Jaunā mūzika – pārsteigumi, atklājumi, nogurums. Armands Znotiņš recenzē Jaunās mūzikas festivāla “Arēna” koncertus 0
Armands Znotiņš, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Līdzīgi kā iepriekš, arī 2022. gada novembra otrajā nedēļā par nozīmīgākā koncerta godu sacentās vairāki pasākumi – Jaunās mūzikas festivāla “Arēna” trešā un pēdējā programma Reformātu baznīcā 8. novembrī un Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra priekšnesums Lielajā ģildē 11. novembrī.
Likumsakarīgi, ka vairāk jaunatklāsmju solīja festivāls “Arēna”, tādēļ šeit tikai piebildīšu, ka sevišķi paveicās Andrim Dzenītim – 8. novembrī Armands Siliņš un Guntars Freibergs pirmatskaņoja ciklu “Mēra dziesmas” jeb “Canti della peste” baritonam un sitaminstrumentiem, turpretī trīs dienas vēlāk Vasilijs Sinaiskis diriģēja tikpat spilgtu un kolorītu interpretāciju 2011. gada opusam “Prelūdija. Gaisma”.
Ja festivāls “Arēna” šogad piedāvāja tikai trīs vakarus ar laikmetīgo mūziku, tas nenozīmē, ka skaniskās informācijas te būtu mazāk nekā citus gadus – patiesībā šoreiz katrā koncertā tika apvienotas divas patstāvīgas programmas.
Tā notika arī 8. novembrī – apjoms grandiozs, skaņuraksta parametri aicina uz papildu koncentrēšanos, kopējā hronometrāža ilga kādas trīsarpus stundas. Vai tas ir labākais variants, neesmu drošs.
Tomēr festivāla sniegtās vērtības šķita neapšaubāmi vilinošas, kur īpaši izcēlās Jaņņa Ksenaka opuss “Plejādes”. Pirms tam – Dzenīša jaundarbs, bet koncerta pirmajā daļā – septiņi skaņdarbi flautai un klavierēm (vai katram instrumentam atsevišķi) igauņu flautistes Monikas Matīsenas un vācu pianista Mihaela Vendeberga lasījumā.
No trim lielajiem šāgada jubilāriem (Sezārs Franks, Ralfs Vons-Viljamss, Jannis Ksenakis), iespējams, tieši grieķu avangarda meistara vārdam mūzikas vēsturē ir būtiskākais svars.
Šajā “Arēnas” koncertā flautiste un pianists atgādināja arī par Pjēru Bulēzu, un Latvijā gan Ksenaka, gan Bulēza partitūras atskaņo reti.
Var arī saprast, kādēļ klausītājiem un interpretiem šeit jārēķinās ar skaņdarbu tuvību komplicētām matemātiskām struktūrām, eksperimentālu formu, disonantu emocionālu spriegumu un eksotisku instrumentāriju (“Plejādēs” dzirdamā perkusiju izlase ar kongām, bongo, tomtomiem un ksilorimbām Bulēzam ir gluži ierasta lieta, tādēļ arī, piemēram, viņa kamerkantāte “Āmurs bez meistara” līdz Latvijai vēl nav nonākusi).
Tā nu arī šoreiz pavisam agrīns Bulēzs konvencionālāku instrumentu spēlē – cita lieta, ka sonatīne flautai un klavierēm un “Notācijas” klavierēm Bulēza mūzikas uztverē vienalga neko nemainīja, un komponistam raksturīgais bezkompromisu skatījums uz skaņumākslu lika saspringti sekot līdzi abu opusu enerģijas plūsmām.
Ak jā, vēl viena prasība no Bulēza puses – nemaldīga virtuozitāte. Mihaels Vendebergs ar šo uzdevumu tika galā ļoti pārliecinoši, un Monika Matīsena neatpalika, īpaši tādēļ, ka koncerta gaitā klausītāji kļuva par lieciniekiem arī viņas panākumiem alta un basa flautas spēlē.
Tik nopietnā programmā kā abu interpretu priekšnesumā patiesībā būtu gana ar abiem Bulēza opusiem un vēl kādām pāris 21. gadsimta autoru partitūrām.
