas būt atšķirīga civilizācija ar savu vērtību komplektu.
Iesaistījos dažās interneta diskusijās, kas izraisījās pēc Kolumba statuju nogāšanas, un šajā sakarā ielūkojos Latīņamerikas medijos.
Jā, ir izteikta vēlme distancēties no Eiropas mantojuma, doties varonīgās indiāņu pagātnes virzienā, reliģijā – attālināties no kristietības, kopt vietējos kultus.
Saprotams, no malas skatoties, rodas jautājums – par ko šīs zemes kļūs, attālinoties no Eiropas civilizācijas?
Vēl viena Latīņamerikas īpatnība – ilgais un noturīgais flirts ar kreisajām idejām, ar marksismu, ieskaitot trockismu un maoismu. Kuba, Nikaragva, Peru, Venecuēla – tie ir daži piemēri, kad kreisi eksperimenti notiek visas valsts mērogā, taču šī ideoloģija ir populāra visā kontinentā.
Vēl līdz nesenam laikam tas nozīmēja – uz dienvidiem no ASV un Meksikas robežas.
Brīdī, kad marksistu zemēs iestājas ekonomiska katastrofa un visiem sāk klāties slikti – kā patlaban Venecuēlā, tiek meklēti vainīgie. Un tie vienmēr ir citi – vispirms jau “jeņķi”, bet arī pārējie vēsturiskie “kolonizatori un vergturi”.
Bet šādi domājoši cilvēki pēdējos gadu desmitos lielā skaitā ieplūduši Amerikā. Un Kolumba statujas krīt tieši Amerikas pilsētu laukumos. Grūti iedomāties, ka kaut kas tamlīdzīgs varētu notikt Kolumbijā, tad jau būtu jāmaina pats valsts nosaukums.
Var notikt arī Kolumbijā, ieskaitot nosaukuma maiņu. Bet ASV Kolumba statuju gāšana nebūtu lielākā nelaime. Lai arī Kolumbs ir visai simboliska persona Eiropas civilizācijai, viņam nav tieša sakara ar ASV.
Man daudz zīmīgāks šķiet apstāklis, ka tiek apķēpātas ASV dibinātāju, pirmo prezidentu Džordža Vašingtona un Tomasa Džefersona statujas. Tas liecina par dziļu un nopietnu iekšēju konfliktu ASV sabiedrībā.
Iespējas ir divas – vai nu cilvēki, kuri šādi rīkojas, savā nezināšanā un naivumā īsti neapzinās, ko dara, vai arī tieši otrādi – tā ir apzināta darbība ar mērķi uzkurināt iekšēju konfliktu.
Tos, kuri piedalās šajā vandalismā, var redzēt videokadros. Jā, tur var būt nelegālie imigranti, kuriem Trampa laikos aizvien grūtāk legalizēties.
Tur ir arī afroamerikāņi – geto iemītnieki. Bet pietiek arī “balto amerikāņu”, kas acīmredzami nepieder pie šīm grupām. Un tas liek vaicāt: kas aiz tā visa stāv?
Atklāti sakot, man bail, ka tie balsti, drošības enkuri, ar kuriem mēs saistījām tik lielas cerības 90. gadu sākumā pēc neatkarības atgūšanas – Rietumu demokrātija un vērtības, Rietumu ekonomiskais, politiskais, militārais un kultūras spēks –, iet mazumā. To redzam Eiropā, kuru apdraud imigrācija no Tuvajiem Austrumiem un Āfrikas. Savukārt to, kas patlaban notiek ASV, vismaz es nevaru nosaukt citādi kā par šīs zemes pamatu izskalošanu. Latvijas drošībai tas laikam neko labu nesola?
Protams! Jautājums patiesībā ir uzdots arī mums, eiropiešiem.
Vai jēdziens “Eiropas civilizācija” mums pašiem vēl kaut ko nozīmē? Un, ja nozīmē, tad kāds ir mūsu vērtējums?
Diemžēl Rietumu pusē aizvien skaļākas kļūst balsis, kas apgalvo – Eiropa no saviem pirmsākumiem ir Senās Romas nežēlības, viduslaiku tumsonības, krusta karu, inkvizīcijas, ķeceru dedzināšanas, koloniālisma, vergu tirdzniecības un vardarbības civilizācija.
Lai viņa izput! Prom no tās! Uz priekšu, uz saulaino nākotni!
Jautājums ir – uz kurieni? Un vai cilvēki, kuri to sludina, paši ir pietiekami iedziļinājušies citu civilizāciju vēsturē un to piedāvātajās vērtībās? Man ir aizdomas, ka nav.
Savukārt Austrumu pusē par to smaida un klusībā berzē rokas. Milzīgā Āzijas kontinenta rietumu piedēklis, kurš lielīgi saucies par Eiropu, pats labprātīgi atsakās no sevis.
