Jaunā meža politika un tās ēnas puses 0
Latvijas mežos ir ienākusi jauna apsaimniekošanas politika. Būtiski mainījusies mežu pārvaldes kārtība. Nevarīgs kļuvis Valsts meža dienests. Nav vairs mežsargu. Vairs nenotiek pareizas mežu apsaimniekošanas pamatu pamats: atkārtotās mežu ierīcības. Kur un ko cirst, vairs nenosaka mežsaimnieki, bet mežrūpnieki. Tas novedis pie tā, ka mūsu meži tiek tik intensīvi cirsti kā nekad. Tie būtiski mainās. Vienlaikus sabiedrībai tiek skaidrots, ka ar mežiem viss kārtībā, ka tie tiek ilgtspējīgi apsaimniekoti un nav pamats uztraukumam. To apgalvo paši šīs jaunās meža politikas autori. To nesaka cilvēki, kuru dzīve ir tieši saistīta ar mežiem un kuri kļuvuši par šīs jaunās meža politikas ķīlniekiem.
Esmu viens no tiem, kas pazīst mežus, jo esmu tos kopis un saudzējis pirms šīs jaunās politikas ienākšanas un brīvību atguvušai Latvijai nodevis vienus no dižākajiem un rūpīgāk apsaimniekotajiem mežiem Eiropā. Meži ir visas mūsu sabiedrības īpašums, un mums ir tiesības par tiem uztraukties un zināt, cik pie tā vainīgi ir citi un cik mēs paši.
Meža ministrijas sākums un gals
Kā šī jaunā kārtība ienāca mūsu mežos? Tā radās valsts visaugstākajās politiskajās aprindās, kurām par mežiem bija maza izpratne un kuras vairāk domāja par to, kā izdzīvot savas valdīšanas laikā.
Viss sākās deviņdesmitos gados ar Meža ministrijas likvidāciju. Šī ministrija, kas, pēc mežkopju iniciatīvas, tika radīta 1957. gadā, deva lielāku iespēju aizstāvēt mežus un radīja lielākas iespējas piesaistīt vairāk līdzekļu meža uzturēšanai, it sevišķi meliorācijai. Tika panākts, ka lielās meža platībās (40 km rādiusā ap Rīgu un mazāk ap citām pilsētām, 150 m platā joslā gar nozīmīgiem ceļiem, upju, ezeru un jūras krastiem, kā arī īpaši aizsargājamās dabas teritorijās) tika aizliegtas kailcirtes. Tā bija viena no to laiku vislatviskākajām ministrijām. Pēc Meža ministrijas likvidācijas tā kļuva par Zemkopības ministrijas piedēkli – tās naudas pelnītāju bez iespējām sevi pienācīgi aizstāvēt gan valdībā, gan Saeimā.
Ierēdņi mežos
Otrais ļaunums mežiem tika nodarīts, to pārvaldes darbiniekus, sākot ar mežsargiem, pielīdzinot ierēdņiem. Tas pavēra iespējas visas brīvās vietas konkursa kārtībā aizpildīt ar jebkuras citas profesijas cilvēkiem, kuriem nekādas izpratnes par tiem nebija. Tas degradēja mežinieka profesiju un iznīcināja gadsimtos izveidojušās daudzas mežkopju ģimeņu dinastijas.
Pats augstākais meža pārvaldes amatpersonas amats kļuva par politiskās tirgošanās objektu. Tā, piemēram, vienu laiku augstāko meža pārvaldi – Valsts meža dienestu (VMD) – vadīja agronoms Jānis Kinna, kurš ar meža lietām iepazinās pēc iesēšanās savā amata krēslā. Par godu šim cilvēkam gan jāteic, ka viņš, pat nebūdams mežkopis, apjēdza, ka ar mežu apsaimniekošanu kaut kas iet aplami, atklāti izteica savas bažas un līdz ar to arī zaudēja savu augsto amatu.
Tomēr vislielāko ļaunumu mežiem nodarīja viens no pirmajiem mūsu brīvību atguvušās valsts vadītājiem Ivars Godmanis. Viņš, būdams fiziķis, nepazina mežus. Vienīgais, ko viņš ātri apguva, bija – jo vairāk tos cērt, jo vairāk naudas nāk valsts kasē.
