Jaunā mūzika Latvijā un Lietuvā. Armands Znotiņš recenzē Latvijas Jaunās mūzikas dienas 0
Armands Znotiņš, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Festivāls “Latvijas Jaunās mūzikas dienas” notiek jau desmito gadu. Tas liecina gan par festivāla rīkotāju – Latvijas Komponistu savienības – panākumiem, gan par to, ka jaunākajai latviešu mūzikai ir auditorija arī ārpus šauras un noslēgtas vides.
Šogad festivāla koncerti noris tiešsaistē, taču neatkarīgi no tā programmu izveidē uzreiz jāpiemin vairāki vērtīgi aspekti – pirmkārt, ar igauņu “Ensemble U” un lietuviešu “20 Fingers Duo” priekšnesumiem klausītājiem tiek dota iespēja uzzināt par radošajām aktualitātēm arī citās Baltijas valstīs, otrkārt, triju programmu centrā ir kāds 20. gadsimta meistardarbs – Stīva Reiha “Piano Phase”, Ģērģa Ligeti Otrais stīgu kvartets un Žerāra Grizē “Vortex temporum” –, par kuru domājot, oriģinālopusus komponējuši 21. gadsimta autori. Šoreiz uzmanības centrā “Latvijas Jaunās mūzikas dienu” atklāšanas koncerts 2021. gada 1. martā no Latvijas Radio 1. studijas un “20 Fingers Duo” uzstāšanās 5. martā no Lietuvas Komponistu savienības ēkas, taču nav šaubu, ka vērts pievērst uzmanību arī vokālās grupas “Putni” un saksofonu kvarteta “Atomos” kopīgi sagatavotajai programmai un Igaunijas jaunās mūzikas piedāvājumam, ka vērts gaidīt aprīļa koncertus, kur tad arī būs gan Ligeti, gan Grizē iedvesmotie darbi.
Pašā sākumā – Stīva Reiha “Piano Phase” un tālākās refleksijas par šo tēmu. Amerikāņu komponista skaņdarbs divām klavierēm vai divām marimbām radīts 1967. gadā, kad minimālisms vēl nebija postromantisks, kad jaunajam stilam vēl piemita avangarda mākslas izaicinājums un spriegums. Spriežot pēc Agneses Egliņas un Riharda Plešanova spēlētajām klavieru partijām, ko tūlīt pēc tam pārtvēra perkusionisti Guntars Freibergs un Juris Āzers, šīs īpašības Stīva Reiha darbs nav zaudējis joprojām, atbalsojot atziņu, ka komponista pārstāvētajam stilam piemīt spēja panākt maksimālu efektu ar minimāliem līdzekļiem. Tālākajā koncerta gaitā suģestija gan mazinājās, līdz izzuda pavisam, tā vietā pieaugot sajūtai, ka minimālisma nu reiz ir par daudz, bet tā jau vairs nebija Stīva Reiha problēma.
Lielākā daļa turpinājuma tomēr izklausījās cerīgi, un pirmām kārtām tas sakāms par Jēkaba Nīmaņa darbu “Reartikulētā transformāciju spēle”. Reti gadās, ka klavieru stīgu iesaiste skaņdarba kopējā artikulācijā ir kas vairāk par konstruktīviem risinājumiem, taču šeit šis paņēmiens teicami iekļāvās mūzikas emociju izklāstā un mākslinieciskās dramaturģijas virzībā. Nekādu iebildumu nebija arī pret opusa postromantisko veidolu, pret tematisko transformāciju izvedumiem, un jācer, ka Agnese Egliņa un Rihards Plešanovs Nīmaņa veikumu savā repertuārā paturēs.