Bet gluži aizmirst Eiropas vēsturi, izsvītrot no tās nepatīkamās lietas mēs arī nevaram. Nu kaut vai koloniālismu, kas pēdējā laikā īpaši tiek akcentēts saistībā ar vietējo tautu pakļaušanu un vergu tirdzniecību.
Domāju, vēstures zinātāji neizjutīs lielu sašutumu par karaļa Leopolda II pieminekļu aizvākšanu Beļģijā. Viņa valdīšanas laiks, kas ilga no 1865. līdz 1909. gadam, bija viena no tumšākajām lappusēm koloniālisma vēsturē.
1884. gadā Berlīnes starptautiskajā konferencē Leopoldam privātīpašumā tika piešķirta, var teikt, uzdāvināta, milzīgā Kongo brīvvalsts.
Ar viņa iniciatīvu šajā Āfrikas zemē tika nodibināts brutāls “darba nometnes” režīms, faktiski iedibināta verdzība.
Vietējos iedzīvotājus nodarbināja kaučuka ieguvē, par normu neizpildīšanu vai nepakļaušanos cilvēkiem nocirta roku, netika žēloti pat bērni.
Kad fotogrāfijas ar rindā nostādītiem bērniem, kam bija amputēta viena roka, nonāca Eiropā, izcēlās skandāls. 1908. gadā Kongo brīvvalsti no Leopolda pārņēma Beļģijas valdība, par ko karalis bija ļoti sašutis.
Tas viss ir bijis, turklāt pavisam nesen, pirms nieka 120 gadiem!
Bet nevar noliegt arī to, ka tieši Eiropas civilizācija bija tā, kas apzinājās šāda veida noziegumus un atrada sevī spēkus tos nosodīt.
Ne ekspansijas, ne kolonizācija un verdzība nav ekskluzīvs eiropiešu izgudrojums un varas iegūšanas paņēmiens. Tomēr tieši Eiropa bija tā, kur virsroku ņēma humānisma, brīvības, vienlīdzības un cilvēktiesību idejas.
Un tad mēs nonākam pie civilizāciju spēka. Tas, ko mēs jau izjūtam – Ķīnas un Indijas ekonomisko ekspansiju, islāma fanātismu, Krievijas militārismu. Bet īpaši jau “trešās pasaules” demogrāfisko spēku. Covid-19 epidēmijas laikā tika slēgtas Eiropas ārējās robežas. Un tad pēkšņi atklājās, ka “vecajā kontinentā” nav cilvēku, kuri nolasa zemenes – ne Spānijā, ne Vācijā, ne Latvijā. Iznāk, ka ASV nevar iztikt bez meksikāņiem, Eiropa – bez marokāņiem vai ukraiņiem.
Eiropa pēc Otrā pasaules kara apzināti izvēlējusies labklājības modeli, kas pagātnei neiedomājamos apmēros darbojas kā sūklis. Kāpēc Latvijā trūkst strādnieku? Jo mūsējie ir aizbraukuši uz Angliju, Īriju, Vāciju, Skandināviju.
Vienlaikus dzirdam padomus: ko jūs kautrējaties, aiciniet arī pie sevis! Un mēs aicinām – ukraiņus, moldāvus, uzbekus.
Kamēr atbraucēji uz Latviju raugās tikai kā uz īslaicīgu mītnes zemi, kas dod iespēju sapelnīt naudu, tas varbūt vēl darbojas. Bet, kad šie cilvēki izlemj palikt un veidot turpmāko dzīvi šeit, sākas tipveida problēmas.
Jo ne jau visiem tas izdosies, neizbēgami būs neapmierinātie. Tas, ko vērojam Eiropas rietumos, – rodas geto rajoni ar visām no tā izrietošām sekām.
Arī islāma terorisma draudus bieži rada ne jau pirmās paaudzes viesstrādnieki vai saujiņa Eiropā speciāli iesūtītu kaujinieku, bet gan dzīvē vīlušies otrās vai pat trešās paaudzes imigranti.
Cilvēki bez dziļākām saknēm, kuri nespēj ne iekļauties savā mītnes zemē, nedz arī atgriezties vecāku vai vecvecāku dzimtenē. Viņi ir rūgtuma pilni, viegls upuris vervēšanai.
Turklāt jāņem vērā apstāklis, ka daudziem nemaz īsti nav kur atgriezties, jo etniskajā dzimtenē jau sen plosās pilsoņu kari un vardarbība.
Mani vairāk baida, lūk, kas – kāda Vācijas turkam daļa gar to, kas notiek Latvijā? Vācietim varbūt, bet ne jau turkam vai arābam.
