“Jaunā paaudze domās citādi!” Saruna ar rakstnieci Luīzi Pastori 10
Aija Kaukule, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Šogad Jāņa Baltvilka balvu bērnu un jauniešu literatūrā saņēma pazīstamā rakstniece Luīze Pastore. Jau otrā Baltvilka balva daudzu pazīstamu bērnu grāmatu autorei piešķirta par viņas vairāk nekā desmit gadus tapušo grāmatu “Laimes bērni” – tajā rakstniece no dokumentālu liecību drumstalām uzbūrusi savu, neticami aizraujošu stāstu par leģendāro latviešu ceļotāju, Anhela ūdenskrituma atklājēju Aleksandru Laimi (1911–1994). Sarunā ar Luīzi Pastori par to, kā pastāstīt “pieaugušo stāstu” bērniem, par to, vai bērni nākotnē lasīs garus tekstus, un arī par to, kāpēc rakstnieci iedvesmo dzīvē noskatīti stāsti.
Kurš gan nepazīst rosīgos Maskačkas suņus, kas no Luīzes Pastores grāmatas “Maskačkas stāsts” pārceļojuši daudzu iemīļotajā animācijas filmā “Jēkabs, Mimmi un runājošie suņi”! Tāpat daudzi sekojuši līdzi Luīzes Pastores radītajai bērnu grāmatu sērijai “Mākslas detektīvi”. Rakstniece par viņas darbiem saņēmusi daudz balvu un atzinību, tostarp arī februārī par grāmatu “Laimes bērni” saņemta prestižā Starptautiskā Boloņas bērnu grāmatu tirgus balva “Jaunie apvāršņi 2022”, ko piešķir īpaši novatoriskai bērnu grāmatai.
Luīzi Pastori sastopu Valmiermuižā, kur Valmieras vasaras teātra festivāla ieskaņā viņa ar milzu interesi klausās psiholoģijas ekspertu stāstīto par bērnu un jauniešu vecuma īpatnībām, domājot par mākslinieka atbildību, lai taptu bērniem piemērots saturs.
– Rakstnieka atbildība pret bērnu auditoriju – vai tā neierobežo radošo lidojumu?
L. Pastore: – Vienmēr esmu teikusi, ka bērnu grāmatām ir lielāks svars nekā pieaugušo, lai gan tās ir plānākas. Atbildība bērnu literatūrā, protams, ir daudz lielāka nekā tekstos pieaugušajiem. Laika gaitā arvien augusi mana cieņa un pietāte pret bērnu kā lasītāju, radusies no lielākas izpratnes par vecumu īpatnībām. Auditorijas izpratne man kļūst arvien svarīgāka – nerakstu tikai sev, kā tas ir jaunībā, kad tu ņem to, kas tev ir svarīgs, un to risini, tagad ļoti pārdomāju un pret savu lasītāju izturos ar arvien lielāku pietāti.
– “Maskačkas stāstu”, “Mākslas detektīvu” sēriju rakstījāt pirmsskolas vecuma bērniem, bet “Laimes bērnus” – nedaudz vecākiem bērniem. Iespējams, dažas nianses šajā stāstā par latviešu piedzīvojumu meklētāju Aleksandru Laimi sapratīs tikai pieaugušie – piemēram, viņa izvēli savus bērnus, stāsta varoņus, audzināt ārpus civilizācijas.
– Autoram vienmēr ir izvēle, kurai auditorijai izstāstīt vienu un to pašu stāstu. Apzināti izvēlējos par Aleksandru Laimi nestāstīt mazajiem bērniem, jo vēlējos izmantot citus mākslinieciskos paņēmienus, kas darbotos uz konkrēto vidējā skolas vecuma auditoriju. Acīmredzot ir sanācis, ka tas strādā arī uz pieaugušajiem. Tas ir Aleksandra Laimes fenomens – viņš ir tik harismātisks un daudzpusīgs, ka no vienas šādas personības var izstāstīt miljons stāstu. Es nelaidu viņu vaļā, lai gan man gāja grūti tieši tāpēc, ka viņš ir tik daudzpusīgs un nav vienas patiesības par viņu – tikai daudz interpretāciju. Tāpēc tagad esmu uzrakstījusi vēl vienu stāstu pirmsskolas vecumam un pirmajām divām klasītēm par Aleksandru Laimi un viņa ģimeni.
– Tas būs stāsts par Laimes govi, kas palīdzējusi viņam izdzīvot, peldot laivā?