Nākamais skaņdarbs atsauca atmiņā Komponistu savienības organizēto koncertu “Krakova. Oslo. Bāzele. Trieste” pagājušā gada novembrī ar piecu latviešu komponistu sieviešu mūziku, un tagad līdzās Anitai Miezei un vēl citām pievienojās sestā autore – Šveicē dzīvojošā Asija Ahmetžanova ar diviem perkusionistiem rakstīto visnotaļ brīvas aleatorikas paraugu “Heart Phase radio edition”. Skaņdarbs kā performance, skaņdarbs kā rituāls, arī iedziļināšanās pašas komponistes personībā, un klausīties gongiem līdzīgu perkusiju skaņās vismaz atskaņotāju noteiktās hronometrāžas ietvaros nebūt nebija vienmuļi.
Šādu iespaidu drīzāk atstāja Georga Pelēča pasakalja divām klavierēm “Stīva Reiha “Piano Phase” atbalss” un Džeikina Pusona skaņdarbs “Kalnu slēpošana” visu interpretu četrotnei. Neteikšu, ka pasakaljas pārsvarā skumjie raksturi būtu kaut kas nomācošs, taču koncerta un visas Pelēča daiļrades kontekstā tie nenesa neko īpaši jaunu. Vairāk nomāca tas, ka jau sākums Pusona “Kalnu slēpošanai” ieskanējās minorīgās tēmās, un pastāvīgi trauksmainais temporitms šeit neko principiāli mainīt nespēja – nošu bija daudz, bet satura maz. Pats komponists gan tālredzīgi izteicies, ka viņa skaņdarbs jāklausās, “braucot ar velosipēdu, skūteri vai skrituļdēli”, un varbūt tas arī ir izskaidrojums, kādēļ priekšroku dodu pavisam kam citam.
“20 Fingers Duo” pieteikts kā “starptautiski atzīts un daudzkārt apbalvots laikmetīgās mūzikas ansamblis”. Labprāt piekrītu, jo vijolnieces Loras Kmieļauskaites un čellista Arnsa Kmieļauska spēle viscaur saistīja ar intensīviem stīgu instrumentu tembriem, droši būvētiem interpretāciju dramaturģiskās arhitektonikas rakursiem un emocionāliem kontrastiem. Turpat jāteic, ka abi mūziķi bija darījuši daudz, lai avangarda estētikā īstenotā programma šķistu pietiekami uzrunājoša arī plašākai publikai – lai arī pārstāvēto autoru uzmanības centrā bija racionālas tematiskā materiāla metamorfozes, eksistenciālas dabas refleksijas un lielā mērā meditatīvi vērojumi, šāds repertuāra salikums veiksmīgi izcēla virzību no iekšupvērstas apceres uz dramatisku aktivitāti un tēlu izmaiņas katra skaņdarba ietvaros.
Trūkstot piemērotai laika distancei, jo aizgājušās paaudzes šeit reprezentē tikai viens autors – Anatolijs Šenderovs, grūti teikt, vai kāds no lietuviešu dueta spēlētajiem darbiem ir šedevrs – drīzāk gan ne. Taču jāatzīst, ka priekšstatu par profesionāli radītu un izteiksmīgu mūziku izsauca ne tikai Šenderova “Dialogs I–II” – arī Mikola Nataleviča “dew.mist”, Rūtas Vitkauskaites “Hightet” un Juļus Aglinska “In Between Silence” līdz ar Igaunijas autora Aleksandra Žedeļova “Friendly DNA Genocide” raisīja vēlēšanos Latvijas koncertzālēs kādreiz dzirdēt vēl citus šo komponistu daiļrades paraugus. Starp citu, kopā ar 80. gados dzimušajiem autoriem, kopā ar Anatolija Šenderova “Dialogu” ļoti labi iederējās arī Alvila Altmaņa “Triptihs” – salīdzinājumā ar iepriekšējiem nedaudz konservatīvākas ievirzes darbs, kas tieši tāpat parādīja prasmes formas slīpējumā un noskaņu sfēras diferenciācijā. Protams, neviens nezina, uz kurieni virzās laikmetīgā mūzika, taču arī “20 Fingers Duo” savā priekšnesumā laika garu atainojis vismaz vienā skaidrā un precīzā šķautnē.