Nevajag lolot īpašas ilūzijas. Arī no mums tālāk esošām Eiropas tautām maz interesē pasaulē notiekošais, kamēr tieši neskar viņus. Bet, runājot par kultūru atšķaidīšanu, var teikt, ka latviešiem šajā ziņā ir ļoti īpaša pieredze.
Okupācijas gados esam pieredzējuši, kā vidi un cilvēku attiecības maina masu imigrācija no “citām PSRS republikām”.
Tāpēc latvieši, vismaz mana paaudze, vairs nespēj optimistiski raudzīties uz citu valodu, kultūru un mentalitātes ienākšanu Latvijā.
Šodien gan Eiropā, gan Latvijā dzirdamas balsis, kas apgalvo – mums ar to jāsamierinās, pasaule mainās, tautu un kultūru sajaukšanās būs neizbēgama realitāte.
Jautājums ir, lūk, par ko: kā šāda pasaule spēs uzturēt mūsu “tehnoloģiju civilizācijas” funkcijas? Elementāras lietas – mieru, kārtību, likumību, maizi, tīru dzeramo ūdeni?
Un vēl mani uztrauc atklātības trūkums, politiķi izvairās par šīm problēmām runāt.
Dzirdēti gadījumi, ka Amerikā cilvēki zaudējuši darbu tikai tāpēc, ka uzdrošinājušies iebilst – ne tikai melno dzīvības, bet visu cilvēku dzīvības ir svarīgas.
Politkorektums un “cancel culture”, kas arvien vairāk atgādina totalitārismu, ir atsevišķs stāsts. Vienlaikus nevar nepamanīt, ka Eiropas un ASV sabiedrība, it īpaši jaunā paaudze, kopumā kļūst aizvien kreisāka.
Vai esat ievērojis, ka nu jau labu laiku publiskajā telpā un medijos vārds “kapitālisms” tiek lietots tikai negatīvā nozīmē?
Pastāvīgi runā par tā problēmām, apšauba tā nākotni, biedē ar neizbēgamām nākotnes krīzēm. Patiesībā šie kapitālisma noliedzēji nezina, ko likt vietā.
Uz utopiskām idejām balstīta ekoloģiska nākotnes sabiedrība, kurā visi ir vegāni, – tas nav nopietni.
Vēl kāda likumsakarība, kas vērojama pēdējos gados, – minoritāšu cīņa par savām tiesībām pakāpeniski iekļaujas marksismā postulētajos “šķiru cīņas” modeļos, kur cilvēka individuālajai attieksmei vairs nav nozīmes, visu nosaka “strukturāla netaisnība” un “piederība apspiedēju šķirai”.
Piemēram, “baltajiem privileģētajiem vīriešiem”.
Līdz ar to kļūst loģisks arī vecais sauklis “Zodz sazagto!” un “Sit buržujus!”. Tieši tas, ko mēs redzam Amerikas pilsētu ielās.
Kā Latvijai un latviešiem izdzīvot šajā izaicinājumu pilnajā laikā?
Iedomāsimies hipotētisku, ekstrēmu, bet patiesībā ticamu situāciju – pasaulē parādās nevis Covid-19, bet kāda daudz bīstamāka kaite. Piemēram, jauns, ļoti lipīgs ebolai līdzīgs vīruss, kas izplatās ar gaisa pilieniem.
Situācija, kad valstis pilnībā noslēdz robežas, un nu jau uz daudz ilgāku laiku nekā pašlaik. Kad tiek iedibināts īpašs dzīves režīms, kurā viss tiek pakļauts vienam mērķim: nenomirt un izdzīvot.
Vai un kā Latvijas valsts spētu funkcionēt šādos apstākļos?
Manuprāt, tas nozīmē, ka mums jau šodien jāsāk domāt par to, kā dzīvot patstāvīgāk, autonomāk, ar lielāku pašpietiekamību.
Tas nebūt nenozīmē radikālus risinājumus un “Ziemeļkorejas tipa pašizolēšanos”, ar ko mums regulāri piedraud šāda attīstības virziena pretinieki.
Saglabājot piederību Eiropas civilizācijas vērtībām, tomēr ar saviem resursiem un darbaspēku, ar savu ražošanu, ar savu ētiku, kultūru un dzīvesziņu. Tas mūs tikai padarīs stiprākus.
Bet vai latvieši ir tam gatavi?
Vai mēs bijām gatavi 20. gadsimta sākumā? Un tomēr izcīnījām savu valsti. Vai mēs 80. gados bijām gatavi atbrīvoties no padomju okupācijas? Un tomēr nāca Trešā atmoda, tika atjaunota Latvijas neatkarība.
Latvieši ir pierādījuši, ka spēj mobilizēties izšķirīgos vēstures brīžos.