– Jā, tā ir Latvijas brūnā govs, kas peldēja Aleksandra Laimes kurjārā – koka laivā. Pateicoties govij, viņš lietus sezonā varējis patverties alā un tur pāris nedēļu nenomirt badā. Laime, no vienas puses, bija īsts Minhauzens, kurš daudz meloja un stāstīja šādas pasakas, no otras puses – tieši fantāzija un tās rotaļīgums ir tas, kas iedarbojas šajā lasītāja vecuma posmā – tas, kas pastāv tavā iztēlē, ir pavisam reāls, tātad – tikpat kā noticis.
– Cik viegli bērniem būt ar tādu vecāku – “Minhauzenu”, fantastu un piedevām arī slavenību, kas rīkojas, savu untumu vadīts?
– Bērnam tajā vecumā, kādi ir mani Laimes bērni (Ilze un viņas brālis. – A. K.), ir liela vajadzība pēc socializēšanās, pēc iešanas skolā, pēc draugiem, pēc struktūras un sistēmas, bet mans varonis Aleksandrs Laime izvēlas bērnus audzināt pa savam. Kaut kas līdzīgs radikālai mājmācībai, jo Laime izvēlas vispār neskolot bērnus tajās zināšanās, ko mēs uzskatām par nepieciešamām kaut vai tikai tāpēc, lai vingrinātu prātu. Viņa vajadzības bija citas – izdzīvošana džungļos, meditācija, levitācija, ceļošana laikā un dažādas ezoteriskas zināšanas. Tas ir jautājums, ko es tomēr risinu no bērna vajadzību skatpunkta. No otras puses, es izprotu pieauguša cilvēka meklējumus pēc absolūtas brīvības, nesaistītas ar sabiedrības gaidām un prasībām, patiesības meklējumus. Mans skarbais secinājums – šādi meklējumi nekādi neiet kopā ar ģimenes dzīvi.
– “Laimes bērni” ir “pēc patiesiem notikumiem izdomāts stāsts”. Kāpēc jums vajadzīgi šie patiesie notikumi, lai varētu izdomāt savu stāstu?
– Tā jau gadiem ilgi ir metode, kā es strādāju. Mani impulsi rodas no tā, ko ieraugu, saredzu, kaut vai vienkārši pastaigājoties pa vienu ielu katru dienu. Aleksandra Laimes stāsts, kad es to sadzirdēju pirms desmit gadiem, bija unikāls un par maz novērtēts. Man likās, ka ir vērts to izstāstīt daudz un dažādos veidos, lai cilvēki to sadzirdētu. Tagad es redzu, ka daudzi nebija zinājuši par Aleksandru Laimi, vienu no tiem cilvēkiem, kuri atklāja pasaulē augstāko – Anhela – ūdenskritumu. Man liekas, ka ir svarīgi mācīt bērniem skolā to, ka latvietis var izdarīt kaut ko ļoti svarīgu. Reizē piekrītu arī Nila Konstantinova teiktajam, ka ir diezgan traumējoši bērnam no mazotnes stāstīt “tu vari visu”, jo diemžēl tā nav. Ne visiem ir jābūt slavenībām, ne visiem jābūt rakstniekiem vai influenceriem.
– Šī amerikāņu sapņa versija – tu vari visu, ja notici, – ir ļoti pievilcīga.
– Es arī pati tam ilgi ticēju. Tomēr attiecīgā vecuma posmā bērniem drīzāk ir svarīgs mūsu apstiprinājums, ka viņi ir nozīmīgi un svarīgi sabiedrības locekļi. Viņu fantāzija par to, kas viņi būs, kad izaugs, protams, nav atmetama – iespējams, bērns to saredz jau bērnībā. Es pati rakstnieka tēlu redzēju jau mazotnē, man bērnībā neaplauza spārnus, sakot – “tu nepelnīsi daudz naudas un nevarēsi nodrošināt ģimenei iztiku” vai “tur jābūt talantam”. Man ļāva pamēģināt.
– Pati esat bijusi Venecuēlas džungļos, kur reiz mita Aleksandrs Laime?
– Nebija iespējas. Man bieži pietiek ar to, ko savācu no dažādiem kanāliem, lai man rastos piedzīvojuma un klātbūtnes sajūta. Desmit gadu laikā par Aleksandru Laimi biju sakrājusi daudz materiāla, liecību. Palīdzēja cilvēki, kuri pazinuši Aleksandru Laimi vai padziļināti pētījuši viņa dzīvi. Ceru, ka ne vienmēr viss pilnībā jāpieredz uz savas ādas, lai spētu par kaut ko runāt. Tas jau ir mākslinieka uzdevums – runāt, piemēram, par kādu pusaudža problēmu, risinot to ar sev pieejamiem instrumentiem.
