Anda Līce: Viens gan ir jāsaprot – vīrusi neatnāk, lai mūs tikai pabaidītu, tie atnāk uz palikšanu 3
Anda Līce, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Jaunā normalitāte. Šajā, tagad bieži lietotajā vārdu salikumā ir kaut kas neloģisks. Kā visā Covid-19 sāgā, ja to tā vispār var saukt. Tomēr mēs esam un būsim spiesti tajā dzīvot bez garantijām un skaidriem nākotnes orientieriem. Viens gan ir jāsaprot – vīrusi neatnāk, lai mūs tikai pabaidītu, tie atnāk uz palikšanu, un to jau ir tik daudz, ka nojūk skaits. Lai cik nepatīkami to apzināties, runa ir ne tik daudz par vīrusu kontroli, cik par mūsu spēju kontrolēt savas izvēles un rīcību, un šajā ziņā pagaidām nav ar ko īpaši lepoties.
Nekādas jaunas vakcīnas nespēs mainīt cilvēka apziņu, ar kuru taču viss gan sākas, gan beidzas.
Vai nav dīvaini, ka tiek atkal un atkal pārskaitīti visi Covid-19 upuri, kamēr pārējo slimību paņemtie, un tādu taču ir nesalīdzināmi vairāk, netiek pat pieminēti, it kā ar citām diagnozēm mūžībā aizgājušie būtu mazāk vērtīgi? Te ir vietā atcerēties teicienu par to, ka bailēm ir lielas acis. Īpaši tad, ja bailes pāriet panikā. Ne mazāk bīstama ir arī otra galējība – muļķīga pārgalvība, ko var izteikt ar: “Es par spīti lec uz plīti.”
Pasaule nevar palikt mūžīgi aizslēgta, taču tā nevar arī stāvēt līdz galam vaļā kā iebraucamā vieta.
Tas nozīmē daudzu iepriekš pieņemto likumu un lēmumu pārskatīšanu, arī sociālās uzvedības modeļu un indivīda izvēļu maiņu. Tieši noārdīto morālo robežu dēļ būs jāatliek malā steidzinātās idejas par visu fizisko robežu nojaukšanu starp valstīm. Baida viena lieta – atsvešināšanās, kas ļaudis satrauca jau krietni pirms pandēmijas. Atsvešināšanās starp paaudzēm, sabiedrību un varu, kultūru un varu, cilvēku un dabu. Pēdējā gan, pateicoties tieši pandēmijai, daudzviet sāk mazināties.
Patlaban ir iestājies tāds kā pagurums un neticība dažādiem nesaprotamiem un nekonsekventiem drošības pasākumiem. Nav arī uzticības jauniem, sasteidzinātiem brīnumlīdzekļiem. Šī krīze skar gan materiālo, gan garīgo dzīves pusi daudz dziļāk, nekā pirmajā brīdī šķiet.
Vismaz viens gan skaidrs – ir jāmazgā rokas un nav jāšķauda otram virsū.
Šī vārda visās nozīmēs. Dažas transporta pieturas var noiet arī kājām, un tas nebūs zemē nomests laiks. Joprojām ir tik daudz, par ko priecāties un pateikties. Lai mainītos mūsu apziņa, datorvalodā runājot, vispirms jāmaina sava operētājsistēma. Un tas būs visgrūtākais mājasdarbs, tāpēc tieši par šo, daudziem pilnīgi nesaprotamo lietu ir nepieciešamas diskusijas sabiedriskajā telpā, un tam ir jāatrod vieta skolu programmās.