Pirmos četrus piecus gadus, kamēr pietika ciršanas vecumu sasniegušo 100 gadu vecu priežu un 80 gadu vecu egļu audžu, viss bija kārtībā. Kad to sāka pietrūkt, radās problēmas. Lai saglabātu ienākumus no mežiem, bija ar kailcirtēm jāķeras klāt jaunākām mežaudzēm, kuru ciršana līdz tam bija krimināli sodāma. Tā Meža likumā parādījās grozījumi, kas atļāva kailcirtēs nocirst arī jaunākus mežus, ja vien to vidējais koku stumbru caurmērs pārsniedza 34 cm.
Likvidēt vai nodrošināt neatkarīgu uzraudzību
Meža izmantotāju lobijs labi apzinājās – kamēr vien pastāv rīcībspējīgs VMD un notiek atkārtotās mežierīcības, viņu darbība tiks rūpīgi uzmanīta un ik pēc desmit gadiem katrā mežā ieradīsies neatkarīgi meža speciālisti un izgaismos meža patieso stāvokli. No tiem bija jātiek vaļā.
VMD neitralizācija sākās 2000. gadā, kad it kā tirgus ekonomikas dēļ tika ierosināts meža izmantošanu atdalīt no mežsaimniecības. Drīz vien atklājās šā pasākuma patiesais mērķis – mežrūpnieku vēlme pārņemt savā pakļautībā visus ar meža apsaimniekošanu saistītos jautājumus. Tam nolūkam ar mums zināmā kampēja oligarha svētību un viņam pietuvināto cilvēku aktivitātēm 2000. gadā tika nodibināta VAS “Latvijas valsts meži” ar ekskluzīvām tiesībām valsts mežu apsaimniekošanā. Reizē ar to VMD tika aizliegts piedalīties mežu izvērtēšanā, cirsmu sagatavošanā, koku izzīmēšanā kopšanas cirtēs un citos nozīmīgos mežsaimnieciskos pasākumos. Tika pārtraukta arī atkārtotā mežierīcība.
Nākamajos desmit gados turpinājās VMD neitralizēšana. Pēc četriem tā reorganizācijas piegājieniem tas 2011. gadā kļuva tāds, kāds ir pašreiz, neskaitāmas reizes mazskailīgāks un bez reālām iespējām piedalīties meža apsaimniekošanā. No kādreizējām Latvijas pirmās brīvvalsts laika 79 virsmežniecībām, 378 mežniecībām un 3200 mežsargu apgaitām ar aptuveni 4,5 tūkstošiem meža darbinieku bija palikušas vien 10 virsmežniecības un 30 mežniecības ar nesalīdzināmi mazāku darbinieku skaitu. Mežsargu dienests likvidēts.
Pilnīga meža apsaimniekošanas nodošana mežrūpniekiem bija ja ne politisks noziegums, tad milzīga tuvredzība gan. Ja to darīja, tad mazākais, ko vajadzēja, bija jāsaglabā vismaz viena neatkarīga, valstiska institūcija, kas spētu neatkarīgi uzraudzīt mežrūpnieku darbībā. Kaut vai to pašu reducēto VMD padarot neatkarīgu vai pakļaujot, piemēram, Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijai. Pašreizējā stāvoklī VMD iejaukties galvenā naudas pelnītāja izdarībās, lai arī cik tās būtu nepieņemamas, ir vairāk nekā bīstami. Nav dzirdēts, ka tagadējais meža dienests būtu sastādījis kādus vērā ņemamus meža pārkāpuma aktus valsts mežu apsaimniekotājiem.
Kas pieaug un kas izzūd
Mums tiek stāstīts, ka mežos vēl arvien tiek mazāk nocirsts, nekā tas pieaug. Mūsu vienīgā mežzinātnes institūta “Silava” vadītājs apgalvo, ka gadā gan tiek nocirsts 14 – 15 miljoni kubikmetru mežu, bet vienlaikus meža gada pieaugums esot 22 – 23 miljoni kubikmetru. Kur ir pāraugušas mežaudzes? Kādēļ visus iepriekšējos laikus, kad gadā nocirta ap 6 – 7 miljoniem kubikmetru, nebija pārauguša mežu, bet tagad ir?
Kā var noteikt patieso meža pieaugumu, ja vairs nenotiek mežierīcība? Katrs mācīts mežkopis zina, ka, lai noteiktu audzes stāvokli ar parauglaukumiem, tiem jāaizņem vismaz 3% no tās platības. Kur ir šie parauglaukumi?