Taču Matīsena un Vendebergs nolēma pārsteigt gan ar kvalitāti, gan ar kvantitāti, un koncertā skanēja arī četru Igaunijas komponistu darbi – Gaļinas Grigorjevas “Lament” alta flautai, Līsas Hiršas “Mākoņu toņi” klavierēm un dzīvajai elektronikai, Helēnas Tulves “Ardievu, ardievu” flautai un klavierēm un Ilo Krigula “Streeetch” basa flautai, sagatavotajām klavierēm un elektronikai, noslēgumā vēl atvēlot vietu Jāņa Petraškeviča jaundarbam “Strāvas” flautai un klavierēm.
Un rezultāts tādēļ izvērtās par zināmu pārbaudījumu – labā atmiņā palika Grigorjevas opusa skumīgās monodijas, un dziļāku nospiedumu apziņā atstāja arī Līsas Hiršas partitūra kā konceptuāli atšķirīgs veikums ar vienlīdz statisku un suģestējošu skaņulauku, taču jau Helēnas Tulves mūzikas instrumentālās līknes izklausījās pārlieku garāmslīdošas, un, kad Ilo Krigula opusā atklājās aptuveni tie paši tematiskā materiāla atlases paņēmieni un tembrāli monohromie toņi, galvenokārt gaidīju kādu jaunu pavērsienu Petraškeviča daiļradē.
Komponista agrākajos kamermūzikas darbos nesaklausītas emocionālās krāsas un stilistiskie vilcieni te tiešām pavīdēja, tomēr jaunradītā partitūra neatstāja tik viengabalainu iespaidu kā iepriekšējās. Taču Petraškeviča skaņdarbos, kā zināms, jāiedziļinās vēl un vēlreiz, un, vēlams, kontrastaina repertuāra vidū.
Gaidītos kontrastus sniedza koncerta otrā daļa, kur komponisti un interpreti arī bija klausītājiem pretimnākošāki. Vispirms – Andra Dzenīša trijdaļu cikls “Mēra dziesmas”, kur komponists izvēlējies Ludoviko Ariosto, Džovanni della Kazas un Pjetro Bembo dzeju no piecsimt gadu senas pagātnes un nepārprotami atgādinājis arī par 2020.–2021. gada pandēmiju.
Darbs, protams, drūms un dramatisks, taču savā noskaņu zīmējumā, izteiksmes pretstatos un mākslinieciskajā dramaturģijā visnotaļ saistošs, un šādu iespaidu, bez šaubām, palīdzēja radīt Dzenīša domubiedru Armanda Siliņa un Guntara Freiberga meistarība. Un tad nāca Ksenaka “Plejādes”, kur Freibergam pievienojās Mikus Bāliņš un Edvards Paulis Muzikants no Latvijas un Pāvels Gjunters, Sigits Gaiļus un Andrjus Rekašus no Lietuvas. Gan jauni, gan pieredzējuši atskaņotājmākslinieki, kuru interpretācija pārliecināja ar ansambļa saliedētību un virtuozu spozmi.
Te arī papildu pierādījums Ksenaka ģenialitātei – lai arī kādi matemātiskie aprēķini un mikrotonālās konstrukcijas liktas viņa mūzikas pamatā, šie opusi uzrunā ar piesātinātu ekspresiju un pastāvīgiem jaunu nianšu uzmirdzējumiem.
Cits jautājums, vai Ksenaka “Plejādēm” bija izvēlēts īstais laiks un telpa – pēc visa iepriekšminētā partitūru klāsta vēl klausīties, kā Reformātu baznīcā turpat pie pašas publikas seši sitaminstrumentālisti ar pilnu spēku un iedvesmu spēlē Ksenaka mūziku četrdesmit minūtes no vietas, nemaz nenācās tik viegli.
Nākotnē festivāla “Arēna” rīkotājiem ieteiktu šādos gadījumos atgriezties pie Lielās ģildes un monumentālās programmas sadalīt pa dažādiem datumiem. Galu galā – Reformātu baznīcā ietilpināmais klausītāju skaits nu jau ir pārsniegts.