– Rakstniekam, tāpat kā vecākiem, jāiejūtas bērna pieredzē, kādas, iespējams, pašam nav bijis.
– Tas, ka visi esam bijuši bērni, nenozīmē, ka visi saprotam, kā bērni jūtas – šīs pieredzes ir absolūti unikālas, pat ja ir līdzīgi fiziskās un intelektuālās attīstības procesi. Tas ir vissarežģītākais. Arī man tas ne vienmēr izdodas. Es esmu tikai cilvēks – tāda pati mamma kā citas, kuras pieļauj kļūdas – pārprot, neiedziļinās, ir nogurušas, pārcenšas un pārmet sev. Vecākošana, manuprāt, ir viena no sarežģītākajām lietām pasaulē.
– Šobrīd tiek pausts satraukums ne tikai par bērnu lasītprieka, bet pat lasītprasmes zudumu. Kādi ir jūsu novērojumi, satiekot bērnus lasījumos?
– Lasītprasme patiešām ir ļoti pasliktinājusies, tāpat arī teksta izpratne. Tas nāk no digitālā patēriņa – tajā tu esi pakļauts papildu kairinājumiem un vienkārši nevari no sākuma līdz beigām izlasīt nodaļu. Pētījumi liecina, ka bērnam līdz aptuveni 12 gadu vecumam ekrāni nāk par sliktu. No vienas puses, ideāli būtu likumiski noteikt, ka bērni neizmanto viedierīces, tāpat kā likums aizliedz lietot bērniem alkoholu, jo tas nodara pāri ķermenim, prātam, attīstībai. No otras puses, es saprotu, ka tagad manī runā vecs cilvēks un ir vienkārši jāpieņem, ka veidojas jauna sabiedrība, kura problēmu šajā nesaskatīs. Jaunā paaudze domās citādi, un visa sabiedrība funkcionēs citādi. Mēs esam tie, kuriem būs jāpielāgojas.
– Nākotnē būs pieprasīti tikai viegli lasāmi komiksi?
– Ja es prasītu bērniem, par ko viņi grib grāmatas, tur noteikti būs tikai šreki vai poniji. Tāpēc, piedodiet, es nekad neprasīšu bērniem, par ko viņi gribētu grāmatu (smejas). Pirms Lote Vilma Vītiņa uzrakstīja viņas “Ūdenstorni”, kas nominēts divām literatūras gada balvām, mēs nezinājām, cik ļoti mums ir vajadzīga šī unikālā grāmata. Uzskatu, ka ir jāņem vērā bērnu vajadzības un spējas, bet bērnu grāmatas ir jāraksta vienu grūtības pakāpīti augstāk. Reizē ir svarīgi, lai bērns nejustos kā absolūts muļķis, ja nevar izlasīt garu “penteri”.
– Literatūras balvas ir svarīga ceļazīme, lai rakstnieku ievērotu plašāk. Ko kārtējā balva nozīmē jums pašai?
– Nesen nonācu pie secinājuma, ka vissvarīgākās balvas ir pirmās balvas jauniem māksliniekiem. Pateikt, ka tas, ko tu uzrakstīji, ir labi. Tā mēs palīdzam šim māksliniekam veidoties. Man apbalvojums šajā gadījumā ir pierādījums, ka kaut kas ir nostrādājis, lai gan es pati nezinu, kas tieši. Protams, māksliniekam ir ego, viņam ir svarīgi, ka viņam pasaka – tas, ko tu izdarīji šoreiz, ir ļoti labi. Bet tas neko nemaina tajā, ka, sēžoties pie jauna darba, tev atkal ir savas nedrošības, atkal no jauna jārisina dramaturģiskas vai sižetiskas problēmas.
– Kaut kur pie apvāršņa manīju drīzumā gaidāmu jaunu stāstu no jums. Kas ir “Raiņa ielas cirks”, kas drīzumā nonāks pie lasītājiem?
– Šo grāmatu rakstīju galvā, pastaigājoties pa kādu no Latvijas 66 Raiņa ielām. Sākotnēji tā man bija kā terapija, jo stāsts tapa laikā, kad ar smagu slimību mira mana mamma. Pastaiga ir veids, kā risinu problēmas. Katru dienu, staidzinot šajā Raiņa ielā sevi, savu suni un savas bēdas, man radās ideja par brīnišķīgu, garu ielu, kur cilvēki ir spējīgi vienoties komandā, nevis konfliktēt. Tūve Jansone savus Muminus radīja kara laikā un Muminu ieleja bija viņas drošā pasaulīte.