Ja kokus izcērt pusmūžā, neļaujot tiem sasniegt pilngatavību, izzudīs pieaugušo mežu biotopi, kas ir galvenās ogu un sēņu ieguves vietas un kas ar savu bagātīgo sīkkrūmu un pameža zemsegu ir galvenā meža dzīvnieku ziemas barotava. Nocirst mežu pusmūžā nozīmē to padarīt vairāk līdzīgu plantācijām. Esmu klejojis pa Viduszviedrijas mežiem, kuros īstenota dievinātā skandināvu meža politika. Tie vairāk atgādināja Sibīrijas mežos redzēto, kur milzīgas, nesimetriskas cirsmas robežojas ar grūtāk pieejamiem, nenocirstiem mežiem.
Kā augs meži, ja platības atjauno ar divreiz mazāku kociņu skaitu (priedei kādreizējo 7000 vietā ar 3000 un eglei 4000 vietā ar 2000)? Vai šādas biezības jaunaudzēs, kurās kociņiem nav jācenšas tiekties uz augšu pretim gaismai, bet var brīvi izplesties uz sāniem, spēs izveidoties slaidu bezzarainu koku stumbru audzes? Mūsu meži nākotnē vairāk līdzināsies ābeļdārzam nekā ražīgam mežam. Vācu mežkopji secinājuši, ka, lai izveidotos kvalitatīvs priežu mežs, ir jāstāda no 6000 līdz 7000 kociņu uz hektāru…
Simtgadīgu priežu audžu vairs nav
Es bieži iegriežos savās jaunības vietās – netālu no Baldones esošos, bijušās Dzelzāmura mežniecības mežos. Man acu priekšā stāv šo mežu kādreizējais diženums – skaistās, dižās Baldones priežu audzes, kurām grūti bija saskatīt galotnes, tās sirmās, resnās egles ar zaļam ķērpju bārdām to zaros, to labās ogu un sēņu vietas. Acu priekšā stāv šī it kā neskartās dabas sakoptība, to taisnās un tīrās meža stigas ar kvartālu uzrakstiem krustojumos, sakoptie, kādreiz ar rokām raktie meža grāvi un robežzīmes, cauri meža biezokņiem ejošie noslēpumainie meža celiņi, rūpīgi iestigotās meža cirsmas un biezās, veselīgās meža kultūras.
Pēdējos gados tajos kļūst skumji. Viss mainījies. Visapkārt daudzi nesimetriski izcirtumi bez noteiktām robežām un apšaubāmas biezības jaunie apmežojumi. Kādreiz koptās meža stigas aizaugušas un grūti samanāmas. Stigu krustpunktos izzuduši kvartālu nosaukumi. Pamazām nekopti beidz funkcionēt meža grāvji. Ar krūmiem un stiebrzālēm aizaugušas kādreizējās galvenās mežu dzīvnieku barošanās un piesaistes vietas – meža pļaviņas.
Cauri lielajam mežu masīvam uzradies jauns kapitāls ceļš, kura atzari iestiepjas pat visnomaļākajos meža nostūros. Darīts viss, lai vieglāk un ātrāk tiktu klāt ikvienam meža nostūrim. Manos kādreizējos sapņu mežos nav vairs nevienas dižās, simtgadīgās Baldones priežu audzes. Nevienas. Arī mēs tās nesaudzējām un cirtām, bet tik, cik no jaunākām audzēm ienāca to vietā. Reizē ar šo veco audžu izzušanu izzudis ir arī šo mežu dvēselīgums, kas ne par kādu naudu vairs nav atgūstams.
Vienīgais mierinājums ir, ka mūsu valsts meža platība nesamazinās, pat pieaug. Un gods kam gods, pašreizējie meža apsaimniekotāji ar lielu atbildību pieiet nocirsto platību apmežošanai. Cik pareiza tā ir, tas jau ir cits jautājums. Atliek vien vēlēties, lai tie ar tikpat lielu atbildību pievērstos arī meža infrastruktūras uzturēšanai.
Vai tuvākā nākotnē mežu politikā varētu kas mainīties? Drīzāk jau ne. Kamēr vien pastāvēs iespēja no mežiem gūt kaut cik vērā ņemamus ienākumus, neviens nav ieinteresēts ko mainīt. Vienīgi tad varētu kas mainīties, kad mežos vairs nebūs par sešdesmit gadiem vecākas un par trīsdesmit centimetriem resnāku koku audzes, uz ko mudina mūsu jaunās meža politikas ideologi, un meža izmantotājiem gribot negribot būs jāsamierinās ar to, ko mežs spēj reāli atražot.
